Andris Kolbergs ir dzimis 1938. gadā Rīgā. Mācījies Maskavas Poligrāfijas institūtā (1966–1968). Strādājis Rīgas Vagonu rūpnīcā un citās fabrikās. Publicējas kopš 1965. gada. 70.–80. gados A. Kolbergs kļūst par vienu no populārākajiem latviešu kriminālromānu rakstniekiem, viņa darbi izdoti visā PSRS un vairākās Eiropas valstīs. Atmodas gados viņš kļūst par atjaunotās Rīgas Latviešu biedrības pirmo priekšsēdētāju, Latvijas Detektīvžanra asociācijas prezidentu un atjaunotā žurnāla Atpūta galveno redaktoru. Sarakstījis arī vairākus ceļvežus par Rīgu. Pēc A. Kolberga scenārijiem un kriminālromāniem uzņemtas kinofilmas: Liekam būt (1976), Atspulgs ūdenī (1977), Dāvanas pa telefonu (1977), Rallijs (1978), Trīs dienas pārdomām (1980), Dubultnieks (1986), Fotogrāfija ar sievieti un mežakuili (1987), Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988), Depresija (1991), Rīgas sargi (2007).
Savas pirmās grāmatas Arnolda Zandas cigarete (1960. g.) ievadā Kolbergs atzīstas: "Patīk... rakstīt darbus ar spraigiem sižetiem." Bet mazliet vēlāk krājuma Šāviens dienas laikā (1971. g.) ievadā formulē savu izpratni par izraudzīto literāro žanru: "Kriminālstāsts, tāpat kā jebkurš cits stāsts, ir cilvēku attiecību un notikumu atainojums. Cilvēku vispār, nevis noteiktu profesiju pārstāvju."
2010. gadā izdota Andra Kolberga Dienasgrāmata, kas, apvienojot gan objektīvā fakta realitāti, gan rakstnieka rakstura noteikto subjektivitāti, ir vērtība, ko sauc par laikmeta liecību, laikmeta dokumentu, šajā konkrētajā gadījumā varētu teikt – laikmeta pazinēja, liecinieka liecību.
"Ja vispār var runāt par tādu parādību kā latviešu detektīvs, tad tā vēsture lielā mērā sakrīt ar Andra Kolberga radošo biogrāfiju. Septiņdesmitajos viņš bija būtībā vienīgais rakstnieks, kas pilnā mērā izmantoja šauro taciņu, ko detektīva iespēju bezgalībā pieļāva padomju ideoloģija. Proti, rakstīja spožus sociālkritiskos detektīvus. Turklāt Kolbergs ne tikai izmantoja šo iespēju, bet arī radīja savu personisko sociālkritiskā detektīva paveidu: sižetiski aizraujošu un tajā pašā laikā psiholoģiski viscaur pamatotu; reālajās norisēs dziļi sakņotu un tajā pašā laikā paradoksālu; orientētu uz aktualitātēm, taču ar bieziem vēstures zemslāņiem apakšā. Vienlīdz talantīgi Kolbergs izmantoja tās iespējas, ko deviņdesmitajos gados piedāvāja jaunā realitāte, savukārt XXI gadsimtā ar triloģiju par Mendela Davidsona briljantiem iedibināja vēsturiskā detektīva žanru latviešu literatūrā. Un, kas arī nav mazsvarīgi, Kolbergs ar visu savu daiļradi ir apliecinājis, ka detektīvs nebūt nav "zemais" žanrs, par kādu to parasti mēdz uzlūkot. Viss ir pavisam citādi – ir labi un ir slikti detektīvi," uzskata Guntis Berelis.
Avīze Rīgas Balss (25.04.1981.) dialogam bija uzrunājusi Andri Kolbergu un juristu Imantu Lastovski. Lastovskis pirmām kārtām interesējās, cik lielā mērā Kolberga varoņi ir "norakstīti" no dzīves. "Jautājums ir visai konkrēts, taču atbilde tikpat konkrēta nebūs. Jo šie jēdzieni, cik no dzīves un cik – iztēles, nav izsverami pat uz visprecīzākajiem aptiekas svariem. Katrā ziņā neviens no maniem darbiem nepretendē uz dokumentalitāti. Visus savus varoņus un nevaroņus esmu saticis tepat uz zemes," juristam atbildēja rakstnieks.
"Ar romānu rakstīšanu bieži vien ir tā, ka jau sākumā zinu, ar ko tas beigsies, un tikai pēc tam atrisinājums apaug ar iepriekšējiem notikumiem. Arī dzīvē ir tā, ka ar katru notikumu saistīti vairāki cilvēki. Līdz brīdim, kad kļūst par kāda notikuma līdzdalībniekiem, viņi nemaz cits citu nepazīst, katrs nāk no savas vides, katram ir savs liktenis, savi rīcības motīvi un cēloņi. Katra nodaļa ir kā ķieģelis, kas iekļaujas kopainā," savu metodi laikrakstam Latvijas Avīze (21.06.1996.) skaidrojis rakstnieks.