Gleizds, šķēres, papīrīt’s – ar atsauci uz populāro spēli nosaukumā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā ir atklāta izstāde, kas veltīta fotogrāfa Jāņa Gleizda (1924– 2010) radošo eksperimentu saistībai ar sava laika zinātnisko pētniecību ķirurģijā. Tā vienotā stāstā savij tādas tēmas kā nespēja un padomju erotika, medicīniski pārveidota ķermeņa estētika un sabiedrības pirmie soļi pretim citādā pieņemšanai. "Padomju sabiedrībā, kas cilvēkus ar invaliditāti izstūma ārpus redzamības zonas, gadījums ar latgaliešu jaunekli, kurš atbrauca uz Rīgu pēc protēzēm un kļuva par slavenību, bija izņēmums," uzsver izstādes veidotāji.
24 gadu vecumā zaudējis abas plaukstas, Jānis Gleizds nonāca Traumatoloģijas un ortopēdijas zinātniski pētnieciskajā institūtā kā pacients, bet pēc operācijas iekārtojās te darbā par fotolaborantu. "Šajā institūtā viņam tika iedalīta neliela istabiņa blakus kurtuvei, kur uzsāka dzīvi no jauna," atklāj izstādes kurators Vladimirs Svetlovs, kurš to ir īstenojis kopā ar Annu Volkovu. Viņš bija arī kaislīgs fotoamatieru kluba Rīga biedrs, un viņa fotomāksla izpelnījās daudzu starptautisku konkursu balvas.
"Kopējais izstāžu skaits Padomju Savienības un starptautiskās izstādēs vairāk kā 600," lasāms Jāņa Gleizda 90. gados sarakstītajā autobiogrāfijā, kuras digitalizētās lapaspuses mašīnrakstā ir izvietotas izstādē. Viņš pats ir precizējis šo skaitli, pārsvītrojis "600" un uzrakstījis tam virsū "800". Līdzās autobiogrāfijai ir apskatāms Jāņa Gleizda autoportrets no grāmatas Gaismas atspulgs. Viņš ir redzams pustumsā ar atbīdītām brillēm uz pieres un izgaismotu sieviešu kārtas eņģeli fotogrāfijas labajā pusē. "Mēs parādām Jāni Gleizdu tādu, kādu viņš pats sevi gribēja translēt pasaulei ar savu pašportretu, autobiogrāfiju un mākslas koncepciju," stāsta kurators.
Uzgleizdot attēlu
Panākumus fotogrāfam nodrošināja viņa savdabīgā fotomontāžas metode, kas bija tapusi sintēzē ar viņa novērotajiem eksperimentiem Traumatoloģijas un ortopēdijas institūta operāciju zālē. Kuratori Jāni Gleizdu raksturo kā izcilu retušas un kolāžas meistaru, kurš attēlu komponēja no vairākiem elementiem, apvienojot vairākus attēlus vai rotaļājoties ar atsevišķām to detaļām. "Vai vienkārši piezīmējot klāt rozīti, tāpēc mēs jokojam, ka vajadzētu ieviest jaunu vārdu "uzgleizdot"," piebilst Anna Volkova.
Šīs izstādes veidošanas laikā kuratori ir strādājuši ar Latgales Fotogrāfu biedrības arhīvu, kurā pieejamie materiāli ļauj parādīt Jāņa Gleizda darba procesu visā tā pilnībā. To vidū ir arī viņa radītā "donoru banka". "Jānis Gleizds papildināja savu "donoru banku", fotografējot atsevišķus elementus turpmākajiem mākslas darbiem. Veiksmīgāko kadru kontaktkopijas viņš numurēja un ielīmēja tematiskās burtnīcās, savukārt numurētos negatīvus hronoloģiskā secībā glabāja atsevišķā skapī," atzīmē Anna Volkova. Fotogrāfam bija kladītes ar nosaukumiem Medicīna, Mākoņi, Plikņi un Putni, lidmašīnas un citi, kas lido.
