Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Sestdiena, 28. decembris
Inga, Irvita, Ivita, Ingeborga

Jānis Nords: Var daudz ko izdarīt, ja nedomā par naudu

Bez minstināšanās Mammu, es tevi mīlu! ir viena no pēdējo gadu Latvijas kino lielākajām veiksmēm. Filma ar pārsteidzošu realitātes sajūtu un teju juteklisku klātbūtnes garšu. Šķietami neuzbāzīgais un tajā pašā laikā ievelkošais stāsts par divpadsmitgadīgu puiku Robertu, kurš dzīvo "nepilnā ģimenē" kopā ar savu mammu dakteri, un viņu abu mazajiem meliem, kas pārvēršas visai dramatisku notikumu lavīnā, tikpat labi ir «lietojams» gan kā ģimenes drāma, gan arī kā trilleris.

Filmas intriga – kas notiks ar Robertu, vai viņš spēs izkulties sveikā no ķezas,  kas robežojas ar noziegumu, – raisa gan spriedzi, gan līdzpārdzīvojumu. Mammu, es tevi mīlu! filmējis ASV operators Tobiass Deitems, ar to strādājusi atzīta amerikāņu montāžas režisore Tamāra Mīma (viņa veido arī kulta seriālu Mad Men/Trakie vīri).

Pārsteidzoša ir filmas režisora Jāņa Norda šķietamā "faktūras", arī "publiskā tēla" nesaderība ar filmas materiālu – mammas un dēla attiecības. Dzīvē Jānis Nords pārliecinoši kultivē vizuālo veidolu a la Bens Afleks no šāgada Oskariem tendētās filmas Argo, turklāt viņam līdzi velkas arī  vairākus gadus vecais skandāls Londonā ar diebšanu no dārgiem restorāniem. Man ir draņķīga reputācija – viņš teiks intervijas laikā, taču filma Mammu, es tevi mīlu! ir pārliecinošs arguments, lai Jānim Nordam vairs nebakstītu ar pirkstu acī par vecajiem grēkiem. Jūs priekšā ir ellīgi talantīgs režisors.

Kā tu pats definē savas filmas mērķauditoriju?

Bērni īsti tie nav – bērniem pierastāka būtu animācija vai kāda piedzīvojumu filma. Mēs gan eksperimentējām un rādījām dažādiem cilvēkiem – bija arī pāris puiku. Viņi teica, ka viņiem filma patīk. Es gan domāju, ka tā ir filma par bērniem pieaugušajiem, bet tas neizslēdz, ka filmu var skatīties arī bērni. Džeki droši vien nobīsies no filmas nosaukuma, bet redzēsim...

Kā nonāci līdz stāstam par puiku, mammu un meliem?

Filmai ir pasena vēsture: pirmo scenārija pieteikumu es biju uzrakstījis jau pirms Seržanta Lapiņa atgriešanās – pavasarī pēc debijas – filmas Amatieris. Tad ideja "iesēdās" uz gadiem pieciem, un kopš tā laika tā ir krietni transformējusies. Sākumā filmas darbība bija paredzēta 1995. gadā – Latvija nesen ieguvusi neatkarību, gaidāma ASV prezidenta Klintona vizīte... Biju pat aizdomājies, ka šis puika pats ir kā jaunā valsts, kas kūņojas... Tomēr uzfilmēt 90. gadu vidus Latviju jau ir kļuvis sarežģīti. Zināju, ka gribu izmantot nozieguma, ko izdarījuši bērni, motīvu. Parādījās mammas tēls, melu motīvs, mātes un bērna nespēja "sarīvēties" kopā un no tā izrietošais notikumu virpulis. Man bija interesanti paņemt galveno varoni – puiku – un kā mazu kucēnu nomest tirgus plača/dzīves vidū, skatīties, kā viņš izkārpās no ekstremālas situācijas. Tā filma ir tapusi ļoti ilgu laiku, tāpēc man ir baigais prieks, ka es to beidzot esmu atdevis prom – skatītājiem. Gandarījums.

