Evelīnai Deičmanei ir kāds zīmējums, viens no daudziem, kas papildina efektīgus skanošus objektus projektā Burt Nieks: ar smalku līniju uzzīmēta cilvēka sejas kontūra, kurā sīkāk izstrādāta auss. Caur to taisni smadzenēs ir iedurts zīmulis. Protams, zīmējums ir sirreāls vai varbūt simbolisks, taču tas liek dzīvi iztēloties "akustisko efektu", kas rodas upura galvā pēc šādas eksekūcijas. Protams, zīmējumā ir sava daļa melnā humora – starp citu, vairāki Deičmanes mākslas vērtētāji ārzemēs ir uztvēruši tās nenopietno, ironisko daļu, turpretī mūspusē visu, kas saistīts ar tā sauktajiem jaunajiem medijiem, parasti interpretē ar dziļu, godbijīgu nopietnību. Varbūt minētais zīmējums ir īstā atslēga Deičmanes mākslai – tajā dziļi viena otru ietekmē vizuālā (zīmulis) un skaņu (auss) māksla, turklāt Deičmane mēdz "paurbināties smadzenēs".
Viņas zīmējumi, instalācijas un fotogrāfijas ir radušās intensīva prāta darba rezultātā un prasa zināmu intelektuālu piepūli arī no skatītāja – kamēr atklājas mehānismu darbība ar vienu otru tehnisko knifu, vizuālo un skanisko elementu saistība un to iecerētās nozīmes.
Nozīmes pārnesumi
Evelīnas Deičmanes mākslu tomēr diez vai vajadzētu uztvert kā pārgudri elitāru. Tā ir vienkārši interesanta, vienmēr saistīta ar kādu stāstu un asprātīgiem nozīmes pārnesumiem. Burtiski ar pārnesumiem viņa spēlējās instalācijā Pārejošas bēdas, kurā viens zobrats grieza otru, bet tas – nākamo utt. Netrūkst arī kodēta emocionālā satura: piemēram, minētajā darbā, kas 2009. gadā bija izstādīts Latvijas ekspozīcijā Venēcijas biennālē un nu ir iekļauts topošā ABLV Bank kolekcijā Laikmetīgās mākslas muzejam, jūtas salīdzinātas ar sniegu. Cilvēks veļ sniega bumbu kā tādu jūtu kamolu, tā kļūst arvien lielāka un smagāka, kamēr pienāk pavasaris un viss izkūst. Pamanījāt, cik šī metafora ir raksturīga dabas izjūtai specifiski mūsu platuma grādos, nevis dienvidu zemēm, kur sniegs ir tikai kalnu galotnēs vai ziemeļos, kur tas ir pastāvīgs?
Evelīna, kura dzimusi Valmierā un bērnību pavadījusi Burtniekos piecu bērnu ģimenē, ir izdevīgs piemērs, lai pierādītu, ka Latvijā māksla nav nekāda elites nodarbošanās. Arī – ka nav būtisku pretrunu starp lauku un pilsētas kultūras vidi. Laba izglītība un mākslas virsotnes ir sasniedzams mērķis ikvienam talantam (sīkāk Deičmani par viņas radošajiem brāļiem un māsām izjautājusi Solvita Krese žurnāla Studija 54. numurā, 2007). Tieši tāpat var apgalvot, ka nav nepārvaramu šķēršļu, lai māksla būtu pieejama visplašākajai auditorijai, – attālumi tik mazā zemītē nav arguments, arī kultūras tradīcijas un izglītības iespējas ir pietiekamas.
Vienīgais nopietnais šķērslis ir pašas mākslas ieslodzījums noliktavās, trūkstot ne tikai izstāžu telpām, bet arī citiem atbalsta mehānismiem. Piemēram, šobrīd, kad beigusies ABLV Bank kolekcijas izstāde Rīgas mākslas telpā, Deičmanes darbi vairs nav skatāmi nekur un nebūs, kamēr māksliniece neizgatavos jaunus – 2014. gadā ieplānotajiem projektiem. Patiesībā tik darba un citu resursu ietilpīgas instalācijas diez vai vispār taptu, ja māksliniece nebūtu spējusi apgūt mākslas lielvalsts Vācijas devīgo un sakārtoto jaunrades atbalsta sistēmu.
Pirmajā biennālē elpot aizliegts
Jaunā māksliniece (dzimusi 1978. gadā) izpelnījās ievērību samērā agri – jau izstādē Rudens 2002 viņas darbu nevarēja nepamanīt. Drīz vien sekoja starptautiskas grupu izstādes Berlīnē, un 2006. gadā tika saņemts uzaicinājums piedalīties pirmajā biennālē – Sidnejā. Jāpiebilst, ka mākslas vidē tā sauktais biennāļu līmenis ir augstākais, kādu iespējams sasniegt nekomerciālajā apritē. Sidnejā bija izstādīts Deičmanes darbs Elpot aizliegts, kas sastāvēja no ļoti tumšiem fotoportretiem un video, kurā arī attēloti cilvēki lēni sabiezējošā tumsā.
Tumsas fascinējums autori pārņēmis ne vienreiz vien – mazliet atšķirīga no citiem darbiem, piemēram, ir fotogrāfiju sērija Melnās pasakas, kurās inscenētas baisi sirreālas ainiņas ar transformētiem cilvēku ķermeņiem. 2007. gadā Evelīna piedalījās Maskavas 2. biennāles speciālajā programmā Spogulis un skatiens, 2008. gadā – prestižajā starptautiskajā eksperimentālās mākslas skatē Manifesta Rovereto Itālijā. Paralēli Evelīna Deičmane piedalījās vairākās izstādēs, kurās Latvijas mākslu ārzemēs pārstāvēja Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļas audzēkņi un absolventi profesora Ojāra Pētersona vadībā.
