Atbildēt uz jautājumu, kas ir liela personība, varētu šķist grūti, bet ne tiem, kuriem ir bijis gods pazīt profesoru Gunāru Bīberu. Uz to atbilde bija daudzie bijušie studenti un kolēģi, kas 15. martā kinoteātra Splendid Palace mazajā zālē bija sanākuši apliecināt cieņu leģendārajam vairākās paaudzēs mīlētajam profesoram Gunāram Bīberam viņa grāmatas Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu atklāšanā.
Pasniedzējs – dzīvā leģenda. Gunāram Bīberam, studentu vidē dēvētam par Bīberīti, piemīt kaut kas apburošs. Viņa inteliģencē ir kaut kas majestātisks un cēls, vienmēr žakete, spodrs balts krekls, skaista kaklasaite, patiesa cieņa pret studentiem, pazemīga iedoma, ka viņi ir gudrāki par viņu, un lekciju lasīšana tikai stāvot. Tajā pašā laikā – sirsnīga, netēlota vienkāršība, kas liek ieraudzīt to mazo puiku, kas kūtspakaļā pīpējis kumelīti, avīzē uztinis mahorku, tik riebīgu, ka trešajā klasē jau vairs nekārojies. Ar šo detaļu pasniedzējs ir padalījies Latvijas Kultūras akadēmijas studenta Kriša Ozola 1999. gadā uzņemtajā portretfilmiņā Lekcija ar profesoru. Tajā Bībers kopā ar mazbērniem dragā ar riteni. Par ko ne? Viņam nav sveša ne Freitāga teorija, ne ikviena dzīva, cilvēciska lieta. Erudīts, asprātīgs, nesamākslots un labestīgs. "Es pēc katras lekcijas gribu pieiet pie Bībera un viņu samīļot," filmiņā saka kāda studente. Var tikai pabrīnīties, kur Gunāra Bībera atturīgajā, cieņpilnas distances un nečupošanās stilā var atrasties vieta sajūtai par viņu kā par apķeramu lāčuku. Bet tā ir.
Vērtība ko neatraidīt
Izdevniecībā Neputns iznākušās Gunāra Bībera lekcijas ir daļa no viņa lasītā kursa Drāmas teorija aktieru specialitātes studentiem Latvijas Kultūras akadēmijā 2000. gada rudens semestrī, kad tās tika ierakstītas magnetofona kasetē nenoskārstai vajadzībai. 2020.–2021. gadā lekcijas tika atšifrētas un izveidots manuskripts, kas ietver lekcijas par drāmas kompozīcijas pamatelementiem, traģēdiju, komēdiju, drāmu, to specifiku un žanriem, kā arī divas ievadlekcijas par Henriku Ibsenu un Bertoltu Brehtu – diviem dramaturgiem, kuriem Bībers pievērsis īpašu uzmanību.
Gunārs Bībers. Astoņas lekcijas par drāmu, traģēdiju un komēdiju, Ibsenu un Brehtu. Izdevniecība Neputns. 2024. 192 lpp.
"Gunāra Bībera lekcijas, lasītas Latvijas Universitātē un Latvijas Kultūras akadēmijā, ir kļuvušas par leģendu, tās vienmēr atmiņās piemin viņa studenti, viņa veidotie studiju materiāli ceļo no rokas rokā vairākās studējošo paaudzēs. Lekciju tekstā pārsteidz domas skaidrība, secīgums un vienkāršība, kādu spēj veidot izcils pasniedzējs, kura erudīcija un zināšanas sakūst ar pieredzi, kas veidojusies, iedziļinoties drāmas teorijā un sekojot latviešu dramaturģijas un teātra attīstībai, analizējot darbus, kā arī ilgais darbs augstskolā ar studentiem. Lekcijās pārsteidz spēja domāt teorētiski un vienkārši, domāt par vērtīgo un nevērtīgo, tradīciju un novatorismu, un neuzbāzīgi – par dzīves jēgu, savu paaudzi un tās likteni," lekcijas ievada grāmatas redaktors Raimonds Briedis.
Lekciju teksts ir rediģēts, atsakoties no vārdu atkārtojumiem, liekvārdiņiem, pauzēm, tomēr nav mēģināts to pārvērst literāri gludā tekstā. Iespējams, tie, kas klausījušies Gunāra Bībera lekcijas, lasot dzirdēs arī viņa balsi, tie, kas to nav dzirdējuši, lasīs skaidri izklāstītus drāmas pamatprincipus.
