Līga Spunde tiek uzskatīta par vienu no talantīgākajām un neordinārākajām jaunās paaudzes Latvijas māksliniecēm. Viņas izstāde Kad elle būs pilna, mirušie staigās pa zemi pašlaik ir skatāma Laikmetīgās mākslas centrā Kim? (līdz 6. oktobrim). Grotesko nosaukumu māksliniece atradusi mājaslapā Rotten.com, kurā no 1996. līdz 2012. gadam bijis iespējams aplūkot vardarbīgu ainu arhīvu. Līgas Spundes izstādes pamatā ir kāds šausminošs notikums Rīgas centra birojā, kurš mākslinieci emocionāli ļoti ietekmējis, kā arī bijis katalizators, lai viņa sāktu interesēties par naida tēmu.
Līga Spunde ir absolvējusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu. Kad ieejat nodaļā, pie sienas ieraugāma milzīga Līgas Spundes fotogrāfija, kurā attēlota meitene peldkostīmā. Viņas ķermeņi klāj neskaitāmas brūces, fonā plīvo elektrozila drapērija ar jūru, un viņa tā pavisam nedaudz un šķelmīgi smaida. Aiz šīs fotogrāfijas slēpjas kāds pavisam personīgs stāsts – par izdošanos un neizdošanos, apstākļu sakritību, likteni un neizzināmiem priekšnoteikumiem, kas to nosaka.
Līga Spunde savā mākslā izmanto fotogrāfiju, video un objektus, taču instalācija viņas daiļradē ir fundamentāls elements, kas sakārto un organizē vēstījumu. Viņu visvairāk ietekmē un iedvesmo absurdais un pārdabiskais, kas sastopams ikdienišķos notikumos, attiecībās un novērojumos. Autores darbi nereti ir galēji personīgs kāda stāsta pārstāstījums, kas vedina skatītāju apšaubīt objektīvo un subjektīvo patiesību.
Savā jaunākajā izstādē tu preparē naida tēmu.
Ar šo tēmu es sastapos apmēram pirms gada, kad ar kādu man ļoti tuvu cilvēku notika gadījums, kas ir lasāms izstādes tekstā. (Tekstā izstādes kurators Klāvs Mellis raksta, ka 2018. gada 13. jūlijā uz anonīma ziņojuma pamata kādā no Rīgas centra birojiem tika veikta kratīšana, kuras rezultātā tikai aizturēti septiņi no sešpadsmit minētā biroja darbiniekiem. Pēc izmeklēšanas, analizējot procesuālo darbību gaitā iegūto informāciju, pret trim no septiņām minētajām personām tika iesākts kriminālprocess. Izmeklēšana apstiprināja anonīmā ziņotāja liecību: aizdomās turētie vairāk nekā divus gadus slepus veikuši noziedzīgas darbības ar nolūku kaitēt pārējo biroja darbinieku veselībai, dzīvībai un reputācijai. Kratīšanas laikā izņemtie dokumenti un sarakstes liecina, ka aizdomās turētie izsekojuši savus upurus, ar viltu ieguvuši un ļaunprātīgi izmantojuši viņu personisko informāciju, paroles, kontu izrakstus un medicīniskos datus, ievietojuši upuru video pornovietnēs, sazāļojuši viņu ēdienu, provocējot dažādas alerģijas, astmu un epilepsijas lēkmes, kā arī plānojuši viena kolēģa slepkavību – aut.)
Man bija grūti izprast šo cilvēku motivāciju. Sākotnēji šķita, ka tas varbūt ir ļauns joks vai varbūt attiecīgais cilvēks pārspīlē. Ko vispār nozīmē, ka tevi kāds grib nogalināt, kā to saprast, kā kaut kas tāds materializējas? Tā ir ļoti sirreāla situācija. Šis gadījums mani emocionāli ļoti ietekmēja.
Vai ar izstādes palīdzību tu nonāci pie atbildes, kāpēc cilvēki tā rīkojas?
Šī situācija bija katalizators, lai sāktu interesēties par naida tēmu. Man bija skaidrs, ka nav jēgas mēģināt vizuāli rekonstruēt konkrēto stāstu, vēstīt par pāridarījumu. Daudz interesantāk šķita saprast, kāpēc tā notiek. Lielākā vai mazākā mērogā šādas situācijas notiek katru dienu. Viens no pavadošajiem tekstiem, kas mani interesēja tēmas izpētes laikā, ir angļu XVIII gadsimta beigu un XIX gadsimta pirmās puses autora Viljama Hazlita Nīšanas bauda. Dažādās īsās esejās naida tēma parādās kā ļoti kompleksa sistēma. Esejās Hazlits runā gan par kaislībām boksa ringā, gan par monarhiju kā nepieciešamību toksisku attiecību realizēšanai.
