"Tas ir mākslinieciskās brīvības un eksperimentu laiks," par šo desmitgadi latviešu mākslā saka Latvijas Video mākslas arhīva direktore Sandra Ķempele un piebilst, ka šajā izstādē var iepazīties gan ar naivās mākslas paraugiem, gan arī ar profesionālu operatoru darbiem. Senākie no tajā apskatāmajiem video darbiem ir tapuši 1989. gadā – Ilzes Pētersones Variācija52 un Anna vannā, kā arī Hardija Lediņa Trīs brāļi. Laika gaitā šī ekspozīcija tiks papildināta ar darbiem no Latvijas Laikmetīgās mākslas centra arhīva, kurā ir atrodami paši vecākie video mākslas piemēri. Nāciet atkārtoti!
"Ir ļoti interesanti paskatīties, kā šo darbu autoru dzīve un karjera ir attīstījusies pa šiem trīsdesmit gadiem," norāda Sandra Ķempele. Laikrakstā Diena varēja lasīt par multimediālo izstādi Tautasdziesmu teicējas. 1991 Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kuras kuratore bija Dace Micāne-Zālīte. Pie mākslas centra Noass ir redzams viņas 12 minūšu garais video darbs Gogēns savas gleznas sauc teikumos (1991). "Tas ir viens no izcilākajiem šīs izstādes darbiem, kas runā zīmju, simbolu un sajūtu valodā un parāda māksliniecisko un vienlaikus arī tehnisko kvalitāti, kas ne vienmēr iet roku rokā," akcentē Latvijas Video mākslas arhīva direktore.
Šajā ekspozīcijā ir pārstāvēta arī Arta Dzērves, Aijas Bley, Hardija Lediņa, Rolanda Laķa, Andreja Ēķa, Kristīnes Želves un citu mākslinieku daiļrade, kas iesāka rakstīt Latvijas video mākslas vēsturi. Šobrīd Latvijas Video mākslas arhīvs turpina apzināt vietējo mākslinieku veikumu un informāciju par tā autoriem. "Tas ir aizraujošs process, it īpaši pēdējos gados, kad video mākslā ir jūtams uzplaukums," atklāj Sandra Ķempele.
Jāatzīmē, ka līdz ar šo izstādi mākslas centrā Noass tika atklāta arī ekspozīcija Pārmaiņu laiks. Arnolds Skrastiņš un festivāla Ūdensgabali 20. sezonas pasākumu programma.
Aktuālajai informācijai var sekot līdzi Facebook.com/noass.lv