"Man pašam un principā nevienam, kas šodien strādā apgādā Neputns, nav bijis gods dzirdēt Gunāra Bībera lekcijas dzīvē, bet, kad profesors Raimonds Briedis atnāca pie mums ar šīm lekcijām, visi par šo ideju, ka mēs varētu izdot šādas lekcijas, bija stāvā sajūsmā. Tas liecina, ka, pat ja lekcijas nav dzirdētas dzīvē, tām piemīt kvalitāte, kuru nedrīkst atraidīt," grāmatas atklāšanā teica izdevniecības Neputns galvenais redaktors Raimons Ķirķis. Viņš gan godīgi atzina, ka piesolīto Bībera balsi lasīšanas laikā nav dzirdējis: "Man tas, protams, gāja secen, bet Raimonds rediģējot centās saglabāt dzīvo runu, dažas neveiklības un klātbūtni, lai tas nekļūtu vienkārši par tekstu." Raimonds Ķirķis ir iespaidots, ka cilvēks var runāt tik dzīviem, loģiskiem, sakārtotiem un pareiziem teikumiem: "Tas bija tiešām apbrīnojami."
Fragmentus atvēršanas svētkos lasīja Gunāra Bībera bijušie studenti: Valmieras teātra aktrise Elīna Vāne, režisore Inese Mičule un režisors Elmārs Seņkovs.
Runātā vārda meistars
"Profesors Bībers tiešām nemēdz rakstīt. Viņš ir runātā vārda meistars. Vārds ir izkopts, vienmēr ar zemtekstiem un kontekstiem. Viņu dzirdēt un klausīties ir īsta bauda. Laikam viņam labāk pat neprasīt, kāpēc viņš nav uzrakstījis kādas piecas monogrāfijas. Pēc auras, pēc tā, kā to uztver studenti, ka viņš joprojām ir klātesošs mūsu kolēģu vidē, – pēc būtības Gunārs Bībers ir patriarhs un ļoti daudzu grāmatu autors. Varam priecāties par tandēmu, kas ir izveidojies no profesora un profesora pēcteča Raimonda Brieža, kurš 24 gadus ilgušo darbu beidzot iedzīvināja arī rakstiski," gandarījumu pauda Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela. Daudzo monogrāfiju trūkumam ir tikai viena atbilde – Gunāra Bībera milzīgā, citu acīs pat pārspīlētā paškritika un prasīgums pret sevi. Kā sanākušajiem pastāstīja Gunāra Bībera meita, valodniece Ilze Lokmane, viņas tētim, "kurš vienmēr bijis īsts skolmeistars", nekad nav licies, ka viņa rakstītais ir gana pārdomāts un noslīpēts, lai aizņemtu ar to citu uzmanību. Cita lieta – lekcija, uz kuru jāierodas konkrētā laikā un jāstājas auditorijas priekšā, jūties gatavs vai ne. "Tētis nekad nav slēpis, pat uzsvēris, ka Kultūras akadēmijā pavadītie gadi viņa darba mūžā ir bijuši vislaimīgākie. Viņš jūs ļoti novērtē joprojām," – paldies Gunāra Bībera vārdā bijušajiem kolēģiem un studentiem teica Ilze Lokmane.
"Man liekas, ka šīs grāmatas lielākā unikalitāte ir tieši tajā, ka tās ir lekcijas," uzsver teātra zinātniece Līga Ulberte, kura ikdienā stāsta par teātri un dramaturģiju Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem. "Gunārs Bībers ir unikāls un īpašs ar to, ka viņš vienmēr redzēja konkrētos studentus konkrētajā auditorijā. Es domāju, ka viena un tā pati tēma katrai studentu auditorijai skanēja citādi. Viņš redzēja konkrētos cilvēkus. No vienas puses, tas ir neiespējams uzdevums runāto tekstu pārvērst rakstītā tekstā, no otras – šī grāmata ir piemērs, ka to var izdarīt – nenotveramo vēsturi, kas glabājas tikai studentu atmiņās, padarīt par nofiksētu materiālu. Manuskripti tomēr nedeg."
Saraksts ar operām
Pats Gunārs Bībers grāmatas atklāšanā fiziski nepiedalījās, bet viņa klātbūtne burvīgi bija piedzīvojama Raimonda Brieža un kinooperatora Andreja Verhoustinska 7. martā filmētajā intervijā, kurā Andreja Verhoustinska uzņemtie profesora sejas tuvplāni precīzi pietuvināja viņa šī brīža iekšējās pasaules kamertonim.