Un tomēr turējies pie šīs ieceres, nevis ķēries pie cita stāsta.

Jā, biju domājis mest mieru, jo bija sajūta, ka par ilgu jau esmu vārījies ar šo ideju. Saņēmos. Pamest būtu kā padoties. Filmēšanas laikā gan bija mirkļi, kad domāju, kāda vella pēc es ķeros klāt šādai tēmai – sanāk līst tik smalkā pulksteņa mehānismā – mammas un dēla attiecībās, sajūtās, psiholoģijā. Likās, nu kāpēc es nodarbojos ar tādu mikroskopisku reālismu, priekš kam? Varēju taču paņemt kaut kādu žanru un darboties ar skaidriem noteikumiem. Bet forši, ka tas ir izdarīts, jo droši vien vairāk es neko tamlīdzīgi netaisīšu.

Šķietami tev tiešām piestāvētu kāds "mačo" žanrs. Varbūt ar šādu ģimenisku drāmu tu kārto kādus personiskos "rēķinus"?

Tas, ka man, maigi sakot, ir sūdīga reputācija, ir viens, bet es negribu, lai tā ietekmē manu profesionālo darbību.  Man arī nebija īpašs vēstījums, runājot par ģimenes problēmām. Izdomāju varoņus un situācijas, kas spētu iznest spriedzi, uzturēt dramatisko struktūru. Vēstījums, lielais mērķis jau loģiski izriet no interesantiem varoņiem un situācijām, kurās viņi nokļūst. Savulaik Boriss Frumins (režisors, pasniedzējs Ņujorkas Universitātē – red.) man teica – domā par sīkām lietām, par detaļām, lielās lietas tām sekos. Tā es arī mēģinu domāt, mēģinu atrast varoņus, situācijas, kas attīstīsies, ar ko būs interesanti ilgāku laiku.

Kur meklē idejas – dzīvē, kino, sevī?


Visur. Nu nevar jau izvairīties no autobiogrāfisku elementu iesaistes, lai kā arī to gribētos. Nevar izvairīties arī no citām filmām, kuras tu skaties un kuras neizbēgami diktē priekšstatus, kādiem ir jābūt varoņiem, kādam ir jābūt sarežģījumam, cik slikti ir slikti, cik labi ir labi, cik dramatiski ir dramatiski.

Kad sāku rakstīt scenāriju, man radās ideja, ka puikas mamma varētu būt ginekologs. Iedziļinājos lekcijās, ko lasa jaunajām māmiņām. Bija interesanti – tur ir tāda forsēta labestība! Ārsti ir pieraduši runāt ar pozitīvu pārliecību – viss ir kārtībā, viss ir labi. Viņas tur rokās tās sanervozējušās grūtnieces, zina, kas viņām jādara… Man šķita interesanti šo elementu piešķirt arī puikas mammai filmā. Viņa visu zina labāk, kā jājūtas grūtniecēm, kā jājūtas pašas bērnam un kas viņam ir jādara. Viņa ir dēlam nopirkusi saksofonu, viņa grib, lai dēls spēlē orķestrī… Man tas likās inčīgi – profesionālā spēja būt autoritātei.

Ja tev jāsalīdzina sevi laikā, kad taisīji Amatieri, kurš savā veidā bija "pašdarbniecisks" projekts, un šī filma, kas tevī ir mainījies?

Mammu, es tevi mīlu! noteikti ir gudrāka un prasmīgāka režisora darbs. Nepārproti, negribu sevi slavēt, bet viena lieta ir tā, ko tu dari uz iedvesmas un maksimālisma bāzes, – ej caur sienām, spītējot visam un virsiem. Otra lieta, ka tu dari un vairs neskrien ar pieri visos stabos pēc kārtas. Tev galvā tomēr ir sistēma, kas ļauj darboties mērķtiecīgāk, profesionālāk. Atšķirības var redzēt gan kadra uzbūvē, gan aktierdarbos. Starp šīm filmām ir bijusi arī Londonas skola (London Film and Television School – red.). Tas profesionālā ziņā ir pamatīgs pakāpiens – es vismaz gribu tā domāt. Treniņš, kas gūts skolā, ir jūtams arī uz ekrāna Mammu, es tevi mīlu!.

