Ojārs Vācietis (13.11. 1933.–28.11.1983.), kuram nu pēc 33 gadiem ir atklāts piemiņas akmens Carnikavas kapu kalnā, nekad ar mums dzejā nav runājis "starp rindām" jeb Ēzopa valodā, kā tagad nācis modē absolutizēt katra rakstnieka rakstīto padomju periodā. Daudzi jau "zemrindas" lietoja, tikai ne XX gadsimta otrās puses ģenētiski talantīgākais, profesionāli oriģinālākais, uz priekšu saucošākais un reizē smalkjūtīgākais, dzīves labumos pieticīgākais latviešu dzejnieks.
Kā jau esmu rakstījis, viņš piederēja pie padomju "otrās kultūras", kuras spilgtākie pārstāvji krietni agrāk bija Ahmatova un Pasternaks. Krievu mākslinieks un rakstnieks Maksims Kantors (1957) un krievu literatūrpētnieki par otro kultūru dēvē to, kura radās tūlīt pēc 1917. gada revolūcijas un kura nepakļāvās nedz boļševiku, nedz arī padomju komunistu oficiālajai ideoloģijai (jeb "pirmajai kultūrai"), bet kura nav arī pagrīdes izpausme. Var pieņemt un arī apgalvot, ka tieši Ojārs Vācietis, būdams atzīts dzejnieks, īpaši saniknoja padomju nomenklatūru, kas mēģināja viņu ievilkt oficiāli ideoloģisko lakstīgalu korī. Viņam te uz sešiem gadiem liedza publicēties grāmatās, te piešķīra Latvijas PSR Valsts prēmiju un pat PSRS Valsts prēmiju, te Latvijas PSR Tautas dzejnieka nosaukumu (abiem ar Imantu Ziedoni vienlaikus) apmaiņā pret tāda paša nosaukuma atvēlēšanu Arvīdam Grigulim. / Putniņu vajag noķert,/ Un noķert tieši aiz astes,/ Citādi – kas tad dziedās/ Stiepļotu režģu kastēs./ (Dzegužlaiks, 1968.)
***
Vācietis ir gan akadēmiski analizēts, gan populāri aprakstīts visai rūpīgi, un pētnieki viņa jaudu ir novērtējuši. Sastopamas arī paviršas un vulgāras, pat naidīgas publikācijas, kuru autori nav dzejnieku īsti lasījuši. To ir darījuši pat visai jauni, precīzāk – cilvēki vidējos gados, kas, būdami nacionāli noskaņoti, ir palikuši komjauniešu laikos.
Lielākais latviešu dzejnieks kopš 50. gadiem līdz savai aiziešanai 1983. gadā nav slēpies no lasītāja nedz saviļņojoši intīmajās, nedz patriotiskajās, nedz arī absolūti politiskajās vārsmās. Viņš ignorēja cenzūru un necentās nevienam iesmērēt Ēzopa valodu. Tas ir apbrīnojams fenomens, ka atrodas dzejnieks, kura priekšā pakāpeniski padodas un lūst i cenzūra, i padomju Latvijas politiskā vadība pēc tam, kad ir pārliecinājusies, kāda īpaša bagātība pieder Latvijai un cilvēkiem ārpus tās. Varbūt Ojāra dzeja hipnotizēja viņus?
Savulaik es sastādīju Vācieša izlasi Vācijas Demokrātiskās Republikas izdevniecībai Volk und Welt. Austrumvācu ierēdņi tik ļoti pretojās vairāku latviešu dzejnieka darbu iespiešanai izlasē, ka šķita – viņiem mati ceļas stāvus, kaut arī tie bija padomju Latvijā izdoti un tāpēc, protams, akceptēti. Mēs toreiz centīgos Honekera kalpus uzvarējām, viņi bija spiesti padoties mājieniem no "brīvības salas", ko sauca par PSRS. Taču vācu modrie komunisti gribēja būt modrāki un gudrāki par Brežņeva laika dogmām.
