Lai gan viņš pats nav grāmatas Latvijas pilsētas 100 kartēs autoru lokā, Marekam Kilupam ir liels lepnums par šo izdevumu, jo viņš ir sērijas iniciētājs. Jāņa sēta jau ir izdevusi izdevumu 100 kartes pirms Latvijas valsts un 100 gadi 100 kartēs. "Bija Latvijas simtgade, un visiem kaut ko gribējās darīt, Jāņa sētai kā karšu jomas redzamākajam pārstāvim – noteikti. Doma ir ļoti vienkārša un universāla – stāstīt Latvijas vēstures stāstu, vēlams nepārspīlējot, jo ir ļoti daudz informācijas, un to visu ilustrējot. Tas ir veids, kā varam vērtības, kas atrodas krājumos, aiznest līdz cilvēkiem, kuri nav gatavi to studēt ļoti nopietni, bet salīdzinoši populārā veidā," sērijas pirmsākumu atceras Mareks Kilups. Par šīs sērijas lielāko ieguvumu viņš uzskata savu kolēģi Jāni Barbanu, kurš ir autors un sastādītājs sērijas pirmajai un tikko izdotajai grāmatai Latvijas pilsētas 100 kartēs.
39 pilsētu plāni
Gadsimtu gaitā Latvijā ir mainījies pilsētu iedzīvotāju skaits, lielums, iedzīvotāju nacionālais sastāvs. Latvijas teritoriju pārstaigājušo karu laikā daudzas pilsētas tika pilnībā iznīcinātas. Daļai no tām izdevās uzplaukt no jauna, bet citas bijušo varenību tā arī neatguva.
"XIX gadsimtā Latvijā atceļ dzimtbūšanu. Vienlaikus norisinās rūpnieciskā revolūcija un pilsētās rodas arvien jaunas fabriku ēkas. Laucinieki lielā skaitā pārceļas uz pilsētām, lai piepildītu sapņus par pārtikušu dzīvi.
XIX gadsimta otrajā pusē Latvijas ainavu izmaina jauns transporta veids – dzelzceļš. Iepriekš pilsētas galvenokārt veidojās pie nozīmīgiem ūdensceļiem, bet tagad arī blakus dzelzceļa līnijām rodas arvien jaunas apdzīvotas vietas, kas bieži vien strauji izaug līdz pilsētas izmēriem.
Mūsdienās Latvijā ir 81 pilsēta, un tajās dzīvo 70% valsts iedzīvotāju. Dažas no tām ir pavisam jaunas, bet citas jau pārdzīvojušas daudzus gadsimtus. Šajā grāmatā atradīsit 100 vēsturiskos pilsētu plānus, kas attēlo 39 Latvijas pilsētas un aptver laika posmu no XVII gadsimta līdz 1987. gadam. Apraksti un attēli palīdzēs iepazīt pilsētas, kādas tās bijušas pirms 100, 200 vai vairāk gadiem. Grāmatā izmantotās Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma kartes iespējams aplūkot arī digitālajā karšu kolekcijā: kartes.lndb.lv," izdevumu ievadā raksta Jānis Barbans.
Senākā karte grāmatā ir 1669. gada Valmieras plāns. 99 no 100 kartēm ir par laika posmu līdz 1941. gadam. "Padomju laikos publikai pieejamās kartes lielākoties bija ļoti shematiskas, neglītas un nepiemērotas šādai skaistai grāmatai," saka Jānis Barbans. "Šādā grāmatā, manuprāt, visinteresantākais aspekts ir salīdzināt to, kā ir mūsdienās un kā ir izskatījies pirms simts, divsimt vai vēl vairāk gadiem," autors norāda arī uz kolorītajām kartēs iekļautajām sava laika reklāmām kā spilgtu laikmeta liecību. Vēl viens rakurss, kā lasīt kartes, ir caur dzelzceļu līnijām, kas kādreiz būtiski noteica pilsētu attīstību. "Grāmatā ir iekļauts gandrīz 100 gadu vecs Priekules plāns, kurā ir redzami veseli divi dzelzceļi, kuru vairs nav," stāsta Jānis Barbans.
