Madagaskara 2

Multenes dzimtenē Amerikā tās — ģimeniskās vērtības — ir svēta lieta, un jācer, ka patlaban vērojamajā globālajā ģimenes institūta sabrukumā Madagaskara 2 kalpos par konceptuālu pozitīvo paraugu. Kaut arī multfilmā izpratne par starpsugu attiecību veidošanu ģimenes pamatšūniņas iedibināšanai ir visai, es teiktu, ekscentriska. Spriediet paši. Protama lieta, ka tie, kas noorganizē dīvainās ņujorkiešu četrotnes aizvizināšanos no ciemu salas Madagaskaras un to apdzīvojošajiem lemuriem vai kā nu viņus sauc (ceru vismaz, ka "bēgšanas" iemesls nav mīlīgo iezemiešu virsaiša pēkšņi nez kā atklājusies "eupatnējā" orientācija un transvestītiskās manieres?), ir neremdināmi ziņkārīgie pingvīni. Kaut arī lidaparāts, kā to prasa filmas dramaturģija, cieš piespiedu nosēšanos (gluži par aviokatastrofu šo mīksto piezemēšanos nenosauksi) un, jāatzīst, maķenīt patupie pasažieri Āfriku nez kādēļ notur par Sandjego zooparku, kur — kāda laime! — labsirdīgais lauvis Alekss satiek savus vecākus, no kuriem, izrādās, bijis vardarbīgi šķirts kidnepinga dēļ. Vecāki dēlam sarīko dzimtajā Āfrikā tradicionālu iniciācijas rituālu, kura būtība ir izvēlēties no lauvu bara sev cienīgu pretinieku un to nograuzt. Taču Alekss demonstrē ASV apgūtās politkorektuma iemaņas un sāk otra tēviņa priekšā jautri un padevīgi koķeti dejot uz pakaļkājām (iekavās atstāsim Melnā kontinenta aborigēnu absolūto neizpratni par tik "nevīrišķīgu", kaunpilnu rīcību — tiešu norādi, ka Alekss varbūt ir gejs...). Neviens no Aleksa Āfrikas ciltsbrāļiem taču nezina, ka Ņujorkas zvērudārzā tas ir skatītāju iecienītākais Aleksa priekšnesums! Tālāk — trakāk. Behemotienei Glorijai sākušās, kā suņumīļi teiktu, kuces meklēšanās dienas. Viņa pati gan, kā jau galanta dāma, šīs savādās fizioloģiski psiholoģiskās izjūtas dēvē eleganti — par "nepieciešamību pieteikties vairošanās programmā". Taču nelaime tā, ka Glorija nemana acīmredzamo — viņai turpat degungalā atrodas izmisīgi iemīlējies kandidāts uz laimīgo bērnu tēva lomu, tikai tas ir... ak, šausmas... Glorijas labākais draugs žirafs Melmens! Ko nu? Var jau, protams, uzskatīt, ka šis neiespējamais sakars ir Madagaskaras 2 romantiskā intriga, tikai ko nākotnē iesākt ar bērneļiem — behemotu un žirafu krustojumiem? Ceturtajam filmas varonim hiperaktīvajai zebrai Mārtijam, kurš arī ir vīriešu kārtas pārstāvis, ir vēl trakākas problēmas. Āfrikas savannā viņš sastop neskaitāmus sugas brāļu/māsu pūļus un vairs kā personība nejūt savu unikālo vērtību! Identitātes krīze klīniskā formā. Otrajā Madagaskarā zvēri risina visnotaļ nopietnas sarunas par draudzību, mīlestību un dzīves jēgu. Atšķirībā no pirmās sērijas otrajā ir diezgan daudz cilvēku — tūristu —, ar kuriem nākas sastapties jaunizceptajiem afrikāņiem — dzīvniekiem. Un cilvēki nav tie jaukākie dzīvnieki, vismaz spriežot pēc viņu uzvedības šajā kontinentā. Kolorīta ir padzīvojusī amerikāņu skautu kundzīte no Bronksas, ar mākslīgajiem zobiem un patoloģisku naidu pret kaķveidīgajiem — tātad arī pret jaukulīti Aleksu, kuru viņa grasās paplucināt aiz krēpēm. Bet to pat tolerantais Alekss nevar pieļaut. Par cilvēku dabu daiļrunīgi runā arī asprātīgā epizode ar tūristu pensionāru pāri, kas, apvilkuši T kreklus ar logo "I love NY", Āfrikā sakur ugunskuru, tante nostājas Brīvības statujas pozā un kliedz savannā, kā viņa sapņo apēst lauvas šašliku. Cilvēki kā zvēri — nu, vispār jau tas nav nekas īpaši oriģināls. Tādēļ labāk vēlēsim behemotienei Glorijai un žirafim laimi personiskajā dzīvē!