***
Ojārs, kaut arī uz sešiem gadiem savažots grāmatu noklusēšanas gūstā, nesūdzējās un kopā ar mazo Žani un dzejnieci dzīvesbiedri Ludmilu Azarovu turpināja ēst kartupeļus ar siļķi, par to satraukti ziņoja Imants Ziedonis izdevniecības Liesma literatūras redakcijas vadītājai Dainai Avotiņai. (D. Avotiņa Mani spēka pīlāri, izdevniecība Zvaigzne ABC, 2015.)
Kad reiz atskanēja zvans un kāds biedrs Ojāru aicināja atnākt uz partijas centrālkomiteju "draudzīgi aprunāties", dzejnieks atbildēja: "Atnāc tu pie manis, tev ir labākas drēbes..."
***
Ēzopa valodā jaunais Vācietis nerunāja arī tad, kad viņam bija kādi 18 gadi. Viņš atklāti un bez "starprindām", taču temperamentīgi veltīja jūsmīga komjaunieša rindas padomju dzimtenei, pat Vadonim, tautu draudzībai, kādu piedāvāja pseidoideologi. Neslēpās nedz viņš, nedz arī par viņu trīs gadus jaunākā kolēģe Vizma Belševica. Vecās gvardes literāti, kas baidījās no savas biogrāfijas 20. un 30. gadu brīvvalstī, rādīja jaunajiem sliktu piemēru. Vecajiem vajadzēja pēc kara iegūt brīvbiļeti uz vietu padomju rakstniecībā. Pat tik spoži dzejnieki kā Sudrabkalns, Čaks, Grots un citi bailēs kļuva par "marksistiem ļeņiniešiem". Tāda bija īstenība, un Vācieša paaudze to visai ātri saprata, jo nāca jauns laiks, ko tuvināja arī jaunā inteliģence, īpaši Maskavā, Ļeņingradā, Kijevā.
***
Jaunie ātri orientējās visā, kas notiek. Ojārs Vācietis, attapies no padomju komunistu un arī šurp atsūtīto Krievijas boļševiku izliktajām cilpām un nezaudēdams spēju runāt ne vien intīmi, bet arī politiski tieši, turpināja nepiedāvāt "starprindas" jeb Ēzopu. Viņš bija revolucionārs šī vārda akadēmiskajā nozīmē. Mūsu dzejnieka liktenis salīdzināms ar Majakovska likteni, tikai bez pistoles rokās. Ar spožu atnākšanu un tikpat spožu aiziešanu, kā krītot meteoram, tumsu caurdurot. Lielu iespaidu uz padomju cilvēkiem atstāja kosmiskie lidojumi, savukārt Latvijā – pasaules jaunā šaha čempiona Mihaila Tāla absolūti izaicinošā un it kā aloģiskā spēle 1960. gadā.
Arī mūsdienās mūsu lielais dzejnieks pret varu būtu aci pret aci.
***
Tātad – Vācietim ir tieša valoda, un ne atvilktnē, bet publiskos izdevumos. / Es vakar satiku maz Trockīti/ vai arī komunismā viņš kolonizēs/ – jautā latviešu dzejnieks poēmā Partijas piederība (Elpa, 1966). Neviens padomju laikā nav publiski runājis par komunistisko kolonizāciju. Tas viss būtu pieņemams cenzūrai un politiskajai vadībai, jo Trockis bija "tautas ienaidnieks", ja vien te ar nolūku nebūtu vārdiņa "arī". Šis viens īsais vārds "arī" nozīmē, ka boļševiki – komunisti jau ir kolonizējuši. Kur te Ēzopa smalkā valoda? Tā ir vīrišķīga dzejnieka valoda ar apbrīnojamu vārda spēku ielauzties grāmatā, sastindzinot cenzora spalvu un vēlmi sūdzēties centrālkomitejā. To "arī" viņi acīmredzot nespēja saprast.
***
Ojārs Vācietis ir nopelnījis precīzu simboliku Ingunas Rībenas un Gļeba Panteļejeva piemiņas akmenī, bet galvenais – dvēseles atbalsi savā tautā. Vienīgais – man bailes, ka šī atbalss nepazūd jaunajā paaudzē, mums visiem aizejot. Jo Vācieša publiskā rezonanse nav estrādiski uzkrītoša un skaļa.