Viņa ir studējusi arī Berlīnes Mākslas universitātes (UDK) Eksperimentālo mediju nodaļā, kur pastiprināti pievērsās skaņu mākslai. 2009. gadā notika nozīmīgs atskaites punkts radošajā biogrāfijā – Evelīna Deičmane kopā ar Miku Mitrēvicu tika izvēlēta Latvijas pārstāvniecībai Venēcijas biennālē. Lai kā ironizētu par Latvijas nespēju reprezentācijai izvēlēties vienu mākslinieku, bet veidot dīvainus komplektus, katram autoram fakts, ka viņš pārstāvējis savu valsti šajā forumā, nozīmē augstu atzinību. Evelīna Deičmane ar smaidu stāsta, ka, piemēram, vācieši, viņu ar kādu iepazīstinot, ikreiz pievieno piezīmi par Venēciju kā titulu. Pārejošās bēdas nākamajā gadā pēc Venēcijas aizceļoja uz Kairas biennāli.
Šāviens gaisā
Jāpiemin, ka Latvijā ar šādu "izšaušanu gaisā" atbildīgo institūciju rūpes par māksliniekiem arī beidzas. Ir aicinājumi piedalīties vienreizējās izstādēs un festivālos, taču pastāvīga radošā darbība joprojām ir problemātiska. Evelīnai Deičmanei palīdzēja pašas uzņēmība un sakari Vācijā, kā arī Laikmetīgās mākslas centra kim? ieteikums tradīcijām bagātajam rezidenču centram Bethanien Berlīnē, kas jau 70. gados uzņēma pie sevis Maiju Tabaku. Iespēja vairākus mēnešus nodoties radošam darbam, sava darbnīca un izstāde ir vienīgais ceļš, kā mākslinieks var attīstīties, kad zināms līmenis jau sasniegts. Tāpēc Evelīna Deičmane netaupa sirsnīgus izteikumus par festivālu Skaņu mežs, kurā gūtā pieredze ļāva attīstīt interesi par skaņu mākslu, un kontaktiem ar starptautisko platformu Resonance. Otrās rezidences darba rezultāti tika izstādīti galerijā Singuhr.
Kā nozīmīgus atbalsta faktorus māksliniece min vācu mākslas institūciju vēlmi sadarboties ar māksliniekiem ilgtermiņā un rūpes par gatavo darbu likteni. Viņa stāsta, ka minētās organizācijas pastāvīgi uztur sakarus ar apmēram piecdesmit jomas māksliniekiem Eiropā; otrajā rezidencē viņai pirmoreiz bijis pašai savs asistents. Turklāt, māksliniekam strādājot rezidencē, jau tiek plānots, ka radītais darbs tiks izstādīts ne tikai vienreiz, bet vismaz gadu ceļos pa dažādām izstādēm Eiropā.
Ne par Berlīni
Darbojoties Vācijā, Evelīna Deičmane tomēr tematiski arvien atsaucas uz savu biogrāfiju, Latvijā gūto kultūras pieredzi. "Mani darbi nekad nav par Berlīnes ielām," viņa saka. Tieši Vācijā tapis jau minētais Burt Nieks, kas vizuāli skaniskos tēlos apspēlē seno teiku par lidojošo Burtnieku ezeru, kas, vārdā nosaukts, nokritis no debesīm un apklājis veselu ciemu. Autori nemulsina ne teikas latviskā izcelsme, ne vārdu spēle, ko grūti izskaidrot vācu skatītājiem. Viņa labprāt stāsta par sava darba saturu intervijā Resonance vietnē, reizē arī sniedzot skaidrojumu, cik lielā mērā šī māksla ir vizuāla, cik – skaniska. Jo instalācijas nav nekādas vienkāršās, piemēram, Burt Nieks sastāv no diviem objektiem – telpiska trijstūra, kurš turklāt lēni svārstās no vienas puses uz otru un izdod ūdens viļņošanās skaņas, un zema taisnstūra veida instrumenta. Tā virspusē ir stīgas, kuras aizskarot iedarbojas mazi motoriņi, kas ievibrē stīgas.
Evelīna Deičmane apgalvo, ka tik daudz darba, kā paredzēts nākamajā gadā, viņai vēl nav bijis. Vairāki projekti saistīti ar Rīgu kā Eiropas kultūras galvaspilsētu 2014. gadā (sadarbībā ar Skaņu mežu top audiāla instalācija Botāniskajā dārzā), turklāt jāgatavojas personālizstādei Berlīnes Grimu muzejā/Grimmuseum. Evelīna atzīst, ka līdz šim viņas ritms bijis daži lielāki darbi gadā, jo ieceres ilgi tiek auklētas galvā. Jācer, ka topošie darbi neieguls svešām acīm neredzamos krājumos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka māksliniecei pašai ir apņēmīga vēlēšanās, lai darbi ir redzami un dzirdami: ne tik sen viņa pat noorganizēja izstādi dzimtajos Burtniekos, kur, kā pati stāsta, saskārusies ar neviltotu pretimnākšanu un interesi. Izstādi finansēt palīdzējusi pašvaldība, iedzīvotāji to apmeklējuši kuplā skaitā, nākuši klāt un tincinājuši par sīkākajām detaļām. Izrādās, bažām par laikmetīgās mākslas nesaprotamību nav pamata: gluži kā senajā teikā par ezeru, kas materializējās, arī Evelīnas Deičmanes mākslas darbos ietvertie stāsti kļūst uztverami, ja par tiem pastāsta.