Ir moderni braukt studēt kino visur kur – arī uz Londonu. Ko tev deva šie divi gadi vienā no labākajām britu kinoskolām?  

Skola ļoti metodiski, ļoti īsā laikā un intensīvā veidā iedeva amata prasmi. Es nesaku, ka tu iznāc no skolas un esi kļuvis par dižu režisoru, bet tomēr tā dod milzīgu zināšanu apjomu. Skolā man bija iespēja divus gadus nepārtrauktu filmēt. Kur citur es to būtu varējis darīt? Tas nekas, ka tie biji sīki darbiņi – līdz smieklīgumam... Teiksim ir jāuzfilmē epizode, kur viens cilvēks sēž, otrs atnāk, –10 versijās! Pateicoties Londonas skolai, esmu iemācījies darboties ar aktieriem, esmu sācis nebaidīties eksperimentēt. Tā ir kā totāla treniņnometne. Laiku pa laikam tiek cilāta tēma, vai vajag iet kinoskolās vai nevajag, tiek  minēti piemēri,  teiksim, Pols Tomass Andersons, kurš tika izsviests no Ņujorkas Universitātes (NYU) pirmā kursa un, kā zināms, ir viens no izcilākajiem mūsdienu amerikāņu režisoriem. Protams, atradīsies arī daži ģēniji, kuri spēj daudz ko sasniegt bez izglītības, bet tas neattiecas uz vairākumu. Laba skola ir baigais pakāpiens – vismaz man.

Tu gan pirms tam mācījies arī Igaunijā Konkordijas universitātē – tam jau arī bija sakars ar medijiem?

Jā, bija tur tāds režijas novirziens, bet tā nebija kinoskola. Tas nav salīdzināms ar Londonu. Milzīgs attālums.

Atrast iespēju strādāt pat pēc labas izglītības iegūšanas nav vienkārši. Kā klājas taviem Londonas studiju biedriem?

Kursā bijām seši, sākumā – astoņi. No sava kursa pilnmetrāžas filmu esmu uzfilmējis tikai es. Igaunim Tanelam Tomam, kurš bija kursu virs manis un kura īsfilma bija nominēta Oskaram (2011. gadā – red.), arī tūlīt būs gatava filma. Londonā uzskata, ka režisoriem ir normāla "piecu gadu pauze" pēc diploma iegūšanas – atrast naudu projektam nav vienkārši.

Ja tu nebūtu Londonā sev sarīkojis dzīves trilleri, vai būtu apsvēris domu par mēģinājumiem adaptēties turienes kino? Nenoliedzami iespēju tur šķietami ir vairāk.

Gudrāki cilvēki par mani mēdza teikt, tev vajag palikt tur, dabūt darbu, rosīties. Īstenībā es šādu ideju  – palikt Londonā – nekad tā īsti nopietni nebiju apsvēris, turklāt arī studējot man prātā bija filmas ideja – Mammu, es tevi mīlu! projekts. Filmu gan toreiz sauca Spriedze...

Iepriekš stāstīji, ka filmas operatoru un montāžisti – amerikāņus – esi atradis, īpaši iedziļinoties amerikāņu neatkarīgajās filmās. Nenoliedzami filma no taviem amerikāņu kolēģiem ir tikai ieguvusi.