"Jārunā jau atklāti. Lekcijas man pēdējā laikā sapņos vairs neparādās, bet man sapņos parādās tukšas auditorijas. Es esmu sagatavojies runāt un runāt, un es redzu, ka neviens manī neklausās. Faktiski tagad arī ir tāda situācija, ka es runāju un runāju, bet būtu jau laiks beigt. Bet man radās viena tāda ideja, kuru man gribas pateikt. Skatos uz vāku, redzu skaitļus, un pēkšņi man rodas asociācija, ka tiem skaitļiem ir vēl kāda dziļa un apslēpta jēga. Atceros, ka Mefistofelis Faustā gribēja Faustam atdot jaunību. Viņš pats nepateica īpašos vārdus, ar kuru Faustu padarīt jaunu, aizveda Faustu pie raganas viņas ķēķī, un ragana Fausta pārvēršanu sāka ar skaitļu maģiju. Viņa nosauca dažādus skaitļus, pa vidu lika arī dažādus parastus vārdus, galvenokārt vienzilbes vārdus, pa vidu mēģinot ielikt arī kādu nozīmīgāku, pilnīgāku vārdu. Tāpēc es pēkšņi iedomājos – ja nu lasītāji iedomājas aiz skaitļiem meklēt vēl kādu apslēptu jēgu? Ja viņi tā darītu, tas viņiem dotu spēku un atgrieztu viņu garu jaunībā. Tad es būtu pateicīgs raganai, kura, kopumā ņemot, atstāja stipri biedējošu iespaidu. Starp citu, skolas gados es skaitļu maģiju sajutu tādā veidā, ka man nesanāca un nesanāca pareizais iznākums. Grāmatā bija minētas atbildes, bet matemātikas skolotājs mūs mierināja – neuztraucieties, grāmatā droši vien ir kļūda," profesors pārsteidza ar negaidītu dizainera Klāva Priedīša grāmatas vāka interpretāciju.
Uz Raimonda Brieža 7. martā uzdoto jautājumu, vai drāmas teorija viņam dzīvē ir palīdzējusi vai traucējusi, Gunārs Bībers atbild: "Savai māsai, ārstei, es grāmatā ierakstīju tā – šī grāmata ir lietisks pierādījums neveselīgam dzīvesveidam. Visu laiku tu esi piesiets pie grāmatām, sakumpis, noguris, jādara taču arī vēl citi ikdienas darbi." Bet vispār profesors atzīst, ka drāmas teorija reizēm palīdz arī dzīves dramaturģijā. "Hēgeļa tēze, ka no diviem pretstatiem rodas jaunas vērtības, kuras ir pētījamas, izzināmas un kurās dzimst jaunas neskaidrības un arī jauna skaidrība, – tā tas ir. Sākumā jau bija labais Indrāntēvs un sliktais Edvarts. Tad, kad iestudēja Lauris Gundars, tad bija tā, kā vajag. Tad dzima jauna patiesība."
Šobrīd profesors dzīvo vairāk pa mājām un aizraujas ar spožām operu interpretācijām. Viņa acis iemirdzas, viņš noņem brilles un aizrautīgi sāk burties pa operu sarakstu: "Tūlīt es jums pateikšu, ko patiešām vajag redzēt!"
Uz pasākumu aizkustinošā svītā, svinīgi saposušies, bija sanākuši arī Gunāra Bībera mazbērni un mazmazbērni, daži ar rotaļlietām gandrīz savā augumā. Kinoteātra mazā zāle bija pilna arī ar profesora lekciju mazbērniem un mazmazbērniem un viņu lielo mīlestību un cieņu pret savu pasniedzēju. Pats Gunārs Bībers visus sauc par bērniem. Arī savas pirmās klases audzēkņus no Jūrmalas 4. vidusskolas laikiem (1956–1961). Ar šo klasi viņš satiekas līdz šim brīdim, nu jau aizvien retāk. Viņu ir palicis maz. "Tas nav skumji, tas pa īstam sāp," saka 92 gadus vecais Gunārs Bībers.
Bet nu jau jāliek punkts, jo jārespektē pasniedzējs, kurš kārtējo reizi apliecina: "Es neesmu domāts tam, lai stāvētu priekšā un man teiktu paldies par darbu, un tā. Nu galīgi ne."
Bet ar grāmatu jūs esat apmierināts?– intervijā vaicā Raimonds Briedis.
"Ļoti, ļoti. Kā teica viens Paula Putniņa varonis, kurš bija atbraucis no siļķu zvejošanas. Viņš bija atnācis uz veikalu, un visi viņam prasa, kā gāja, un viņš vairākas reizes atkārtoja – esmu baigi, baigi apmierināts."
Pasākuma beigās Raimonds Briedis pie zāles durvīm katram uzdāvināja kartīti ar Gunāra Bībera autogrāfu.