Ar vakcinācijas sertifikātu telefonā, vienmēr gatavam uzrādīt, ir grūti atsaukt atmiņā laiku, kad gads tikai sākās, pareizāk sakot, nesākās un nesākās. Latvijas Nacionālā mākslas muzeja daudzus gadus lolotā Baltijas simbolisma izstāde pēc izrādīšanas Parīzē un kaimiņvalstu galvaspilsētās bija iestrēgusi tukšā pagraba zālē, kurā skatītājus nelaida iekšā. Tuvojās termiņš, kad no citiem muzejiem aizlienētie darbi būtu jāatdod, un izstādi pagarināt vairs nevarēja. Gads sākās tikai 21. aprīlī, kad zem pilotprojekta izkārtnes muzejā atkal tika ielaisti cilvēki (izstāde finišēja pēc divām nedēļām). Visi pārējie izstāžu rīkotāji sacēla brēku, prasot šādus "pilotprojektus" atļaut arī citās vietās, bet mākslas dzīve tikai palēnām cik necik atdzīvojās. Ar vairāku mēnešu kavēšanos no ierastā laika – 11. jūnijā – svaigā gaisā tika paziņota Purvīša balvas laureāte Amanda Ziemele, un viņa izrādījās jaunākā uzvarētāja balvas pastāvēšanas vēsturē.
Pusgadu pēc mirkļa, kad žūrijas priekšsēdētājs Ķelnes mākslas meses radošais vadītājs Daniels Hugs Mākslas akadēmijas dārzā nosauca Amandas vārdu, viņa dzīvesbiedres Natālijas vadītā galerija Ķelnē sarīkoja mākslinieces personālizstādi un pārstāvēja viņu prestižajā tirgū. Šis laikam ir pagājušā gada priecīgākais stāsts, kas apliecina: jauna māksla Latvijā top un, gudri piedāvāta, ir gana interesanta daudzinātajā «Eiropas līmenī». Ikdienā gan nekas daudz par to neliecina.
Latvijas Nacionālais mākslas muzejs turpināja izglītot tautu par starpkaru perioda mākslu – šoreiz fokusējoties uz Rīgas grupu. Tiesa, latviešu mākslas pirmie piecdesmit gadi ir kupli pārstāvēti jau pastāvīgajā ekspozīcijā, nesen piedzīvotas plašas retrospekcijas. Savukārt turpmākie astoņdesmit nupat jau šķiet pavisam kā iekrituši melnā akacī, šad tad virs ūdens uznirst tikai pa kādai ķermeņa daļai, piemēram, pieklājīga trimdas mākslinieces Dainas Dagnijas retrospekcija un Jāņa Pauļuka iepriekš nekad neizstādītie (!) darbi. Kopš izstāžu zāles Arsenāls slēgšanas muzeja pastāvīgā ekspozīcija ir zaudējusi padomju periodu, bet laikmetīgā māksla joprojām gaida savu muzeju, kurš kā netop, tā netop.
Aizkustinoši redzēt, kā mākslas klasiķus sev atklāj jaunākā paaudze – māksliniece Ieva Kraule-Kūna Laikmetīgās mākslas centrā Kim? un kurators Valentīns Klimašausks nekomerciālajā galerijā Low – kā atlūzas no kādas nogrimušas Atlantīdas. Nevalstiskās organizācijas dara, ko var, bet to rīkotajām izstādēm ir tendence sarauties, saplūstot ar pavisam marginālām, pašu mākslinieku rosinātām iniciatīvām, kas nemaz nevēršas pie plašākas auditorijas, bet aprobežojas ar feisbuka draugu loku.
Laikmetīgās mākslas ieilgušās neredzamības rezultāti izgaismojas retajos gadījumos, kad tā pēkšņi nonāk publiskajā telpā. Nerunāsim par gadījumu, kas, trāpīgajiem Ievas Lejasmeijeres vārdiem sakot, ļoti gribēja būt par skandālu. Tā autora vārds vismaz bulvārpreses lasītājiem ir pazīstams. Bet sekoja turpinājums – Rīgas domes apsveikumi valsts svētkos parādīja, ka pat visai izglītoti ļaudis nekad nav dzirdējuši par tādu Pauli Liepu, lai gan viņš jau gadus divdesmit ir vadošais grafiķis Latvijā. Vai pirms gadiem trīsdesmit kaut kas tāds varētu gadīties, teiksim, ar Ilmāru Blumbergu?
Tā nav, ka nekas nenotiek. Mākslas stacija Dubulti piedāvāja Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna, kā arī Rituma Ivanova jaunos darbus, LNMM augšstāvā parādījās Barbara Gaile, atlikušajās pāris galerijās – arī teicami mākslinieki. Tikai, trūkstot jelkādam mākslas dzīves centram, izdevumam, lielākam notikumam, gada kopainas saskatīšanai būtu nepieciešamas teju detektīva iemaņas.