Man šķita interesanti un zīmīgi, ka, par spīti laikmetu atšķirībām, autora idejas un novērojumi nav zaudējuši aktualitāti un asumu arī mūsdienās. Jebkurš no mums ir bijis gan pāridarītājs, gan tas, kuram tiek darīts pāri. Taču, domājot par motivāciju, es nespēju atrast citu skaidrojumu kā azarts, kas kļūst par zālēm pret garlaicību. Izstādes veidošanas procesā es sadarbojos ar Klāvu Melli, ar kuru kopā mēs izdomājām stratēģiju, kā šo tēmu pasniegt. Stāsts par Rīgas biroju ir tikai kupols, no kura tālāk attīstījās tēmas pētniecība. Es vēlējos izvairīties no moralizēšanas par konkrēto gadījumu. Nīšanas baudā ir dažādas sejas – sākot no cīņas sporta līdz Disneja animācijas filmām. Par to varbūt netiek daudz runāts, bet sabiedrībā ir daudz naida un agresijas paveidu, kuri tiek akceptēti. Izstādē ir darbs Spogulis, kurš ir veidots no poliestera sveķiem un uz kura tiek projicēts 20 minūšu video, kurā izmantotas atsauces uz Maira Brieža sitienu ar elkoni, multiplikācijas seriālu Toms un Džerijs, datorspēlēm, Sniegbaltīti un septiņiem rūķīšiem, amerikāņu fotogrāfu Pīteru Vitkinu, kurš kaut kādā ziņā ir šausmu ģēnijs un nevienam ar to nav problēmu.
Vēsture ir pilna ar piemēriem, kuros mūsdienās šķietami amorāli procesi ir uztverti kā pašsaprotami un pat izklaidējoši. Kaut vai nesenais savvaļas dzīvnieku aizliegums cirkā, kas sabiedrībā izraisīja plašas diskusijas par to, vai dresūrā izmantoto metožu nežēlība ir vai nav attaisnojama ar priekšnesuma spožumu. Joprojām ir sabiedrības daļa, kurai vardarbīgas metodes šķiet normāla procesa sastāvdaļa, un tās tiek kļūdaini jauktas ar disciplīnu.
Kā tu izvēlies konkrētos motīvus?
Pārstāvu vienu no pirmajām paaudzēm, kas tiešām ir uzaugusi ar internetu, kas no agra vecuma ir iepazinusi tā daudzpusību, pavadot dažādos "čatrūmos" tīņu gadus, līdz ar to liela daļa satura nāk no personīgās pieredzes un interpretācijas par tēmu. Piemēram, dzīves simulācijas spēle Sims, kuru spēlējusi lielākā daļa manas paaudzes, un visi tos cilvēciņus ir slīcinājuši, jo tā spēle vienā brīdī kļūst tik garlaicīga, ka tas beigās notiek pats no sevis. Ja jau tas ir tik pašsaprotami, ka dzīves simulācijas spēlē mēs nonākam pie kapiņu kolekcijas veidošanas, arī dzīvē pilnīgi noteikti pie tā ir iespējams nonākt. Digitālā vide izstādē dominē, jo rada ilūziju par bezgalīgu distanci. Tāpēc tu arī atļaujies vairāk un nejūti robežas.
Kā šeit iekļaujas video, kura pamatā ir Amerikas gadījums ar jauniešiem, kad puisis izdarīja pašnāvību, jo uz to ar īsziņām viņu mudināja draudzene?
Mani ieintriģēja virsraksts medijos, ka ir pastrādāta slepkavība caur īsziņām. Man šķita interesanti saprast, kas tieši ir jāuzraksta, lai to izdarītu. Atklāju, ka visa konkrētā gadījuma sarakste ir pieejama internetā, un no turienes es atlasīju dialogus, kas ir izmantoti videodarbā. Manuprāt, zīmīgs kriminālprocesā ir brīdis, kad meitenes advokāts aizstāvībā uzsver, ka viņa nevar būt slepkava, jo nav bijusi klāt. Šis arguments, kas reizē ir arī fakts, atklāj situācijas pretrunīgo dabu un atver diskusiju par digitālās distances relatīvumu un virtuālo manipulāciju atbildību izšķirošos brīžos.
Vai visi tavi darbi sākas no kāda personīga stāsta?
Mani darbi galvenokārt ir kā reakcija uz notikumiem, kas mani ir satricinājuši, mani personīgie arhīvi. Taču tas ir tikai sākums, jo pēc tam es tos apklāju ar interpretācijas slāni, kas var būt arī neatšķetināms. Piemēram, arī darbs Pārgājiens, līdzīgi kā šis darbs, runā par toksiskām attiecībām, lai gan izejas punkts bija pavisam cits. (Vizuālās komunikācijas nodaļas maģistrantūras diplomdarba projekts Pārgājiens ieguva Startpoint Prize 2016 žūrijas atzinību kā viens no trim labākajiem Eiropas mākslas augstskolu absolventu projektiem – aut.)
