Ivonne Volkārta ir viena no šī gada RIXC sērijā Open Fields rīkotā festivāla un izstādes Ekodati līdzkuratorēm (izstāde Latvijas Nacionālajā bibliotēkā būs aplūkojamas līdz 18. novembrim, savukārt RIXC galerijā – līdz 12. decembrim). Festivāls norisinājās no 8. līdz 10. oktobrim un gandrīz pilnībā bija vērojams arī tiešsaistē. Tiešsaistē izdevās sazināties arī ar Ivonni Volkārtu, tāpēc pārdomas par tehnoloģisko pastarpinājumu mūsu attiecībās ar pārdomu objektiem, citiem cilvēkiem, sabiedrību kopumā un arī ar dabu nenovēršami ielauzās sarunas saturā.
Vēlējos sākt ar zināmā mērā filosofisku jautājumu par sinerģiju starp mākslu, zinātni un ekoloģiju. Kā starp šīm jomām ir veidojies sakars? Jūs esat iesaistīta vairākos projektos, kuros šīs jomas ir saistītas. Kāda ir jūsu pieeja?
Mūsu pētījuma daļa, tieši estētikas pētījumi, interesējas par starptelpu vai saskarni starp mākslu un zinātni. Bieži vien universitātes, kurās attīstās māksla, nav atvērtas zinātnei. Esmu tuvāk zinātnei, nekā parasti ir mākslas pētnieki. Lai gan mediju māksla vienmēr ir bijusi pietuvināta zinātnei varbūt tīri institucionālu attīstības aspektu dēļ. Savukārt ekoloģija pašlaik ir ļoti svarīgs jautājums. Te iezīmējusies dziļa krīze, un mana doma ir, ka jāzina vairāk par to, kā funkcionē planēta Zeme, kā lietas ir savstarpēji saistītas. Viss ir ļoti sarežģīti, un ekoloģija vienmēr ir bijusi joma, kas to parāda.
Kāda šajā sarežģītajā laikā ir mākslinieku loma?
Mums būtu jāzina vairāk. Mākslinieks ir cilvēks, kurš ir ieinteresēts iedziļināties lietu būtībā, izzināt to, investēt laiku, lai no zinātniskā skatpunkta saprastu, kā notiekošais veidojies. Mākslinieki arī mēģina ielikt to, ko saprot, estētiski uztveramā formā un lieto savas spējas un prasmes, lai padarītu sarežģītu saturu vienkāršāku – vizuāli vai citādi funkcionējošu. Tas ir iemesls, kāpēc daļa zinātnieku labprāt sadarbojas ar māksliniekiem. Skaitļi un grafiki nav īpaši saistoši. Tomēr tas nav viss. Šajā procesā var piedalīties dažādu jomu pārstāvji. Katrā laukā ir sava valoda, visi tie var dot savu artavu, lai saprastu šo kompleksitāti. Jāattīsta dažādas pieejas un valodas.
Vai jūs piekristu, ka daudzi mākslas darbi tādējādi parāda vēlmi atgriezties pie pirmsākumiem, kur dažādas cilvēku dzīves un pētījumu jomas nebija tik strikti nošķirtas un dažādos veidos uztvertā informācija tika izmantota daudz labāk, lai saprastu vidi un atbilstošāk reaģētu uz to? Reiz bija laiks, kad cilvēki saprata un dzīvoja saskaņā ar dabu...
Nezinu, vai piekritīšu. Mēs dzīvojam pretrunīgā laikā. No vienas puses, ir cilvēki, kas vēlas izjust un ienirt vidē. No otras puses, mums ir mediji un datu balstītas, pat datu virzītas situācijas, piemēram, tādas, kādas savos darbos rada Rasa un Raitis Šmiti. Šīs virtuālās vides parāda mums arī kaut ko jaunu. Tomēr zināmā mērā ir tā, ka es, protams, varu doties uz īstu mežu, lai veiktu meža peldi, kā mēs to saucam vācu valodā. Tas nozīmē – doties ar visu ķermeni mežā iekšā un izbaudīt to ar visiem jutekļiem. Daudzi domā, ka arī virtuālā telpa var dot to pašu, tomēr tā ir saistīta ar mašīnām un (mediju) tehnoloģijām. Un šeit ir aspekts, ko varētu kritizēt, – tas nozīmē, ka mēs no dabas tiekam atkal attālināti.
Ja salīdzina mūsu mākslas pieredzi ar dabu, ko māksla tradicionāli ir atdarinājusi, vai tāds darbs kā Rasas un Raita Šmitu darbs nebūtu uzskatāms par īpatnā veidā reālistisku? Vai varam runāt par jaunu reālismu?
