Pagājušajā nedēļā mākslas sabiedrība atvadījās no scenogrāfa un mākslinieka Gunāra Zemgala (1935–2018). Viņa sakņu sistēma Latvijas kultūrā stiepjas dziļi un sazaroti.
"Katra cilvēka dzīvē ir tā saucamās liktenīgās sakarības. Bet tikai īsti talanti, darbarūķi, nesavtīgie spēj šīs it kā nejaušības padarīt par savas dzīves un mākslas kodolu, jēgu. Zināmā mērā tā bija veiksme, ka 1956. gadā viens no Latvijas teātra mākslas stūrakmeņiem režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis pacēla savu spieķi pret Mākslas akadēmijas trešā kursa studenta veidoto maketu ar vārdiem: "To es ņemu." Šie trīs vārdi un pedagoga Arvīda Spertāla atbalsts ieveda jauno mākslinieku Nacionālajā teātrī," 2010. gadā pirms Gunāra Zemgala gleznu izsoles mākslinieka veselības atbalstam teica mākslas zinātniece Ingrīda Burāne.
No ēkas fasādes līdz brīvdabas iestudējumiem
"Vispār jau manā jaunībā vecie kadri bija ļoti konservatīvi, iesūnojuši. Viss viņiem bija limitēts. Ja ko jaunu – tā nevar, tā nedrīkst atļauties, to neļaus...Tradicionālais slinkums! Tā vai šitā salikt tradicionālo podestūru – lūdzu! Kāda cīņa bija jāizcīna!" vienā no Nacionālā teātra žurnāliem Būs sarunā ar skolnieku – scenogrāfu Aigaru Ozoliņu – atceras Gunārs Zemgals.
Gandrīz 50 gadu – teju visu savu radošo mūžu – Gunārs Zemgals ir strādājis Latvijas Nacionālajā teātrī, kur tapušas scenogrāfijas vairāk nekā 200 izrādēm. Tāpēc Nacionālā teātra kolēģi viņu pazīst vislabāk. Īsumā ar mākslinieka dzīves gājumu iepazīstina literārās daļas vadītāja Rita Melnace. Gunārs Zemgals ir izcilā latviešu skatuves gleznotāja Arvīda Spertāla audzēknis. Un vēl viens no tiem retajiem scenogrāfiem, kas ļoti lielu uzmanību pievērš arī iestudējuma scenogrāfijas gleznieciskajām kvalitātēm, tādām kā krāsai vai, piemēram, telpas dziļuma vai perspektīvas atrisināšanai ar glezniecības līdzekļiem.
Kā viens no izcilākajiem latviešu mūsdienu scenogrāfiem Gunārs Zemgals ilgus gadus ir vadījis scenogrāfijas meistardarbnīcu Mākslas akadēmijā. Viņa audzēkņi ir tādi šodienas vadošie, nu jau arī par vecmeistariem dēvētie Latvijas scenogrāfi kā Andris Freibergs un Ilmārs Blumbergs. Var runāt par Gunāra Zemgala skolu.
Nav tāda Latvijas teātra, kur viņš nebūtu savā laikā radījis interesantu režijas ieceri balstošu scenogrāfiju. Nozīmīgs ir arī viņa devums latviešu kino attīstībā (filmas Tauriņdeja, Emīla nedarbi, Viktorija u. c.).
To iestudējumu uzskaitījums, kuriem viņš radījis scenogrāfiju, vienā lapaspusē neietilptu. Kā teātra galvenais mākslinieks viņš bijis atbildīgs par māksliniecisko noformējumu visiem vietēja, pilsētas vai valsts mēroga pasākumiem Nacionālajā teātrī. Kā ļoti būtisks ir minams skatuves un viss teātra ēkas ārpuses un telpu noformējums 1988. gada 18. novembra – Latvijas Neatkarības proklamēšanas 70. gadskārtas – svinīgajam koncertam, pirmajam pēc Latvijas okupācijas gadiem.
Gunāram Zemgalam kopā ar Alfredu Jaunušanu un Zigurdu Kalniņu pieder ideja un vizuālā realizācija lielajiem brīvdabas uzvedumiem Skroderdienas Silmačos, Mērnieku laiki un Brīnišķīgie Didrika Taizeļa piedzīvojumi Druvienas kultūras kompleksā, Alauksta estrādē Vecpiebalgā un Dundagā, lielajiem tautas saietiem, kuri arī savā veidā tuvināja trešo Atmodu. Par nopelniem neatkarīgās Latvijas valsts labā Gunārs Zemgals 2003. gadā apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni. LNT atgriežoties savās vēsturiskajās telpās 2004. gadā, Gunārs Zemgals kā "sveicienu vecajam labajam teātrim" radīja scenogrāfiju Alfreda Jaunušana pēdējam iestudējumam – Eduarda Vulfa Sensācijai un, izmantojot modernās skatuves piedāvātās iespējas, Paula Putniņa Aicinājumam uz pērienu un Mārtiņa Zīverta Minhauzena precībām.
Paralēli savam "dzīves aicinājumam un uzdevumam" – skatuves telpas organizācijai un vizualizācijai, Gunārs Zemgals vienmēr ir atradis laiku gleznošanai – maģiskajam krāsu priekam. Atzīmējama arī viņa darbība XX gadsimta 70.–80. gadu plakātu mākslā.
Es meklēju tipāžus
2015. gadā galerijā Istaba bija skatāma Gunāra Zemgala izstāde Retro Nr.1. Tajā bija eksponēta ārzemju skatuves personību portretu plejāde – Grēta Garbo, Žerārs Depardjē, Žans Reno, Sofija Lorēna, Klints Īstvuds, Čārlijs Čaplins, Lučāno Pavaroti, Marčello Mastrojāni, Brūss Viliss un Žans Gabēns. "Tie ir nesatiktie, bet man simpātiskie," teica mākslinieks. "Pirmais portrets bija Klints Īstvuds – viņš ir labs aktieris. Viņš parasti spēlē kādus šerifus, viņam seja ir tāda kalsnēja, viņš man atgādināja Imantu Ziedoni. Tas man bija pirmais, ar to es sāku. Tad man mazdēls teica: "Opi, tev vajag taisīt vēl kādu!". Tas man "uzsita asinis" un es sāku taisīt otro – Depardjē kungu, kurš te, Rīgā, bija ieradies. Man patīk viņa sejas vaibsti – tas deguns! Es meklēju tipāžus, man pēc tiem patīk darboties," lsm.lv stāstīja pats Gunārs Zemgals, kurš bija iecerējis izveidot arī Retro Nr.2 – par savējiem – latviešu režisoriem un aktieriem.
molberts