Ārpus burbuļa
"Margaretas Tali pamatinterese ir saistīta ar Otro pasaules karu un tā atstāto "mantojumu". Savukārt mana pamatinterese ir vēlīnākās padomju laika dekādes un to pārskatīšana, bet abos gadījumos tās ir neērtās zināšanas, par kurām mūsdienās bieži vien netiek runāts," sarunā ar laikrakstu Diena akcentē Ieva Astahovska. Šis projekts ir ticis attīstīts vairākos posmos – Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vasaras skolā Kuldīgā, simpozijā Klusēšanas šķautnes Igaunijas Mākslas akadēmijā Tallinā, kurā vienkopus satikās visas iesaistītās puses.
"Pētnieki un mākslinieki dalījās ar savām zināšanām un kļuva cits par cita iedvesmas avotu," ieskicē mākslas zinātniece un piebilst, ka šīs satikšanās ir ļoti būtiskas, jo ierasti katrs dzīvo savā profesionālajā burbulī, un šobrīd to rezultāts ir vērojams Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā. Izstādē Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules ir pārstāvēti astoņi mākslinieki no trijām Baltijas valstīm, Ukrainas, Polijas, Čečenijas, Somijas un Nīderlandes, un tajā atspoguļojas vēlme paskatīties uz mūsu pagātni ne tikai katram savas valsts robežās, bet arī ieraudzīt kopīgas lietas plašākā kontekstā.
Acīm slēptais
Viens no izstādē apskatāmajiem darbiem ir mākslinieka Kvīnsija Gario darbs, kura uzmanības centrā ir Kurzemes hercogistes koloniju tēma, kas mūsdienās ir pilna pārpratumu. "Bieži vien mēs par šīm Kurzemes hercogistes kolonijām runājam kā par latviešu pašlepnuma apliecinājumu, ignorējot to, ka tā ir daļa no traumatiskās globālās koloniālisma vēstures, kas tagad tiek pārskatīta," stāsta Ieva Astahovska un bilst, ka šīs tēmas atklāšanai mākslinieks veido dialogu starp koloniālisma vēsturi un latvju dainām.
Dialogi ir viens no izstādes Neērtās pagātnes. Saistītās pasaules būtiskākajiem slāņiem līdzās skatījumam uz dažādiem pagātnes jautājumiem caur sievietes perspektīvu. Viens no aizkustinošākajiem šajā ekspozīcijā aplūkojamiem darbiem ir mākslinieka Ilo Pikova animācijas īsfilma Ķermeņa atmiņa, kas runā par sieviešu dramatiskajām deportāciju pieredzēm, kuras šajā darbā saveļas vienotā kamolā.
Savukārt māksliniece Zuzanna Hercberga ir pievērsusies sievietēm, kuras ir piedalījušās Spānijas pilsoņu karā. Viņa ir studējusi arhīvus, tikusies ar vēsturniekiem un karā iesaistīto cilvēku pēctečiem. Sākotnējā standartfrāze, kuru visi viņai ir teikuši, ir bijusi: tur piedalījās tikai vīrieši, kaut arī Spānijas pilsoņu karš ir bijis spēcīgs grūdiens sieviešu politiskajā aktīvismā.
Zuzannas Hercbergas darba forma atsauc atmiņā kastes ar dokumentiem, fotogrāfijām un citām vēsturiskām liecībām, kas tiek glabātas bēniņos, pagultēs vai citās (no acīm projām esošās) vietās. "Īpaši mūsu izstādei māksliniece ir radījusi divus jaunus šīs sērijas darbus par divām Latvijas ebreju ārstēm māsām Brainu Rudinu un Mirjamu Rudinu, kuras pēc kara atgriezās Latvijā un kļuva par ievērojamām personībām ārstu vidū," norāda Ieva Astahovska.