Viņš ir prom jau 33 gadus, bet paspējis pasludināt agresīvi ateistiskā valstī par "Rīgas dominanti" sociālistiskās padomju Latvijas galvaspilsētas Pētera baznīcas torni, nevis Kolhoznieku nama jeb Zinātņu akadēmijas smaili (Visāda garuma stundas, 1974). Vidzemes ("Pleskavas jeb Pskovas") šosejai dzejnieks atdod Vidzemes šosejas vārdu, nosaucot to par "maģistrāli" un "artēriju" (Elpa, 1966).
***
Es nupat papīros atradu ar sava 12 gadu vecā bērna roku pārrakstītu Vācieša dzejoli Brāļu kapos, kurā ir nepārprotamas un Ēzopu palīgā nesaucamas rindas: / Mana baltā un mierīgā māt,/ Es tev zilganu asteri atnesu.../ Nāves salā jau asteru nav/ Nekopj puķes ložmetējkalns/ Kopš tā laika… Bet to laiku zin/ Tavā karogā sastindzis vējš./ Šī astere, ko nesu tev,/ Negribēja vai neprata līst,/ Negribēja vai neprata vīst,/ Mana baltā un mierīgā māt,/ Drīz jau leduspuķes vien ziedēs te,/ Es tās ņemšu un nesīšu tev/ Arī tad, ja pa ceļam tās izkusīs./ (Dzegužlaiks, 1968.) Vai tas ir nesaprotams un dziļi paslēpts "zemteksts", ja Vācietis Brāļu kapos Māti Latviju atklāti nosauc par balto māti, un vai "zemteksts" ir zvērēšana, ka dzejnieks vai cits latvietis kaut leduspuķes te atnesīs, ja pat pa ceļam tās izkustu. "Un Tavā karogā sastindzis vējš" – Māte Latvija tur neatkarīgās Latvijas karogu, tas ir tieši un izaicinoši sacīts. Pilnīgā iekšējā brīvībā un vēsturiskā patiesumā.
Dziļos Brežņeva laikos krājumā Antracīts, kas iznāk 1978. gadā, atkal tiek salauzta Vācieša daiļrades aizliedzēju vara un tiek publicēts likteņdzejolis Pūt, vējiņi, kurā viņš vienā liktenī redz leģionārus un latviešu padomju gvardus Otrajā pasaules karā – Pūt, vējiņi vienāds šķietas/ tiem, kas abās pusēs ļimst…/ Divas laivas stāv uz vietas/ Un pat arī varbūt grimst/ Pūt, vējiņi, dzen laiviņu/ Borovskā un Volhovā!/ Arī te nav Ēzopa, te ir satricinoša tēlainība, kādu prasa liela māksla, un te ir tiešos vārdos nosaukta leģionāru kauju vieta Volhova un padomju latviešu kaujas Borovskā.
Vai kāds "starprindnieks" ir saucis vārdā Volhovu, kā to darīja Ojārs Vācietis, kurš nekad nezināja, kā tas ir – rakstīt iekārtā, kurā aiz muguras nestāvētu cenzors vai dzejnieka draugs un ienaidnieks vienā personā? Senlaikos VI gadsimtā pirms Kristus dzīvojušais sengrieķu fabulists Ēzops nav rada Ojāram Vācietim.
***
Personīgi pazīstot vairākus augstākos padomju Latvijas vadītājus, es esmu pārliecināts, ka vairāki no viņiem saprata, kāda bagātība pieder Latvijai – Ojāra Vācieša personība literāra talanta izpausmē. Tie noteikti bija Pēteris Strautmanis, Miervaldis Ramāns, Voldemārs Kalpiņš, vēl citi.
Ojārs bija jauns un liels dzejnieks jau tad, kad kultūras ministra amatā vēl bija Voldemārs Kalpiņš. Pats par sevi daiļrunīgs ir fakts, ka jaunais dzejnieks no Trapenes ir iekļauts Latviešu literatūras un mākslas dekādes dalībnieku sastāvā 1955. gadā. Fotogrāfijās 23 gadus vecais Ojārs Vācietis redzams Maskavā blakus latviešu dzejas patriarham Kārlim Krūzam un bērnu ielenkumā sniedzam autogrāfus. Tas ir divus gadus pēc Staļina nāves, kad viņš vēl guļ mauzolejā un neviens nenojauš, ka 70. gados latviešu dzejnieks mūs satraukti brīdinās no restaļinizācijas dzejolī Vadoņa augšāmcelšanās.