Jānis Gleizds strādāja arī samērā retajā izohēlijas tehnikā. "Tā ir trīs līdz piecu dažāda blīvuma pelēko toņu izdalīšana no oriģināla un pēc tam savienošana vienā attēlā kā šajā 60. gadu sākumā tapušajā viņa mātes portretā. Pirmajā mirklī tā izskatās pēc tonālas fotogrāfijas, tik plastiska un maiga, bet patiesībā tas ir posterizēts attēls," stāsta Vladimirs Svetlovs. Padomju laikos fotogrāfi apguva šo tehniku poligrāfijas bēdīgās kvalitātes dēļ, taču Jānis Gleizds to izkopa līdz nesasniedzamiem augstumiem
Izstādes veidotāji piemetina, ka padomju apstākļiem raksturīgais ierobežoto materiālu klāsts mudināja apvienot attēlu elementus arvien jaunās un jaunās kombinācijās un veicināja iztēli, piemēram, baltu palagu pārvērst par fotomodeles spārniem. Šo paņēmienu izstādes arhitekte un dizainere Līva Kreislere ir izmantojusi tās scenogrāfijā ar medicīnas ratiņu pārveidošanu televizora galdiņā vai palaga pāršūšanu aizkaros, kuru apdruka ir atsauce uz apzīmogoto slimnīcas gultasveļu.
Diapozitīvu sendvičs
Par fotogrāfa vismīļākajiem žanriem kļuva (viņa paša vārdiem runājot) sievietes un motosports. Otrais no tiem viņu piesaistīja ar savu dinamiskumu, vīrišķīgu spēku un cilvēka attiecībām ar tehniku. Motosporta sērija ir eksponēta kopā ar sēriju Optimisti par cilvēkiem ar invaliditāti. No savas pieredzes viņš apzinājās sabiedrības redzējumu attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti un dokumentēja viņus vienīgi caur sportu, priekšplānā izvirzot viņu spējas.
"Motosportisti kā kentauri pārvietojas pa putekļainām ainavām, un sievietes kā eņģeļi apdzīvo paradīzes dārzu. Mums šķita, ka ir jābūt mēģinājumiem savest viņus kopā," teic Anna Volkova un vērš uzmanību uz divu diapozitīvu "sendviču" Jāņa Gleizda noformējumā ar motociklistu un meiteni pa ceļam uz nākamo telpu. Tās uzmanības centrā ir sievietes un fotogrāfa sadarbība ar psihoterapeitu, onkologu un seksologu Jāni Zālīti (fotogrāfs ir ilustrējis grāmatu Mīlestības vārdā) un eksperimentālās ķirurģijas spīdekli Viktoru Kalnbērzu, kura hobijs bija mamoplastika.
Izstādes noslēgumā ir "atpūtas telpa" ar ārstu ikdienas iemūžināšanu. "Tās ir pārsteidzošas fotogrāfijas – dokumentālas, dzīvas un esošo noskaņu precīzi atspoguļojošas bildes, kas šķiet nesavienojamas ar viņa ikoniskajiem attēliem, kas ir absolūti ārpus šīs pasaules," raksturo Vladimirs Svetlovs. Kuratori izceļ Jāņa Gleizda fotogrāfiju Anitas jubileja, kas tapusi 70. gados. Tajā ir uzklāts galds uz rentgena iekārtas virsmas. "Mēs nezinām Anitu, bet viņa svin dzimšanas dienu," norāda Anna Volkova. Šajā kontekstā jāpiebilst, ka izstādes Gleizds, šķēres, papīrīt’s īstenotāji ir izveidojuši fotoalbumu ar viņa radītajiem attēliem. Ja jūs atpazīstat kādu no tajos redzamajiem varoņiem, esat aicināti uzrakstīt viņa vārdu.