Grāmatplauktus ir sasniegusi ļoti īpaša grāmata. Slava kā "balta ēna" ir skrējusi tai pa priekšu, bet tagad tā pati beidzot ir klāt. Kā labu piemēru, ka bērnu grāmatās var runāt par visnopietnākajām tēmām, arī nāvi, grāmatu ir pieminējuši daudzi izdevniecības Liels un mazs gadu gaitā aicinātie viesi – prominenti bērnu literatūras rakstnieki un izdevēji. Pēc jēgas un uzdevuma tā pievienojas citai šīs izdevniecības grāmatai, par kuru KDi lapaspusēs jau esam runājuši, – nīderlandiešu rakstnieka Žaka Frīnsa darbam Sestklasnieki neraud – par aktīvu, dzīvespriecīgu meiteni, kura neiztur cīņu ar leikēmiju. Tomēr smagais ārstēšanās laiks pagūst radīt vēl daudz prieka, īstas tuvības un, galvenais, vēlēšanos dzīvot ar pilnu krūti. Var jau būt, ka tieši tamdēļ tā nāve ir vajadzīga, lai mūs nedaudz pabakstītu, lai mēs nebūtu kūtri un pavirši dzīvotāji.
Kā jūs iedrošināties!
Īpaši atceros tikšanos ar citu mūsdienu bērnu literatūras autoritāti Kitiju Krauzeri no Beļģijas 2014. gada grāmatu svētkos Ķīpsalā. Viņa intervijā Kristīnei Ilziņai (KDi, 04.07.2014.) teica zīmīgus vārdus, kurus vērts laiku pa laikam atkārtot: "Rožainas princešgrāmatas, kurās mīt stulbas, rozā, nekakājošas princeses, kas grib būt tievas un sagaidīt princi, kurš viņām uzdāvinās pili un auto, tiešām nodara ļaunu meiteņu prātiem."
Kā pretēju, skaistu piemēru, kā runāt par dzīvi, kura nav rožaina un no kuras cikliskuma nav izslēdzama arī nāve, Krauzere pieminēja modernā klasiķa Volfa Erlbruha pērli Pīle, Nāve un tulpe. Rakstniece pastāstīja, ka arī pašai ir grāmata par Nāvīti (La Visite de Petit Mort). "Un tad kāda sieviete man teica: "Kā jūs iedrošināties bērniem rakstīt par tādām lietām!"" Lūk, Krauzeres atbilde: "Arī nāve un miršana ir viens no jautājumiem, kas bērnus nodarbina. Bērni ir pelnījuši, lai ar viņiem runātu par lietām, kas viņiem šķiet runājamas." Patiešām. Pat ja kādam gadījusies bēdu neapēnota bērnība, kurā nav bijis jāsaskaras ne ar viena tuvinieka nāvi, kurš gan nav bakstījis ar zariņu uz muguras apkritušu vaboli, apglabājis beigtu putniņu vai redzējis uz šosejas sabrauktu lapsu? Tagad nāve ir daudz redzama (vairāk gan dzirdama) arī TV ekrānos un vecāku sarunās. Un arī tā varētu būt pieredze, ar ko bērnam ir jātiek galā, pat ja šie vārdi nav bijuši domāti viņa ausīm.
Mūsdienu bērnu grāmatu mākslas klasiķis Volfs Erlbruhs (1948–2022) radījis 10 oriģinālgrāmatu un ilustrējis vairāk nekā 50 citu autoru darbu. Viņš ir izcils grafiķis, novators, kurš grāmatu mākslā apvienojis dažādas tehnikas. Bērnu grāmatās viņš risina nopietnas tēmas, neizvairoties arī no dzīvības un nāves jautājumiem un atrodot tiem godīgu, tīru un vienkāršu izteiksmi, kas ļauj par tiem domāt arī bērniem. Mūža gaitā Erlbruhs saņēmis neskaitāmas balvas, arī visnozīmīgākās bērnu literatūrā – Hansa Kristiana Andersena balvu 2008. gadā un Astridas Lindgrēnes memoriālo balvu 2017. gadā.