Pārgājiena pamatā ir stāsts par emocionālu pārgājienu no labā uz slikto, ceļā satiekot tādus motīvus kā mīlestība, nodevība un šķiršanās. Veidojot šo darbu, jau sākumā bija skaidrs, ka, lai arī kā es to risinātu, mana pozīcija neizbēgami būs subjektīva. Tas lika man meklēt veidu, kā atrauties no faktiskajiem notikumiem un atrast līdzības citos pazīstamos tēlos un situācijās. Pārgājiens ir pirmais darbs, kurā es apzināti radīju shēmu, lai pasargātu sevi no pārāk personīgas iesaistes. Gan šim pēdējam darbam, kas ir redzams Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, gan Pārgājienam ir viltīgi veidota stāstījuma stratēģija, kuru var aizraujoši pastāstīt arī trešajā personā.
Vai darbu radīšana tev zināmā mērā ir arī pašterapija?
Pavisam noteikti. Pārgājienā šī tēma pat bija viena no teorētiskās bāzes sastāvdaļām, protams, nedaudz pasmīnot par to. Kādā mākslas terapijas skaidrojumā bija teikts, ka tu vari izpausties gan ar zīmuļiem, gan flomāsteriem, bet vari izmantot arī citus izteiksmes līdzekļus. Tas laikam attiecināms uz mani. Man ir personīga nepieciešamība sadzīvot ar savu analītisko prātu – kamēr nesapratīšu, man nebūs miera. Projekts ir iespēja aizrakties tik tālu, kamēr tu nogursti un atrodi mieru šādā veidā vai arī tiešām atrodi atbildes. Tāpēc es ļoti bieži izmantoju atsauces visdažādākajos medijos, laika periodos utt.
Man ir svarīgi veidot tādu kā tematisku tīklojumu, apskatīt tēmu visās aizsniedzamajās dimensijās. Kaut kādā mērā šis process atgādina tādu kā liecinieku apzināšanu – šķiet, jo vairāk avotu ir spējīgi atsaukties un liecināt par manis meklēto tēmu, jo spēcīgāka un neapstrīdamāka kļūst manis konstruētā interpretācija. Es nekādā ziņā nepretendēju atklāt kādas jaunas patiesības, drīzāk mēģinu runāt līdzībās, aizsniegties līdz kaut kam aizmirstam vai kaut kam, kas man kaut ko atgādina. Mums ar Klāvu Melli jau no paša sākuma bija skaidrs, ka, strādājot ar tik apjomīgu tēmu, ir vairāki riski, un viens no tiem bija izšķīst sīkumos.
Cik liela nozīme šajā projektā ir kuratoram Klāvam Mellim? Kā tu vispār redzi kuratora iesaisti savu projektu veidošanā?
Man pašai ir ļoti dažāda pieredze, un īstenībā es vēl līdz galam nesaprotu, ko tas nozīmē. Tas katram nozīmē kaut ko citu. Esmu strādājusi ar kuratoriem, kuri iesaistās tēmā, saturā, kuri grib zināt par darbiem un grib zināt, kā tas izskatīsies, varbūt pat regulēt to. Esmu strādājusi arī ar kuratoriem, kuri vienkārši grib pārliecināties, ka viss tiek izdarīts laikā. Tas ir ļoti atkarīgs no projekta – vai tā ir jaunrade vai tās ir paša kuratora ambīcijas, vai tas ir kaut kas eksistējošs. Faktoru ir ļoti daudz, nav viena pareizā veida, kā jābūt.
Man noteikti ir vajadzīgs kāds cilvēks, ar kuru darba radīšanas procesā parunāt. Klāvs Mellis man ir ļoti uzticams un respektējams prāts, kurš ir spējīgs līdzvērtīgi uztvert manu ieceri, saprast un sniegt vērtīgu padomu. Klāva klātbūtne šajā projektā drīzāk ir informācijas pasniegšanas stratēģija, viņš palīdzēja pielāgot tekstus izstādes formātam.
Vai tevi interesē, ko pēc tam cilvēki domā par tavu darbu, kritikas klātesamība?
Jā, vislielākā vilšanās man ir bijusi tad, kad šīs atgriezeniskās saites nav. Katrs mākslinieks iegulda ārkārtīgi daudz, lai radītu izstādi, un ir ļoti skumji neko pēc tam nesaņemt. Saistībā ar šo izstādi man bija liels prieks uzzināt no Kim? komandas, ka skolu jaunieši, kuri īstenībā ir sevišķi grūti sasniedzama auditorija, ļoti atvērās šīs izstādes apmeklējuma laikā, dalījās ar savu pieredzi un diskutēja. Arī es pati biju aizgājusi ar savu rozentāļu skolas klasi, un viņiem gandrīz katram bija ko teikt. Ir ļoti grūti atrast veidu, kā par šādām tēmām runāt, lai tas nebūtu didaktiski un moralizējoši.
