"Dzejolis manī var ievibrēties visvisādi – gan no sākuma, gan beigām, gan iz viduča. Bet allažiņ izslauka acis iz tumsas tīras – pantiņš nevar būt ļauno spēku inspirēts. Dzejoļus pierakstu rūtiņu blociņā, jo lielā, baltā lapā jau var noslīkt. Tālab mani panti tādi strupuļi un nestiepjas garumgarās poēmās, jo gauži garus rūtiņu blociņus pagaidām, šķiet, neražo. Parasti dzejolis top pieaudzis jau rašanās brīdī, un pēcāk es to neslīpēju, jo gluži vienkārši man liekas nepieklājīgi – brangam tēviņam ar vates pikuci slaucīt pakaļu." Tā runāja dzejnieks Aivars Neibarts, dēvēts arī par Ņurbuli, – viens no neparastākajiem "ļaužiem" Latvijas kultūrā. Pēters Brūveris viņam veltītajā dzejolī Neibartu nodēvējis par Āžu bulvāra Donkihotu.
5. decembrī Neibartam apritētu 80 "mītēšanās" gadi, tāpēc ir vietā pievērst uzmanību izdevniecībā Pētergailis nesen izdotajai grāmatai Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts. To sastādījusi viņa "sieviete Sarmīte" (Sarmīte Neibarte) un literatūras kritiķis Guntis Berelis. Tā veidota kā Neibarta laikabiedru atmiņa kolāža, sākot no tuvāko draugu liecībām līdz, piemēram, Daiņa Īvāna atmiņām, kurš atceras abu epizodisko ceļu krustošanos Latvijas Tautas frontes Ziemeļamerikas tūrē 1989. gada martā: "(..) uzstādamies Amerikas latviešu auditorijās, Neibarts netēloja "stingrās stājas" turētāju un boļševiku režīma bravūrīgu lamātāju. Viņa izturēšanās pret komunistiem drīzāk atgādināja sirma gudrinieka smaidu par pamuļķīšiem."
"Grāmata Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts ir visai apjomīgs, vērtīgs, laikmetu ilustrējošs darbs, vismaz daļēji spētu aizpildīt nezināšanas un nesaprašanas robu, turklāt arī noplēst leģendām to glancēto virskārtiņu un parādīt reālo Aivaru Neibartu – gan kā dzejnieku, gan kā personību. Šo parādu īpašai personībai latviešu dzejas telpā sāka atdot teātris ar JRT izrādi Dieviņš pillā, bet galvenā parāda daļa, protams, attiecināma uz literatūru" – izdevumu piesaka Pētergailis.
Grāmatā līdzās draugu un laikabiedru atmiņām (daudzi jau aizsaulē) publicēts arī pamatīgais Māra Salēja apcerējums Neibarta dzejestības dzīvestība – būtībā vienīgais nopietnais mēģinājums analizēt Neibarta dzejas poētiku. Lielākoties tajās galvenajā lomā ir Neibarta bārda un izkoptais, hipijiskais rūķa stils. Lasāmi arī poētiski un proziski veltījumi Neibartam, tostarp, piemēram, Aivara Ozoliņa absurda luga Dziesminieks uz nāras. Lasāmi arī daži nepublicēti Neibarta teksti un viena no nedaudzajām intervijām par godu 50. dzimšanas dienai.
Dzejniece Liāna Langa 70. gadu vidū no antikvariāta kastes izvilkusi Neibarta Lasāmgabalus: "Neibarta dzejoļi man tobrīd šķita ļoti spilgti, modernistiski un atšķirīgi no vairuma citu padomju dzejnieku rakstītā, tādi "ārpus padomju laika un telpas", it kā viņš mitinātos uz kādas jautras un spožas zvaigznes un no turienes pārējiem vēstītu brīvu, ideoloģiski nesaspaidītu latviešu valodu. Leģendārs ir arī "ņurbuliskais dialekts" (Guntis Berelis), Neibarta vecdarinājumi un jaunatguvumi – mītēties/dzīvot, šamējais, ļaužs/cilvēks, tūdaliņi – miliči, zaķīšu pirtiņa/atskurbtuve, trimpelēt/dzert, duji/divi, krievnieki/krievi u. c.