Ja runājam konkrēti par "meditatīvo bilžu grāmatu" Pīle, Nāve un tulpe, kā Liels un mazs žanriski piesaka jauno grāmatu, patiesībā neredzu nevienu iemeslu, kāpēc tā būtu paredzama tieši vai tikai bērniem. Tā pēdējā laikā var teikt par daudzām kvalitatīvām bērnu grāmatām. Pēc ārējās formas grāmata, protams, atgādina tipisku bērnu grāmatu – lielas bildes, īsi teikumi, palieli burti. Saturā? Pilnībā iztēlojos situāciju, ka šo grāmatu varētu uzdāvināt kādam skarbam vīram, kurš, piemēram, septiņdesmit gadu vecumā zaudējis savu bērnības draugu un savas sastrēdzinātās emocijas izsaka, jau otro nedēļu pavadot ar viskija pudeli. Viņš, protams, to nevienam neteiktu, bet šī grāmata varētu palīdzēt sērot. Naivi? Es tā nedomāju. Pīle, Nāve un tulpe noteikti varētu būt noderīga arī hospisa darbiniekiem, kā iesākt sarunas par nāvi. Bet vispār, protams, ir bezgaumīgi par labu grāmatu zīlēt, kur nu vēl ieteikt, kam tā varētu būt derīga.
LTV1 nesen demonstrēja režisora Uberto Pazolīni filmu Nekur īpaši (2020). Kādā ainā nedziedināmi slimais vientuļais tēvs kopā ar dēliņu lasīja grāmatiņu par nāvi un pārrunāja izlasīto – tēlainās situācijas ļāva tēvam pastāstīt mazajam par to, kas drīzumā notiks abu dzīvē un ka viņš vienmēr būs blakus, katrā kokā un mākonītī.
Protams, mēs visi tāpat apgriezīsim pasauli otrādi, lai paildzinātu sev tuva cilvēka vai dzīvnieka dzīvi, un nav runa par to, ka šīs šķiršanās varētu nesāpēt. Rietumu kultūrā nāve joprojām cilvēku attieksmē ir nelaime, kaut kas traģisks un ļoti sāpīgs. Saskarē ar nāvi mums īsti nepalīdz ne viduslaiku dance macabre, par ko liek domāt Volfa Erlbruha zīmējumu stils, ne mūsu pašu senču veselīgā attieksme ar klēts augšienē glabāto zārku. Bet brīdī, kad Nāvītei ir apnicis spēlēties – kāpt kokos un peldēties dīķī, un gaidīt –, šādas grāmatas var mierināt un palīdzēt pieņemt lietu dabu – apjēgu par mūsu visu dzīves galīgumu.
Tulpe aiz muguras
Rakstnieka izteiktais minimālisms satrauc un kairina iztēli. Patiesībā pietiekami ilgi varētu apcerēt uz vāka uzzīmēto Pīli vienu pašu. Izstiepusies taisna kā stīga, viņa veras kaut kur augšā. Nu, laikam jau uz debesīm.
Absolūti fascinējošs ir gan Erlbruha stāsts, gan zīmējumi. Intonācija ir neatkārtojami īpatnēja. Īso teikumu dēļ, kas šo savādo stāstu tuvina dzejai, kā pirmo iezīmi gribas nosaukt poētismu, bet tas nav īsti precīzi. Rakstnieks izmanto pat visai atskurbinošu melno humoru, kas patiesībā nav nekāds melnais humors, bet tieša valoda. Arī četrus piecus gadus veci bērni runā tik tieši un neaizplīvuroti. Tiešums spēji tiek konfrontēts ar dziļu maigumu, kad Pīle pēc peldes dīķī nosalušo Nāvi silda ar savu augumu. Nāve jau arī neatpaliek jaukumā. Viņa, kas atnākusi aizvest Pīli uz lielo upi, piesola to pieskatīt, lai tā nesaķertu briesmīgas iesnas. Nāve visā visumā ir patīkama dāma, uzmanīga un gādīga. Draudzības nodibināšanas brīdī viņa tur aiz muguras tulpi, kam tālāk būs tikai viens uzdevums. Tulpi Nāve uzliek Pīlei uz krūtīm, palaižot viņu pa lielo upi. Nāve patiesībā ir visai uzmanīga. Viņa ir piemeklējusi ziedu, kas Pīlei tik labi piestāv ar savu slaikumu. Nāve ir maiga un gracioza savā sīki rūtotajā uzsvārcī un, pietupusies, lai iestumtu Pīli lielajā upē, izskatās kā sieviete, kas skalina veļu vai palaiž dziļāk straumē dēlēna kuģīti. Tikai tie tumšie dūrainīši uzsit "zoseni"... Bet par ko gan?