Mūsu pirmais Silvijas Radzobes kurss jo īpaši var būt pateicīgs Andai Burtniecei, kura tobrīd knišļu bariņu, kas braši sīca ap dižo teātra kritiķu un zinātnieku Olimpu, ielaida žurnālā Teātra Vēstnesis. Andai Burtniecei nepiemita augstprātība un snobisms. Tāda mierlaiku skolotājas stingrība un principialitāte gan. Dziļi personīgi tā ir ietekmējusi vairākas teātra kritiķu paaudzes – no Lilijas Dzenes līdz Zanei Radzobei.
Labāk par teātra zinātnieces un pasniedzējas Līgas Ulbertes atvadu ierakstu savā FB sienā nevar pateikt: "Anda Burtniece bija brīnišķīga. Viņu pazīt bija gods. Profesijas skolotāja daudzu paaudžu teātra kritiķiem. Brīdī, kad Anda studentam piedāvāja publicēt pirmo rakstu Teātra Vēstnesī, galva noreiba no pagodinājuma. Vismaz man un manām kursabiedrenēm tā bija. Un arī vēlāk – joprojām jūtu viņas mazās, bet dzelžainās plaukstas tvērienu elkonī: "Meitiņ, tev noteikti mums kaut kas jāuzraksta!"
Anda bija arī ļoti skaista un eleganta sieviete – no matu lokas, lakatiņa un platmales līdz smalkām somiņām un papēžiem. Inteliģenta, sirsnīga, smalkjūtīga un vieda. Ar pārdzīvotās Sibīrijas grūtumu bagāžā un ticībā atrastu spēju piedot."
Anda Burtniece darbu žurnālā sāka 1990. gadā, bet drīz, iestājoties globālo vēsturisko pārmaiņu laikam, aizsākās nopietnas finanšu problēmas, un viņa tika atbrīvota. Taču 1996. gadā Anda atgriezās jau kā galvenā redaktore un kopā ar teātra zinātnieci Maiju Svarinsku žurnālu vadīja 16 gadu līdz pat aiziešanai pensijā.
"Anda Burtniece ienāca teātra kritikā, meklējot atbildes uz tiem jautājumiem, ko viņai bija uzdevusi dzīve. Bet dzīve Andai agri deva rūdījumu, arī nodarīja pāri un atklājās visā skarbumā un pretrunās. Tādēļ arī viņai bija tiesības prasīt no mākslas šo pretrunu atklāsmi un prasīt arī to, lai teātrī atsegtos patiesības raupjais vaigs," Andas Burtnieces jubilejas rakstā teikusi teātra rakstniece un nozares granddāma Lilija Dzene (Literatūra un Māksla, 25.09.1981.).
Anda Burtniece Teātra mākslas institūtā iestājusies kā jauna ģeogrāfijas skolotāja un metusies teātra zinātnē iekšā "ar to aizrautību, ar to reizēm pat fanātisko apsēstību, kāda raksturīga Andai". Viņa bija erudītā teātra zinātnieka Borisa Alpersa vienīgā audzēkne Latvijā.
"Pret savu darbu, pret teātra kritiku Anda izturas kā pret misiju. Un no citiem prasa to pašu. Tādēļ arī līdz ar viņas atnākšanu ir atdzimusi teātra nodaļa Literatūrā un Mākslā, jo Anda prot izplēst rakstus, vajāt autorus, iedzīt viņus sprostā. Pārliecināt par raksta nepieciešamību tādā pakāpē, ka tu patiesi sāc ticēt: visa mākslas dzīve apstāsies, ja nebūs recenzijas par šo izrādi. To mēs visi, viņas biedri, zinām un rakstām, reizēm Andu pat nolādēdami. Lai tiktu no lietuvēna vaļā," – Lilija Dzene godīgi un asprātīgi ir formulējusi daudzu autoru izjūtas.
Anda Burtniece strādājusi LPSR Kultūras ministrijā (1961–1973), laikrakstā Literatūra un Māksla (1973– 1988), žurnālā Teātra Vēstnesis (1990–1991). Kopš 1961. gada regulāri publicējusi rakstus un recenzijas par dažādiem teātra mākslas jautājumiem. Sarakstījusi monogrāfijas Antra Liedskalniņa (1984) un Lūcija Baumane (1988). Kopā ar Māri Grēviņu sastādījusi almanahu Teātris un dzīve (1967–1968).
Atvadīšanās no Andas Burtnieces notiks otrdien, 31. oktobrī, plkst. 13 Pirmo Meža kapu kapličā.