Nozīmīga tavu darbu sastāvdaļa ir instalācija, kurā pēc tam tu integrē fotogrāfiju, video, objektus. Pastāsti, kā tu nonāc pie attiecīgās tēmas vizuālās puses.
Mēģinu katrai idejai atrast iespējami labāko risinājumu, bet tajā pašā laikā man ir arī interešu zonas, kurās es aizķeros. Tā noteikti ir instalācija. No intereses par fotogrāfiju es nonācu pie video un no video tiku līdz instalācijai, objektiem un ilustrācijai. Katram projektam mēģinu atrast kaut ko jaunu, mani interesē jaunu mediju izmēģināšana. Izstādē redzamie poliesteru sveķu objekti ir simtprocentīgs roku darbs, un tas bija milzīgs izaicinājums, eksperiments un risks tos izveidot. Sākotnēji tie ir veidoti mālā, tad formēti silikonā un vēlāk vairākos slāņos atlieti caurspīdīgā materiālā, iestrādājot ovālo rāmi un projekcijas plēvi. Man jau ilgstoši nelika mieru doma par ekrānu kā mākslas darbu, tā reljefu kā līdzvērtīgu projicētā satura papildinājumu. Priecājos, ka izdevies šo ideju realizēt.
Tā kā es pārsvarā esmu gājusi digitālo mediju konceptuālo skolu, man pašai nav bijis lielas pieredzes ar dažādiem fiziskiem materiāliem. Tie daži materiāli, kurus esmu pamēģinājusi, man arī "aizķeras". Piemēram, poliestera sveķi, kuri pirmo reizi man parādījās Pārgājienā. Ar katru reizi es šo materiālu iepazīstu aizvien labāk. Fotogrāfija ir interesants medijs tādā ziņā, ka tā it kā attēlo realitāti. Tas ir tas, kas man tajā ļoti patīk. Taču "realitāte" manā gadījumā ir absolūti inscenēta – tas veido absurdu šarmu, jo tā joprojām ir vienīgā izstādē redzamā realitāte.
Cik svarīgi tev ir pašai fiziski strādāt materiālā, uztaisīt pašai ar savām rokām?
Tas ir svarīgi, bet tas ir arī atkarīgs no izmantotā medija un darba ieceres. Pēc šī projekta sapratu, ka labprāt vairāk sadarbotos ar citiem, bet to parasti ierobežo projektiem pieejamās finanses. Sevišķi, ja veido lielākas izstādes un videodarbus. Mākslā joprojām valda stereotips, ka māksliniekam vienpersoniski ir jārada mākslas darbs, taču, strādājot dažādos medijos, šāda izpratne ir kļūdaina un reizēm pat neiespējama. Projektā sadarbojos gan ar aktieriem, gan skaņas ieraksta speciālistu, gan grima mākslinieci un citiem – visas šīs pozīcijas bija absolūti nepieciešamas pilnvērtīgai ieceres īstenošanai. Strādāt profesionālā komandā ir liela veiksme, tas krietni atvieglo darba procesu.
Kādas ir galvenās grūtības, ar kurām tu kā jaunā māksliniece sastopies?
Man šķiet, kādā intervijā es saklausīju novērojumu, ka Latvijā māksliniekiem nav iespējams veltīt pietiekami daudz laika mākslai, jo ir jādara citi darbi. Šis novērojums ir precīzs, bet tā ir arī realitāte. Man liekas, ka to nevar pozicionēt kā atšķirību starp profesionālu un neprofesionālu mākslinieku. Manuprāt, pašreizējie apstākļi ir uzbūvēti tā, ka reālākais veids, kā eksistēt, ir projektu formā. Pārsvarā tie ir īslaicīgi, līdz ar to nav ilgtermiņa atbalsta mākslinieciskajai darbībai. Nīderlandē un Igaunijā ir iespējams pretendēt uz stipendiju, kura pēc tam ir pieejama gada griezumā.
Es strādāju ar tādu mediju, kas iegūšanas ziņā ir interesants drīzāk institūcijai nekā privātpersonai, taču šādas institūcijas, piemēram, laikmetīgās mākslas muzeja, Latvijā nav. Tādējādi ir ļoti sarežģīti ilgtermiņā saglabāt entuziasmu, jo ir viegli nogurt no ikdienas rūpēm. Tā ir valstiska līmeņa problēma.
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