Varbūt zināmā mērā. Tomēr, ja runājam par viņu jaunāko darbu, tas ir ne tik daudz reālistisks, cik iluzionistisks. Kā videospēlē tas ieved mūs pilnīgi jaunā realitātē un liek izdzīvot to. Realitāte šeit ir konstruēta, tas ir pavisam citādā nozīmē reālistisks un, man šķiet, vairāk iluzionistisks. Tas ir reālistisks darbs, kas ir saistīts ar pilnībā citu realitāti.
Savā runā festivāla Ekodati atklāšanas diskusijā jūs nošķīrāt darbus, kas piedāvā nolasīt realitāti datos un attēlos, savā ziņā piedāvā to novērot, no darbiem, kas attīsta rūpes, vismaz izvirza rūpēšanās nepieciešamību vai iespēju. Pēdējos gados daudzos laikmetīgās mākslas pasākumos rūpju koncepts nonācis uzmanības centrā, tas ir viens no bieži sastopamiem atslēgvārdiem. Varbūt to varētu saukt par rūpēšanās izteiksmi cilvēku attieksmē pret pasauli, kas tādējādi tiek attīstīta. Vai mēs to varētu saprast kā sava veida modālu pavērsienu, vēlmi attīstīt citu modu, lai skatītos uz pasauli, runātu par to un diskutētu – darot to ar rūpēm?
Faktiski ir ļoti interesanti redzēt šīs pārmaiņas. Iespējams, esmu pārspīlējusi, cenšoties attīstīt šādu attieksmi, uzsvērt nepieciešamību rūpēties, mainot ekoloģisko diskursu. Sākumā, pirms trim gadiem, kad sāku savu pētījumu, viss bija citādi, bet šajā laikā diskurss ir patiešām mainījies, un tas mums ir ļoti svarīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka būtu kļuvis vieglāk. Kļūst tikai grūtāk. Koronavīruss, tāpat kā klimata pārmaiņas, parāda, ka esam izsaimniekojuši resursus. Mēs ievērojām, ka vajag citus dzīves veidus. Liela rūpēšanās krīze bija pavasarī, kad daudzi saprata rūpju svarīgumu. Tomēr varbūt nav labi, ka tā viss noticis. Diskursa izmaiņas nav īsti pat iekļāvušas rūpes par nedzīvo dabu, tās vispār vairāk attiecas uz sociālo pusi. Attiecībā uz nedzīvo dabu – cilvēki visdrīzāk negribēs tērēt savu dārgo laiku, lai par to rūpētos, to drīzāk darīs roboti.
Vides jēdziens vispār ir ļoti ietilpīgs, vide, kas formē cilvēku, kurā dzīvojam, sastāv ne tikai no dabas, bet arī no politiskās, ekonomiskās, tehnoloģiju vides. Vai jūs atļautu paplašināt vides un arī ekoloģijas terminu?
Esmu vairāk ieinteresēta rūpēs par vidi ārpus cilvēciskās vides, nevis par rūpēm par ģimeni un sabiedrību. Grūtāk ir rūpēties par tiem, ko mēs nepazīstam – kas nav cilvēki. Vēsturiski esam vairāk pieraduši rūpēties par cilvēkiem. Šeit ir darīšana ar ideju par sociālo kā tādu. Tātad, kas attiecas uz rūpēm, ar vidi mēs saprotam tieši citus cilvēkus. Bet būtu jābūt tieši otrādi – jārūpējas par tiem, kas nav cilvēki. Domāju, arī daudzi citi, piemēram, sociologs un antropologs Brino Latūrs, tā domā – ka cilvēkiem rūpes par Zemi ir grūti saprast idejas līmenī, jo tas ir pārāk sarežģīti, vienkārši grūti to uztvert. Vienmēr vieglāk ir domāt šaurākā uzstādījumā, paturot prātā sīkākas attiecību saites, pievēršot uzmanību novārtā pamestajam.
Vai tas ir ceļš, ko iet ekofeminisms? Jūs esat sadarbojusies ar māksliniekiem, kas darbojas šajā virzienā.
