23. augusts visdrīzāk izvēlēts ar nodomu, jo arī romāns savā veidā atspoguļo abu vēsturisko faktu seku sajaukumu. Kā vēstīts anotācijā, tas ir par "kāda jauna latvieša centieniem ielauzties finanšu pasaulē Volstrītā Ņujorkā – un par viņa vecmāmiņas pārdzīvojumiem Sibīrijas izsūtījumā". Autors, kurš atpazīstamību literatūras pasaulē izpelnījies ar darbiem zinātniskās fantastikas žanrā – stāstu krājums Dubultnieki uzvarēja starptautiskā konkursā zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanrā Writers and Illustrators of the Future, ieguva vairākas nominācijas prestižajai Nebula balvai Amerikas Savienotajās Valstīs, kā arī nomināciju spilgtākās debijas kategorijā Latvijas Gada balvai literatūrā – šoreiz paplašinājis savus izpētes laukus un radījis vēstures faktos un šodienas realitātē balstītu vēstījumu. "Lai gan Sibīrija ir liela daļa no romāna, galvenais romāna varonis ir Pēteris, un vadošā sižeta līnija ir par viņa piedzīvojumiem Volstrītā, finanšu pasaulē," atvēršanā stāstīja T. Kreicbergs, kurš pats kādu laiku tur strādājis, bet šobrīd Rīgā vada biznesa sarunu, pārdošanas un prezentācijas kursus. Auditorijas priekšā stāv klasiskā, tumši zilā uzvalkā tērpts jauns vīrietis, tādējādi iemiesojot pilnīgu priekšstatu par finanšu pasaules pārstāvi.
No brīža, kad romānu sākts rakstīt, līdz izdošanai pagājuši četri gadi. Īpašu paldies autors velta tulkotājai Laumai T. Lapai, kurai tulkošanas darbs nav bijis vienkāršs sarežģītās terminoloģijas un grūti iztulkojamu lietu dēļ. Līdzīgi kā iepriekšējos darbus, T. Kreicbergs Lopu ekspresi rakstījis angliski. Bērnībā kāri lasot fantastikas žanra literatūru ne tikai latviešu mēlē, literārā valoda un bagātāks vārdu krājums izveidojies angļu valodā.
Īpašu pateicību T. Kreicbergs pauda arī kinorežisorei Dzintrai Gekai, jo idejas Sibīrijas sižetiskajai līnijai smēlies režisores apkopotajos no Latvijas uz Sibīriju aizvesto bērnu stāstos grāmatās Sibīrijas bērni, taču arī autora vecmāmiņu Birutas un Vijas atmiņas par to laiku bijušas iedvesmas avots romānam. "Šajā romānā Lopu ekspresis ir daudz par izsūtītajiem un viņu gaitām. Es nepretendēju un nemēģinu šo stāstu izstāstīt spilgtāk, kā to ir darījuši citi. Esmu pārāk jauns," atzina T. Kreicbergs, stāstot, ka ar grāmatu vēlējies parādīt to, kā viņu tas, kas ir noticis ar latviešu tautu pagātnē, iespaido šodien un ietekmē viņa domāšanu par šībrīža ģeopolitisko situāciju.
Grāmatā savītas divas sižetiskās līnijas, tāpēc rodas jautājums, vai tiešām var vilkt kādas paralēles starp Sibīriju un Volstrītu. T. Kreicbergs atzīst, ka tiešu līdzību nebūs, jo neesot salīdzināma traģēdija, ko latviešu tauta piedzīvoja izsūtījumā, ar finansiālām problēmām ofisā, kur kāds zaudē naudu. Tomēr pašam, strādājot Volstrītā tieši finanšu krīzes laikā, esot bijuši nepatīkami brīži, kad nācies just melus, manipulāciju un depresiju. Tāpēc viņu visvairāk interesējot psiholoģiskie jautājumi, kāpēc cilvēki izvēlas palikt un nebēgt no mokām, kas visdrīzāk balstīta tīrā neziņā, kas ar tevi notiks vēlāk. "Ja tu nopelni pāris miljonu, tu esi labi pastrādājis, ja nenopelni tos, tu esi slikti pastrādājis. Nekas cits nav svarīgs, tikai šis skaitlis. Un ir desmitiem tūkstošu cilvēku, kuriem ir tas uzdevums – dabūt to miljonu, ne par ko citu nav jādomā. Un katrs no šiem cilvēkiem ir tajā mazajā kastītē, un viņš neredz, kas kopumā notiek. Tev varbūt ir sajūta, ka tas viss kustas uz aizu, bet tu neredzi, kā to ietekmēt."
Dzintra Geka atklāj, ka viņu visvairāk pārsteidzis tas, ka jauns cilvēks ar pieredzi Amerikā, strādājot Volstrītā, salicis kopā šīs divas pasaules vienā grāmatā, lai stāstītu, gan kā "cilvēkus samala un iznīcināja Sibīrijā, gan kā šodien cilvēkus garīgi iznīcina dzīve svešumā". Režisore novērtē, ka Kreicbergs raksta ļoti kinematogrāfiski un katrs zālē sēdošais pēc autora grāmatas fragmenta lasījuma noklausīšanās visdrīzāk varētu to arī inscenēt. "Toms raksta tik talantīgi, ka nebūs tik ilgi jāgaida, kad viņa rakstīšanas talants tiks novērtēts arī kinematogrāfā."