lpp.) un kurš ar savu telpisko masivitāti ikdienas vidē un politekonomisko atkarību vislabāk noder varas reprezentācijai, Latvijas mākslinieku darbos dominējis ilgāk un pārliecinošāk nekā citu brālīgo republiku tēlniecībā, pat kļuvis par tādu kā firmas zīmi. Granīta materiāla īpašības, tektonika un masa veido īpašu dinamiku, ko savukārt skarbi novērtē pētnieks semiotiķis, balstoties uz tā laika teorētiskajiem atzinumiem: monolītās formas pilsētas telpā stimulē varas atcerēšanos, šķietamo klātbūtni, pieminekļa elementu saistījums «sagūsta skatītāju uzmanību» (171. lpp.) un liek ieguldīt papildu darbu jēgas, visiem zināma ideoloģiskā stāsta meklējumos. Tomēr vēsture rāda, ka skarbais stils zaudējis - liela daļa šāda veida darbu mūsdienās ir ne vairs publiskās telpas, bet - labākajā gadījumā - XX gs. mākslas vēstures kolekciju sastāvdaļas. Tātad mākslinieki pārāk centīgi pierādījuši savu lojalitāti režīmam? Izrādās, ne gluži - autors uzsver latviešu padomju mākslinieku ekonomiskās un «cunftes» intereses iepretim politiskajai angažētībai, tas ir, ekonomiskais izdevīgums saskaņā ar viņa analīzi dominē pār to vai citu idejisko pārliecību vai simbolisku politisko aktu. Sergejs Kruks pārliecinoši parāda: mainīgo kultūrpolitisko vēsmu klimatā masīvā, robustā, simboliski piesātinātā estētika uztverta kā konvertējama vērtība.
Viela atšķirīgiem lasītājiem
Darbs lasās vienkārši, tomēr ir strukturāli sarežģīts. Pētnieka analīzei ir vairākas dimensijas, un tas nozīmē, ka grāmatā sev interesējošo varēs atrast daudzi un atšķirīgi lasītāji. Galvenās ir trīs dimensijas - tāpat kā pētāmajam telpiskajam objektam. Pirmo veido intensīva semiotiķa interese par savas metodes izmantojamību un iespējām. Sergejs Kruks ne tikai apraksta semiotiskās analīzes specifiku tēlniecības zīmju interpretācijā un funkciju novērtēšanā, bet arī attīsta metodi tālāk, konstruktīvi domā un grāmatā izdiskutē adekvātāko un pilnīgāko skulpturālo vēstījumu nozīmju izprašanas modeli. Semiotika kā paņēmienu kopums kultūras parādību nozīmju atklāšanā ir īpaša joma, kas latviešu valodā iznākušos pētījumos nav samērā plaši lietota - neskatoties uz mūsu kulturāli neviendabīgās ainavas izcilo piemērotību šādam pasākumam. Ir pat mazliet skumji, apzinoties, ka šī teorētiskā darba rezultātu, visticamāk, pratīs novērtēt tikai nedaudzi latviešu lasītāji. Otra dimensija - raksturīgi Sergejam Krukam kā vienmēr kritiski noskaņotam kultūras un komunikācijas pētniekam - ir tēlniecības kā mākslas politisko un ekonomisko determinanšu savstarpējās saspēles izsekošana dažādos latviešu un padomju (un visvairāk latviešu padomju) vēstures posmos. Šādam darbam nepieciešama ne tikai arhīvu pētnieka pacietība, bet arī izmeklētāja intuīcija. Jāatzīst, grāmatas autors to darījis patiešām aizrautīgi, varētu pat teikt - azartiski, tāpēc arī teksts iznācis saistošs, ar bagātīgu un daudzveidīgu faktu materiālu. Konkrēti dati vēl plaši pārstāvēti grāmatas beigās pievienotajās dokumentu kopijās, lai tie, kam traktējums šķistu neprecīzs, secinājumus varētu izdarīt paši. Pie šīs intereses dimensijas kā īpaši uzsveramu varētu pieskaitīt arī pieminekļu un pieminēšanas sociālās prakses iztirzājumu, it sevišķi divās darba nodaļās:Piemineklis, pieminēšana un socializācija un Atmiņas manipulācija: pieminekļu demontāža un vandalisms.
"Noapaļojuma" iespaids
Trešā dimensija ir latviešu skulptūras vēsture un tradīcija. Tai un arī saistītajai estētikas teorijai - it sevišķi sociokulturālās vides un ideoloģisko pamatsēmu un politisko spēles noteikumu kontekstā - pētnieks rakstījis savu versiju, mēģinot piedot veseluma un «noapaļojuma» iespaidu. Jāatzīst uzreiz - versija ir pārliecinoša un argumentēta, interesanta kā stāsts un izaicinoša kā doma un tomēr atstāj iespaidu, ka kaut kas ir palicis ārpus - ja ne ārpus pētījuma, tad vismaz ārpus stāstījuma. Varbūt tas tāpēc, ka visas minētās dimensijas ir ļoti spēcīgi, intensīvi vektori, kas darbam kopumā piedod pilnīgumu, piesātinātību un savdabīgu intelektuālu šarmu, bet dažbrīd lasot šķiet - atņem balansu.
Jaunā grāmata ir jau otrais Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora Sergeja Kruka Padomju Latvijas kultūrai veltītais, apgādā Neputns izdotais darbs. Iepriekšējais pētījums Par mūziku skaistu un melodisku! Padomju kultūras politika 1932-1964 vairāk koncentrējās uz mūziku un pēc iznākšanas 2008. gadā izraisīja gan sajūsminātus izteikumus, gan skepsi un pat dedzīgu kritiku, it sevišķi no mūzikas pētnieku profesionālās vides puses. Visticamāk, arī šim darbam būs līdzīgs liktenis. Aroda identitāte saistīta ne tikai ar zināmu tradīciju un rutīnu, bet arī ar profesionālām sine qua non zināšanām, kas veido kodu, kura dēļ kļūst grūti pieņemt un saprast interpretāciju, kam pamatā pavisam citas zināšanas. Taču arī tā ir iespēja. Gan mūzika, gan skulptūra ir ne tikai profesionāli veidots izrādes objekts, bet arī publikai atvērts teksts, kuru ikviens var lasīt komunikācijas procesā. Tāpēc ir aspekti, kas vislabāk atklājas tieši komunikācijas zinātnē iesvētītam.