Jā, ekofeminisms, manuprāt, ir svarīgs feminisma virziens. Tas radies jau agrāk, 80. gados, un parāda, ka apspiešana, kas vērsta pret sievietēm, vispār dzimti vai rasi, respektīvi, krāsainajām sievietēm, un arī cilvēkiem, kas nāk no zemākām šķirām, var vērsties arī pret resursiem, dabu – ka šeit ir kaut kas līdzīgs ekspluatācijas nozīmē. Tas likās interesanti. Ekspluatācijas veidi, kas vēršas pret sievietēm, citām rasēm, šķirām, dzīvniekiem un nedzīvo dabu, ir līdzīgi. 90. gadu tehnoloģiskajā un interneta eiforijā šī doma nedaudz tika aizmirsta. Tagad to no jauna atzīst. Parādās arī interese par pirmatnējo kultūru praksēm, un nu patiešām varam redzēt, ka globālās ekonomikas attīstības rezultātā attīstījusies arī apspiešana, zaļā revolūcija ir ar to saistīta.
Projekts, kurā sadarbojaties ar Rasu un Raiti Šmitiem no RIXC, arī izmanto "eko" simbolu, turklāt trīskārtīgi, tā nosaukums ir Ekodati, ekomediji, ekoestētika. Atšifrējiet, lūdzu, šos jēdzienus!
Pētījumu projekts radās no izstādes projekta, ko veidoju pirms pieciem gadiem kopā ar divām citām kuratorēm – Karīnu Olenšlēgeri un Sabīni Himmelsbahu. Pēc tam domājām par pētījuma projektu. Mana ideja bija, ka īpaši Šveicē ekoloģijas un mākslas mijiedarbība nav bijusi īsti fokusēta, un gribēju kaut ko šajā ziņā darīt, dzēšot plaisu starp ekoloģiju un tehnoloģiju. Priecājos iepazīties ar Rasu un Raiti Šmitiem, jo viņiem šajā ziņā jau bija liela pieredze. Aicināju Rasu, lai viņa piedalās, viņa piekrita, un kā partneris pievienojās arī Raitis. Viņiem Rīgā jau bija tapis tehnoekoloģijas koncepts, ar kuru viņi darbojās. Lieliski, ka viņi pievienojās mūsu komandai.
Viens no jūsu sadarbības rezultātiem ir festivāla Ekodati programma. Vai jūs varētu nosaukt kādus būtiskus konceptus, idejas vai mākslas darbus, kas šajā programmā – izstādē un konferencē – īpaši būtu izceļami no jūsu kā kuratores viedokļa? Varbūt ir kaut kas, kas jūs pārsteidza?
Žēl, ka nevaru būt klāt. Man patika, ka Rasa un Raitis Šmiti piedāvāja mākslinieku Varvaras un Mara dueta darbu Zem ūdens. Šis ir ļoti interesants darbs, kurā mākslinieki strādā ar atkritumiem. Līdzās Ekodatu projektam man bija cits projekts, kurā saskāros ar atkritumiem. Šo mākslinieku pieeja bija reizē pavisam kritiska un inovatīva – viņi ir pievērsuši uzmanību gan tradicionāliem atkritumiem, gan arī atkritumiem, ko rada digitālais darbs un mākslīgais intelekts. Tas netiek darīts pamācoši vai moralizējoši, bet drīzāk veidojot skaistus attēlus. Tas bija pārsteigums.
Kā attīstījās pats koncepts? Vai publiskā uzmanība būtu īpaši jāpievērš kādam aspektam?
Ļoti vienkārši. Man šķiet, ka sākas milzīga ekoloģiskā krīze, un ir svarīgi, ka mēs to vienmēr atkārtojam, turklāt sakām to visdažādākajos iespējamos veidos. Māksla ir tikai viens no veidiem, arī politiskie un aktīvisma instrumenti ir ļoti svarīgi. Patiešām žēl, ka Covid-19 atturēšanās pasākumi zināmā mērā apturējuši to kustību, kas bija sākusies pagājušā gada pavasarī un rudenī. Šī izstāde lielā mērā bija iecerēta, lai parādītu sakaru starp mākslu un zinātni un to, ka zinātne ir atbildīga par to, kā mēs domājam par dabu. Te ir jauni, interesanti ieskati tajā, kā lietas darbojas, ko iepriekš nebiju zinājusi. Šie arī ir tie aspekti, ko izstāde akcentē: pirmkārt, akcepts pasaulei ārpus cilvēciskā, otrkārt, sasaukšanās starp mākslu un zinātni. Un tas, cik svarīgi ir atrast veidus, kā par to runāt.
Mūsdienās mēs arvien plašāk – kā daži mākslinieki īpaši uzsver – nonākam datu pārprodukcijas apstākļos, kad dati tiek ražoti un, piemēram, elektrība tērēta, lai tos radītu un glabātu, bet neviens īsti tos neizmanto.