Tamāra Mīma tagad montē arī amerikāņu kulta seriālu Mad Men/Trakie vīri. Viņas ritma izjūta ir pārsteidzoša, tad, kad viņa man atsūtīja pirmās samontētās  epizodes, man likās, bļāviens, viņa visu griež nost, viss ir par ātru. Pēcāk es pieradu, ka nav jāvelk kadrs garumā… Sākotnēji viņa montēja Amerikā, sūtījām failus turp atpakaļ, vasarā gan mēnesi mēs strādājam te, Rīgā. Filmai meklēju operatoru, kurš varētu piedāvāt subjektivitātes, klātbūtnes sajūtu. Man patika Tobiasa Deitema rokraksts un viņa filmas, kas apbalvotas Sandānsas festivālā, tāpēc arī es viņu uzaicināju... Bauda ir strādāt ar ļoti profesionāliem cilvēkiem.

Vai filmas budžets – šie 100 000 latu – ļāva jums algot amerikāņu profesionāļus?

Esmu teicis saviem kolēģiem, cik man izmaksāja operators un montāžiste, viņiem mati cēlās stāvus. Tas ir daudz, bet ļoti maz pēc Amerikas mērogiem. Tā nauda kino ir kļuvusi par tik uzmācīgu lietu, ka... Var daudz ko izdarīt, ja nedomā par naudu, atvaino, ka tas skan klišejiski. Protams, filmas budžeta rādītāji pēc starptautiskiem kritērijiem ir smieklīgi – tā  ir mikrobudžeta  filma.

Tas ir arī pārliecināšanas jautājums, ja tu spēj iestāstīt, ka tev būs kaut kāds brīnums, ka būs baigi labā filma, tad cilvēki ir gatavi sastrādāties. Viņiem gribas piedalīties, braukt, darīt – uz to  var uzspiest…

Un ko tad tu dari – sēdi skaipā un stāsti Losandželosas profīšiem, ka uztaisīsi filmu – brīnumu?

Nu ja. Lielā mērā – jā. Viņi jau nav muļķi – viņiem ir bijusi simt un viena tāda saruna, taču ar ideālismu var "paķert" cilvēkus. Tu stāsti, ka būs forši, sūti scenāriju, bildes un liec sev noticēt.

Par naudu, par kuru nevajag domāt... Vienā brīdī cilvēkam ideālisma rezerves izsīkst, viņš ar savu darbu grib pelnīt... Un tad sākas runas par nacionālo pasūtījumu un finansējuma nepietiekamību nacionālajam kino. Tu arī piedalījies vienā no šai tēmai veltītajiem semināriem. Kā vari komentēt šo situāciju – latviešu kino un nauda?

Ar naudu ir tā… Jau tad, kad es vēl kā asistents skraidīju, filmējot reklāmas, jau tad vienmēr un visur runāja par naudu. Par to, ka Latvija neko nevar uzfilmēt, ka nav naudas. Kā sanāk kopā vairāki latviešu režisori, producenti, tā sākas runas par naudu un Kinocentru – šīs tēmas jau ir kā skāba putra. Nacionālā pasūtījuma ideja ir apsveicama, ja tā atrisinās situāciju, ka visu laiku nav kādam kaut kas jālūdz, ka viena filma tiek filmēta gadiem ilgi, bet svarīgi ir nepārprast patriotisma ideju. Jo būt patriotam, mīlēt savu valsti – tas nebūt nenozīmē valsti tikai un vienīgi glaudīt pa spalvai. Jebkura laba filma, kas nāk no Latvijas, ir patriotiska filma. Ja mēs skatāmies franču kino vai arī amerikāņu kino – ne vienmēr šīs filmas glaimo sabiedrībai, politiskajiem procesiem.

Mani kāds mūziķis apstulbināja ar jautājumu – kāpēc man ar savu nodokļu naudu jāfinansē latviešu kino, kuram ir draņķīga skaņa, kurš vispār ir draņķīgs... Ko tu teiktu?

Nu, tad jau mēs nonākam līdz primitīvam utilitārismam, kā man tas noderēs, kā es to ielikšu vēderā vai kabatā... Ja valsts finansē kultūru, tā rūpējas, lai šī teritorija nebūtu tikai un vienīgi globalizētu patērētāju masa vai sarakstītu Eiropas projektu kaudze. Nevar pieprasīt, lai kultūra Latvijā pastāv tirgus kategorijās, – ar tik mazu patērētāju skaitu tas ir nāves spriedums. Es vienmēr pretīgi no šitā visa jūtos...