Par šo latviešu dekādi Maskavā vēl gribas paspēt uzrakstīt šogad, jo paiet 60 gadu, kopš mēs satricinājām Maskavu ar savu mākslu – maskaviešu acīs mēs taču nācām no Rietumiem, bet PSRS galvaspilsēta vēl bija stipri noslēgta un izolēta. Šo ideoloģiski pasūtīto, bet ar "otrās kultūras" pazīmēm nepārprotami piepildīto pasākumu spoži vadīja vēlāk buržuāziski nacionālistiskais Voldemārs Kalpiņš. Viņš atgriezās Rīgā ar Maskavas atļauju būvēt Rīgas kinostudiju, Mežaparka Dziesmu svētku estrādi, Nacionālo bibliotēku, Dzintaru koncertzāli, Salaspils memoriālu u. c., un, kas ļoti svarīgi, – kā vienīgajam Padomju Savienībā viņam tika dota iespēja mūsu operā iestudēt Riharda Vāgnera Tanheizeru, kas līdz tam tika aizliegts Hitlera simpātiju dēļ pret lielo vācu komponistu. Uz mūsu operu sākās svētceļojumi no visas Padomju Savienības. Nu es esmu aizklīdis atkāpēs, kuras pelna atsevišķu opusu.
***
Galvenais šī raksta mērķis ir vērst uzmanību uz šablonismu, pierakstot Ēzopa valodas "starprindas" un zemtekstus jebkuram padomju perioda rakstniekam. Tas maldina mūsdienu jauniešus un liek jautāt – ja jau jūs bijāt tik gļēvi, kāpēc starp jums bija tik izcili dzejnieki, kur radās patiesi izcilās kinofilmas un aktieri, operas solisti un baletdejotāji, gleznotāji un arhitekti, kas ir pasaules zvaigznes? Tas ir pētāms priekšmets, nevis pavirši lietojams, tāds pats kā boļševiku klišejas par "sliktās buržuāziskās" Latvijas kultūru.
***
Es te neslavēju padomju režīmu, vien cildinu mūsu izcilos cilvēkus, kas nepadevās, kaut arī viņus lieca un lauza. Citādi jau mūsu kultūras vairs nebūtu.
Kā iespēja reabilitēt Brāļu kapus ar Ziemassvētku kauju, Tīreļpurva, Ložmetējkalna un Nāves salas varoņiem? Vai paši no sevis radās latviešu klasiķu muzeji, kurus vēl pirms boļševiku vadītā apvērsuma pret Latvijas komunistiem paspēja nodibināt "absolūtais kultūras ministrs" (Mudīte Šneidere) Voldemārs Kalpiņš un viņa biedri. Rūdolfa Blaumaņa Braki, Raiņa Tadenava un Eduarda Veidenbauma Kalāči, brāļu Kaudzīšu Kalna Kaibēni, Raiņa Jasmuiža, Raiņa vasarnīca Majoros, Annas Brigaderes Sprīdīši, Emīla Dārziņa un Jāņa Sudrabkalna Jāņskola, Jāņa Jaunsudrabiņa Riekstiņi, Friča Bārdas Rumbiņi, Eduarda Smiļģa Teātra muzejs (literatūrzinātnieka Andreja Grāpja liecības). Šie muzeji tika vai nu atjaunoti, vai arī no jauna atvērti Voldemāra Kalpiņa vadībā, kad viņš no 1959. gada līdz 1961. gadam bija kultūras ministrs un "buržuāziski nacionālistiskais endzelīnists". Arī Kalpiņš runāja bez Ēzopa daiļo fabulu zemtekstiem un latviešu kultūrai deva gigantiski daudz.
***
Ojāra Vācieša devumam dabiski piekļaujas Voldemāra Kalpiņa absolūti latviskā orientācija. Lielas kultūras cilvēku arī toreiz nebija maz. Viņi jānovērtē, un jāpēta tas laiks pa periodiem.