Nostalģiskas sajūtas
"Pilsētu un pilsētu daļu kartes pilda vairākus uzdevumus. Tās palīdz noskaidrot atrašanās vietas un saprast to mērogu. Šādas kartes nereti ir būtisks palīgs vēsturniekiem – salīdzinot vai pat tikai aplūkojot vienu karti, iespējams gūt gluži labu priekšstatu par pilsētu un tās sadzīvi ļoti senā un ne tik senā pagātnē. Namu kvartāli, rūpniecības uzņēmumi, ielas un to nosaukumu maiņa sniedz ļoti plašu priekšstatu par pilsētu. Liekas, ka latviešu vēsturnieki vēl līdz galam nav novērtējuši mūsu pilsētu kartogrāfisko materiālu. Pats par sevi saprotams, vēsturiskās pilsētu kartes ir saistošs pētniecisks objekts ikvienam. Uzmanīgi aplūkojot detaļas, iespējams atklāt pārsteidzošas lietas. Vecas un jaunas (arī tādas top digitālajā laikmetā) pilsētu kartes kalpo par lielisku mācību līdzekli, arī tādu skolu jaunatnei, kas grāmatu lasīšanai pievēršas negribīgi. Visbeidzot vēsturiskās pilsētu kartes var būt skaista sienas dekorācija ar vēsturisku šarmu un reizē bagāts izziņas materiāls," grāmatas ievadā norāda Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Šķerbinskis. Viņam pašam kartes patikušas jau kopš bērnības. "Kartes patīk visiem. Pasaules kartes, valstu kartes, vēsturisku notikumu, reģionu, novadu un pagastu kartes. Ar kalniem, jūrām, ezeriem un robežām. Lielām un mazām pilsētām. Kad biju mazs, vislabāk man patika pašas lielākās kartes ar tālu zemju robežām un eksotisku salu nosaukumiem. Kad paaugos, sapratu, ka mani "baltie plankumi" ir Eiropa un Latvija. Daudz pētīju mūsu valsti kartogrāfiskajos materiālos. Gadiem ejot, detalizācija, šķiet, iet dziļumā – jau ilgāku laiku īpašu interesi rada pilsētu kartes. Ielas, pa kurām esmu staigājis, nami, kas vairs nav atrodami pilsētā, bet redzami agrāku laiku kartēs. Esmu no Grīziņkalna, manas dzimtās saknes ir vecajā Rīgā, nevis lauku apvidos, līdz ar to, aplūkojot Rīgas kartes, mani pārņem arī plāni nostalģiskas sajūtas."
Valters Ščerbinskis apsveic karšu izdevēja Jāņa sēta sistemātisko pievēršanos gan karšu jaunradei, gan arī gaumīgai un zinātniski izsvērtai kartogrāfiskā materiāla popularizēšanai. Viņaprāt, saistošais karšu, uzmanīgi gatavoto aprakstu un trāpīgo fotoliecību bagātais materiāls var lasīšanai pievērst arī vienu otru bērnu, kuru nevar piedabūt lasīt, bet var piedabūt izpētīt karti. "Karšu veidošana visos laikos ir bijusi ellišķīgi sarežģīta lieta. Senos laikos notetovēti vīri brauca gar Jaunās pasaules krastiem, ieskicēja līčus un pussalas, puse no viņiem neatgriezās mājās. Savukārt mūsdienās kartes tiek veidotas ar ļoti sarežģītām metodēm un tehnikām. Kartēm apakšā ir daudz dažādu nozaru zināšanu un prasmju. Varbūt kādam karte liekas kaut kas vienkāršs, bet tā tas nav," uzsver Valters Ščerbinskis.
Turpinām rakstīt par sevi
"Varam šo svinēt jau kā sēriju. Idejas un iespējas tālākajiem izdevumiem ir ļoti plašas. Kartes savā ziņā ir ieejas portāls daudz plašākā pasaulē. Ejam pie nākamās kartes, pie nākamās un tālāk. Priecājamies, ka Nacionālās bibliotēkas karšu krājums nemitīgi tiek papildināts, un mēs patiešām gribētu domāt, ka mēs turpināsim būt šis portāls karšu pētniecībā, karšu publicēšanā un Latvijas kartogrāfiskā materiāla izcelšanā arī turpmāk," saka Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta direktore Dagnija Baltiņa. "Šogad Grāmatas 500 gades programmas ietvaros mēs svinam izdevējus. Šajā gadījumā mēs piedzīvojam lielisku mirkli, kurā izdevēja, autorkolektīva, arī mūsu kā mantojuma glabātāju uzturētāju loma ir ļoti veiksmīgi sadarbojusies. Mēs kopā varam izdarīt kaut ko ļoti lielu. Tas noved pie idejas, kas bija iemiesota Latvijas simtgadē. Ko tad īsti nozīmē – es esmu Latvija? Tas nozīmē, ka mēs turpinām par sevi rakstīt, iemūžināt savas vērtības. Man jānovēl, lai šie izdevumi kļūtu par paradumu karšu lasītāju un arī pētnieku dzīvē."
"Pašas interesantākās ir zviedru laika kartes. Tās ne tikai rāda, kur kas atradās un bija, bet arī to, ko lietoja saimniecībā, cik bija lopu, cik – iedzīvotāju. Tās ir ļoti stāstošas kartes. Kartes ir daudz un dažādas. Esam digitalizējuši tikai pašu mazumiņu. Šīs kartes ir ceļojums ne tikai telpā, bet arī laikā. Varat apskatīt, kā auga, uzplauka un arī gāja bojā vairāk ne tik vajadzīgas pilsētas. Kā pilsētas ir uzplaukušas, kad ceļš ir nācis garām, un kā tās ir aizgājušas nebūtībā, kad ceļš ir aizgājis garām. Kartes stāsta savus stāstus, un bieži vien tās ir nepelnīti aizmirstas," sakot paldies pētniekiem, kas šīs kartes ir cēluši gaismā, vērš uzmanību Latvijas Nacionālā arhīva direktore Māra Sprūdža.