Varbūt tas ir signāls, ka pat radošā vidē esoši cilvēki īsti nesaprot un nav atraduši kontaktu ar latviešu kino...

Man liekas, ka ir izveidojies stereotips, ko naski izmanto politiķi, proti, ir plaisa starp latviešu kino un skatītāju. Taču, ja mēs salīdzinām latviešu filmu apmeklējumu kinoteātros pērn un pirms gadiem desmit, tas ir krietni pieaudzis! Gan Seržanta Lapiņa atgriešanos, gan Kolka Cool – noskatījās vairāki desmiti tūkstošu skatītāju. Un tas ir, pateicoties tam, ka cilvēkiem ir bijusi iespēja filmēt, maisīt to putru. Ja to nemaisīs, tur nekas nesanāks. Ja filmai gribētu savākt 100 000 skatītāju, tad, rupji rēķinot, sanāk aptvert 5 procentus iedzīvotāju. Gribētu zināt, kura mazbudžeta filma Amerikā aptver šādu auditoriju? To spēj tikai tādas filmas, kurās ir ieguldīti neskaitāmi miljoni – megabudžetu projekti. Neaizmirsīsim arī to, ka visā Latvijā filmas var skatīties burtiski  dažos kinoteātros.

Ja pieaugs filmu skaits, ja būs iespēja veidot filmas un tās izrādīt – nebūs iemesla piesaukt mītisko "plaisu". Ja iznāk 1,5 filmas gadā, tad nevar prasīt, lai tās būtu izcilas un uzrunā visus un uzreiz. Reiz pētīju sarakstu ar Rīgas kinostudijas ražotajām filmām 70–80. gados. Tur ir tika daudz filmu! Kas tie bija par apgriezieniem! Tāpēc jau no tās masas ir kādas četras piecas klasiskas filmas – Nāves ēnā, Mans draugs – nenopietns cilvēks u.c. –, pārējais ir process ar viduvējībām, neveiksmēm...

Starp citu, Amatieri jūs taisījāt uz kredīta. Aizņēmāties naudu un uztaisījāt filmu. Kā tas viss beidzās?

Naudu mēs atdevām, tie bija 37 000 latu. Kredītu filmas uzņemšanai vairs neviens nedos, tas varēja notikt treknajos gados. Protams, filmas var uzfilmēt arī par ļoti mazu naudu. To var izdarīt vienu divas reizes. Taču tā nevar kļūt par sistēmu.

Ko darīsi tālāk?

Gribu tikt vaļā no psiholoģiskā reālisma un attiecību nianšu pētīšanas. Gribu ļauties žanram, izteiktam trillerim, gribu ķerties pie filmas, kas piedāvā skaidrus, vienkāršus spēles noteikumus. Gribas izdarīt kaut ko traku. Vēlreiz noskatījos korejiešu filmu Vecais zēns/Old Boy. Kāds tur ir neprāts! Gribas nonākt līdz tādam stilizācijas līmenim! Gribas tikt ārā no nopietnības – uz kādas asas, negantas slotas...

Varbūt transformēsi savu  Londonas trillera pieredzi  filmās?

Ko lai es saku. Tas bija paklupiens – netīrāks par netīru, kas mani vajā joprojām – kaut vai intervijās. Vienmēr visi pacenšas uzdot šo jautājumu, es,  protams, neko nevaru tur pārmest. Ceru, ka es ar savām filmām laika gaitā varēšu savu reputāciju "atmazgāt". Ar Londonu viss ir nokārtots – visu esmu samaksājis, visu esmu atdevis –, tā epopeja ir beigusies. Vai tas pārtaps kādā filmā – droši vien būtu muļķīgi taisīt filmu par saviem piedzīvojumiem. Piedzīvotais spriedzes ziņā, pārdzīvojuma ziņā noteikti atradīs ceļu uz ekrānu.