Māksliniece Jāna Koko ir uzfilmējusi dokumentālo filmu Romu kalns, kuras sākumpunkts ir bijis rakstnieces Hellas Vuolijoki dzīvesstāsts Valgā un Valkā. Darba autore ir devusies uz šīm Igaunijas un Latvijas robežpilsētām, kurās satikusies un iesaistījusies sarunās ar vietējām sievietēm. "Savā darbā Jāna Koko izceļ mutvārdu vēsturi (un tās nozīmi), kas paliek ārpus oficiālajām vēstures grāmatām," uzsver mākslas zinātniece un atklāj, ka par vienu no šīs filmas kodoltēmām ir kļuvis romu genocīds.
Mūsu pēcatmiņa
Mākslinieku dueta Lias un Andrija Dostlijevu darbs Es joprojām jūtu kaunu, izmetot ēdienu, vecmāmiņa mēdz stāstīt stāstu par golodomoru vēsta par mākslīgi izraisītā bada neaptveramo mērogu un ļoti jūtīgā veidā savieno akadēmiskās pieejas ar mākslinieciskiem līdzekļiem. "Teorētiskais fons šim darbam ir koncepts par pēcatmiņu, proti, par to, ka mēs nedzīvojam tikai ar savām atmiņām, bet mēs pārmantojam, brīžiem pat zemapziņā, iepriekšējo paaudžu sāpju un traumu pieredzes," saka Ieva Astahovska. Abi mākslinieki divu mēnešu garumā ir uzņēmuši savu maltīšu pārpalikumu fotogrāfijas, kas atgādina abstraktas kompozīcijas un kas ir miksētas vienotā kolāžā ar fragmentiem no dažādām Ukrainas ainavām.
Mākslinieks Aslans Goisums savā darbā runā par Čečenijas kara vardarbību un tā tapšanā ir izmantojis ielu nosaukumu plāksnes (no sagrautās pilsētas Groznijas), kurās var labi saskatīt ložu caurumus. Savukārt Latviju šajā izstādē pārstāv māksliniece Vika Eksta, kura ir radījusi darbu Sarunas ar tēti. Tajā viņa pievēršas mūsdienās aizmirstajam Afganistānas karam, kurā pret savu gribu tika ierauti daudzi padomju republiku, tajā skaitā Latvijas iedzīvotāji.
Viņu vidū ir bijis arī mākslinieces tēvs, kurš iepriekš par šo pieredzi neko nav stāstījis, līdz ar to šis darbs ir kalpojis par sava veida terapiju starp viņu un meitu un šī noklusējuma celšanu gaismā. "Bieži vien mēs varam daudz vairāk saprast par pagātnes notikumiem caur personīgiem stāstiem un pat šķietami nenozīmīgām frāzēm, nevis pēc statistikas datiem vai izrediģētiem vēstures stāstījumiem," akcentē mākslas zinātniece.
Māksliniece Paulīna Puķīte vaicā, kā mēs ikviens esam iesaistīti šajās pagātnēs, liekot reflektēt par pagātnes un nākotnes līdzāspastāvēšanu, par apspiestas un nepārstrādātas vēstures atkārtošanos. Viņa ir radījusi interaktīvu instalāciju ar nosaukumu Jūs atskaņojāt vai atskaņosiet vēl vienu himnas noti – ienākot vai ejot prom no izstādes jūs atverat vārtiņus, līdz ar to iedarbinot mehānismu, kas atskaņo vienu noti no padomju Latvijas himnas.
Šī interaktīvā instalācija veido dialogu ar otru viņas darbu, kurā tīkliņmaisiņā ir ielikta lampa un kas met tiltu uz pagātnes simboliem, uzdodot jautājumu par to, vai totalitāro ideoloģiju nomainījušais neoliberālais patērētājkapitālisms tik ļoti atšķiras no iepriekšējās sistēmas. Plānots, ka Ievas Astahovskas un Margaretas Tali iesāktais projekts Izzināt sarežģīto pagātni varētu turpināties arī nākotnē – kā izstāde Viļņā aiznākamajā gadā.
Vairāk informācijas var lasīt interneta vietnē www.lnmm.lv