Man šķiet, ka Rasa un Raitis Šmiti, piemēram, savā darbā lieliski atklāj to, kā zinātnieki veic mērījumus – kā strādā šī volatīvā sistēma, kura pastāvīgi producē skaitļus un grafikus. Tā pasaka kaut ko tiem, kas to spēj izlasīt, – citiem zinātniekiem. Viņiem tas ir skaidrs – nav īpaši saistoši, bet skaidrs, toties mums pārējiem – absolūti nesaprotami. Mēs nevaram to nolasīt. Interesantākais, ko Rasa un Raitis savā darbā dara, ir interpretācija. Tikai viņi ir radījuši nevis zinātnisku interpretāciju, bet vizuālu interpretāciju – ar īpašas programmas palīdzību animācijā parāda, kā šī sistēma darbojas. Tā mēs varam to pieredzēt. Tātad mākslinieki parokas zem zinātniskās informācijas, lai dotu mums pieredzi par kaut ko, ko mēs nezinām, pie tam nezinām arī, vai tas eksistē tā, kā viņi to parāda.
Tas šajā darbā ir visinteresantākais – varbūt ir tā, kā nu varam to pieredzēt, bet varbūt arī nav. Te kaut kas paveras, ir pieredzams, ka daba atgriezeniski ietekmē mūs. Koki izstaro nedaudz, bet ne daudz, tam būtu jābūt klimata pārmaiņu rezultātam. Turklāt tas pasniegts skaistā veidā – nevis pedagoģiski…
Viena no iespaidīgākajām īpatnībām Rasas un Raita Šmitu, kā arī citos mūsdienu darbos ir tas, ka no skatītāja tas prasa visu jutekļu iesaisti – signāli, kas rada sajūtas un ļauj saprast nozīmes, nav pasniegti uz kādas virsmas vai ekrāna, bet, lai tās izbaudītu, skatītājs tiek aicināts "ienirt" darbā, lai to piedzīvotu. Dažādi jutekļi un smadzeņu daļas ir iesaistītas mākslas darba baudīšanā un saprašanā. Vai to varētu uzskatīt par kaut ko jaunu laikmetīgajā mākslā – ka mākslinieks piedāvā šo pieredzi, mēģinot iesaistīt arvien vairāk skatītāja psiholoģisko resursu, vienlaikus savā ziņā kļūstot arī par cilvēka uztveres pētnieku?
Mākslai vai vismaz daļai no tās vienmēr ir bijis šis mērķis – piedāvāt pieredzi, mēģināt mainīt vai saasināt uztveri. Arī palīdzēt nonākt pie darbības. Jo, kad esam izjutuši, kad tādas emocijas ir radītas, jūtamies aicināti rīkoties. Varbūt 90. gados tas bija savādāk, māksla bija ļoti dokumentāla, mākslinieki daudz strādāja ar video un veidoja politiskus darbus. Tas bija nedaudz tālāk no šādas intereses par ietekmēšanu un pārdzīvojuma radīšanu, tagad, iespējams, notiek zināma atgriešanās. Un, jā, tā nonākam atpakaļ pie tā, par ko runājām sarunas sākumā, ka pēc divdesmit gadiem ar internetu ikdienas pieredzē mēs principā nevaram dzīvot bez tehnoloģiskā pastarpinājuma un ir radusies jauna vēlme atgriezties pie fiziskā un ķermeniskā, pie realitātes un dzīves. Mēs vēlamies sajust, justies vides ietekmēti, lai arī kas tas būtu.
Mākslas darbi pārliecinoši var parādīt izmaiņas tādās lielās sistēmās, kas mainās lēni, bet tomēr mainās, izmaiņas šobrīd jau ir fiksējamas, piemēram, mežs un okeāns. Vai jums ir izdevies par šīm sistēmām kaut ko sev atklāt tieši ar mākslas palīdzību? Varbūt varat atbildēt uz šo jautājumu kā šveiciete, ņemot vērā, ka viens no spēcīgākajiem klimata pārmaiņu vizuālās reprezentācijas piemēriem ir Šveices kalnu masīvi bez sniega.
Interesanti, ka jūs tā sakāt, tāpēc ka es vēl nesen nebiju pamanījusi, ka mežs mākslā būtu kaut kā īpaši svarīgs. Bet iepriekšējā semestrī kopā ar mūsu studentiem īstenoju projektu par kokiem un tad arī ievēroju, cik tas būtiski. Var redzēt, ka mežs kļūst par mākslas objektu, jo ik dienas meži tiek izcirsti, it sevišķi Dienvidamerikā, un tie ir ļoti svarīgi visai zemei. Okeāni arī ir tikpat svarīgi, un arī tie rāda, ka kaut kas mainās, – tie sasalst arvien mazākā platībā.
Kalni šķiet mazāk svarīgi, tomēr, runājot ar kādu ekoloģijas speciālistu, sapratu, ka arī kalnu ekosistēmā viss šobrīd ir uz robežas. Kalnu mežs, ko mēs izmantojām, ir labs piemērs, kas parāda pašreizējās situācijas bīstamību. Varbūt citur Šveicē to nevar pamanīt, tomēr tie, kas dzīvo kalnu rajonos, un cilvēki, kas iet kalnos, var liecināt, ka, pat ja atrodamies tālu no Ziemeļpola un Dienvidpola, var manīt pārmaiņas, ledus atkāpjas. Tas vedina domāt par katastrofu.
Kā diskursa izmaiņas var palīdzēt un vai vispār var palīdzēt? Mūsdienās arvien vairāk dzird pieminam antropocēnu.
Tas, kas man patīk antropocēna teorijā ir, ka tā parāda, ka cilvēka dzīves stils un cilvēku veidotā ekonomika var ietekmēt planētu tādējādi, ka tā dod prettriecienu. Šīs lietas nav kontrolējamas, mēs, piemēram, nezinām, vai Golfa straume mainīsies vai nemainīsies un tieši kurā virzienā. Mēs zinām tikai, ka pārmaiņas notiek. Tāpēc man šī teorija patīk, jo tā parāda, ka cilvēkiem jābūt atbildīgiem un ka mēs tādi neesam bijuši. Bet šīs teorijas piekritējus var arī kritizēt, jo daudzi no viņiem ir pārliecināti, ka ar tehnoloģiju palīdzību varam atrisināt šīs problēmas. Tas ir tā, ka, ja mēs nezinām, kas notiek, attīstīsim mākslīgo intelektu un tas mums pateiks, kā rīkoties. Varbūt tā nav. Es tik ļoti neticu tehnoloģijām, jo tās radīs jaunas problēmas. Un viss šis zaļais mārketings, pārliecība, ka varam noteikt, kā lietas notiek…
Ir arī citi koncepti, piemēram, Gajas koncepts. Filosofes Izabellas Stengersas idejas par to, piemēram, pilnībā apvērsa manu skatījumu uz pasauli. Viņas teikto, ka Gaja iejauksies, uzskatu par ļoti nozīmīgu ideju, jo tas atceļ mūs kā pasaules kontrolētājus un parāda, ka ne jau cilvēki noteiks to, kam jānotiek. Tas parāda arī, cik sarežģīti atrast risinājumus, jo nav tā, kā mēs domājam. Vakar par to runāju ar mākslinieci Suzanu Suarešu, kura piedalījās konferencē un pārstāv viedokli, ka mums jārada jauni augi, kas var pārdzīvot klimata pārmaiņas. Tas arī nozīmē, ka vecie augi jāizmet – vai arī tie paši iznīks – un jaunie jāveido no jauna. Tātad mums jādizainē jauni augi, bet neesmu tik droša, ka šādi jauni augi varēs izdzīvot un attīstīties, kā mēs gribētu. Lai arī ko mēs būtu radījuši, vienmēr tas izrādās viendimensionāls, tāpēc man tādas idejas šķiet pārāk augstprātīgas un apšaubāmas. Lietas ir sarežģītākas, nekā mēs spējam saprast.
Tātad jūsu viedoklis ir, ka ekoloģijas procesi ir sarežģītāki, nekā cilvēku radītās tehnoloģijas varētu atrisināt un vadīt?
Nē, es drīzāk teiktu, ka mēs varam pamēģināt palīdzēt ar tehnoloģijām, bet mums vienmēr jāņem vērā, cik komplicēti pasaule ir uzbūvēta. Ir grūti jau atrast veidu, kā par klimata pārmaiņām runāt. Vēl grūtāk ir atrast risinājumus un to, kā mums katram rīkoties. Ko darīt, lai apturētu nevēlamu attīstību, piemēram, ledāju kušanu. Man šķiet, tehnoloģijas konkrētā pielietojumā var palīdzēt. Tomēr tās vienmēr var paveikt tikai kaut ko vienu. Mēs runājam, ka viss kļūst arvien sarežģītāks, bet patiesībā mūsu tehnoloģijas ir ļoti vienkāršas. Mākslīgos, tehnoloģiskos kontekstos kaut kas pārsvarā darbojas noteiktā, konkrētā veidā, bet dabā visam vienmēr ir vairāk nekā tikai viena funkcija.
Informācija: rixc.org, ecodata.rixc.org