Vai tev ir filmas, kas tevi pašu ir tuvinājušas kino veidošanai – tagad, bērnībā?

Ir režisori, kuru filmas es gaidu, – Andersons, Odiārs… Jāiet skatīties Rūsa līdz kaulam. Gribu redzēt Andersona Saimnieku/Master.

Manis paša režijas ambīcijas izveidojās ļoti lēnām, nesapņoju, ka būšu režisors. Manā ģimenē neviens nerunāja par kino vai kultūru kā kādu iespējamo karjeras izvēli – manā bērnībā un tīņu gados tā neeksistēja kā iespēja. Mans tēvs ir jūrnieks, kapteinis, mamma ir ārste. Kino atnāca pats. Studēju finanses Igaunijā, biju gan redzējis ļoti daudz filmu – vairāk nekā tie, kas tajā pašā augstskolā studēja medijus. Tur bija milzīga filmu bibliotēka, turpat līdzās auditorijai, sāku tur piestrādāt. Drīz arī pārmetos uz medijiem, jo studēt finanses vairs nešķita interesanti. Gribējās arī skatīties vēl vairāk filmu.

Bezjēdzīgi meklēt to brīdi, kad sākās mīlestība pret kino. Tā rādās.

Mammu, es tevi mīlu! esi lieliski "ticis galā" ar aktieriem... Filmai nepiemīt latviešu kino tipiskais stīvums un teatrālisms.

Filmas lielais atradums ir Vita Vārpiņa (Dailes teātra aktrise – red.), kura līdz šim nav izmantota filmās. Viņai ir kinematogrāfiska, īpaša seja, ļoti inteliģenta spēja neuzmācīgi būt kameras priekšā. Ar bērniem ir vienkāršāk – vai nu bērnam ir dota organiska spēja nebaidīties no kameras, vai nav. Mēs gan arī ļoti daudz mēģinājām. Divus mēnešus pirms filmēšanas sākuma sestdienās, svētdienās Kristofers Konovalovs, kurš spēlē Robertu, brauca no Cēsīm. Mēs kopā ar Vitu un viņu gājām uz pilētu, darījām visādas muļķības, gājām uz karuseļiem. Izdevās panākt to, ka "mamma un dēls" – Vita un Kristofers – var atrasties viens otra klātbūtnē bez īpaša saspringuma.

Ja runājam par latviešu filmu teatrālismu, jā, tās ir teātra tradīcijas, bet tas ir arī režisora uzdevums panākt, lai uz ekrāna nebūtu šī teatrālisma. Man liekas, ka Latvijā režisori nobīstas no aktieriem. Ja aktieri uzvedas uz ekrāna teatrāli, tad tā režisora "laža". Tā nav nekāda mistika, uz kuru jāskatās kā iezemiešiem no meža: ai, mēs esam teatrāli – ko nu?! Ar teatrālisma "mītu" ir tāpat kā ar latviešu kino un skatītāja plaisas "mītu".

Vai tu modelē situāciju, ka Berlīnes festivāls var būt tavai karjerai labvēlīgs, ja nu tu tur satiec lielo investoru…

Es taču neesmu nekāds naivais! Tajā konkursa sadaļā, kur ir Mammu, es tevi mīlu!, ir vēl padsmit filmu, ir vēl daudzas citas konkursa sekcijas. Miljoni neatbirs. Taču cerams, ka tas palīdzēs atrast producentus nākamajiem projektiem. Nevar noliegt, tā ir forša sajūta, ka mēs tur būsim.


Jānis Nords (29) – režisors, scenārists

Pilnmetrāžas filmas:
Amatieris (2008) – režisors, scenārists
Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010) – scenārists
Mammu, es tevi mīlu! (2012) -– režisors scenārists
Īsfilmas: Au Revoir Monkeys (2010), Freedom Day (2009)

Absolvējis
Kinorežijas maģistrs. National Film and Television School, Lielbritānija (2010)


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja