Līdz gada beigām kultūrtelpas Hanzas perons teritorijā būs skatāms Laikmetīgās mākslas centra Kim? projekts Force[d] Majeure, kas īstenots sadarbībā ar labdarības fondu Novum Riga un Hanzas peronu, – šeit ir izvietoti mākslinieku 0.0.01.0.0, Santas Frances, Indriķa Ģelža, Kiwie, Kriša Salmaņa, Aleksandras Samuļenkovas un Līgas Spundes darbi, kas dažādos veidos apspēlē kuratoru Zanes Onckules, Elīnas Drākes un Žanetes Liekītes piedāvāto jēdzienu Force[d] Majeure.
Kuratores raksta: "Nepārvarama vara jeb force majeure lielākoties parādās kontrastējošu un konfliktējošu spēku sadursmes brīžos. Saskaņā ar kopīgu definīciju nepārvarama vara attiecas uz notikumiem, kas ietver dabas katastrofas, valdības rīkojumus un politisko protestu demonstrācijas. Kad rodas šādi noteikti apstākļi, iepriekš pastāvošās saistības-attiecības tiek apstrīdētas sevi (jaun)pieteikušās augstākās varas dēļ. Kā metafora force majeure apzīmē arī vispāriznīcinošu spēku – jaudīgu un reizē nežēlīgu. Sadzīvojot ar valdošo spēku un vienlaicīgi daloties savā ievainojamībā, kā indivīdi un noteiktas sabiedrības grupas varētu reaģēt vai pat apstrīdēt šķietami neizbēgamo? Kas notiek, kad kāds pārkāpj vai tiek pārkāptas kāda cita robežas?"
Katrs mākslinieks šo tēmu ir interpretējis citādi. Santa France pievēršas Cabinet of Curiosities jeb Wunderkammer objektu kolekcionēšanas tradīcijai, kas īpaši populāra kļuva XVI gadsimtā un bija par pamatu mūsdienu muzeju izveidei, kā arī tradicionāli tiek uzskatīta par sociālekonomiskā statusa simbolu. Indriķis Ģelzis radījis jaunu brīvstāvošu skulptūru, kuras karkass veidots no nerūsējošā tērauda, darba "ķermeņa" aprises precizētas darba procesā, māksliniekam liekot lietā iepriekš neizmantotus materiālus. Tematiski un konceptuāli skulptūra attīsta autora interesi par pārdomām un konfliktsituācijām (sadursmēm), kas notiek ap šo skeletu iedzīvinošo "ķermeni".
Krišs Salmanis preparē saukļa nozīmi un par savu darbu raksta: "Esmu pārliecināts, ka sauklis ir vienkāršota risinājuma iemiesojums. Vienkāršoti skaidrojumi noved pie sazvērestību teorijām, tās – pie vienpusīgiem risinājumiem, un tad jau nav tālu līdz totalitārismam un citām ligām. Arī šāda pārliecība ir vispārinājums, bet neesmu drošs, ka redzu izeju no paša radītās cilpas." Aleksandra Samuļenkova fokusējas uz tipogrāfiskām formām, kas tiek attēlotas ārpus ierastā konteksta un līdz ar to iegūst negaidītu nozīmi un jēgu. Grupa ar īpaši izgatavotiem "gaisa dejotājiem" veido dinamisku lielizmēra objektu. Uz katras caurules ir attēlots vispārzināms simbols. Procentu zīme (%), ampersands (&) un jautājuma zīme (?) veido izteiksmīgu, tomēr neuztveramu vēstījumu. Vai tas ir (paš)cenzūras akts vai vienkārši kļūdains kodējums?
Līga Spunde radījusi digitālu lielformāta zīmējumu, kas izstādīts uz ēkas stikla sienas. Tēmas ietvaros autore pievēršas protestiem un nemieriem, to atspoguļojumam, īpaši uzsverot emociju jaudu, kas bieži vien ir nemiernieku galvenais ierocis, stājoties pretī labi ekipētiem drošībniekiem. Mākslinieks 0.0.01.0.0 ir izveidojis grafiti, kura ideja ir attēlot "nepārvaramo varu" caur noklusētiem, neoficiāliem un skaļi neizteiktiem likumiem grafiti mākslas kultūrā un urbānajā vidē, tām saskaroties ar valsts struktūru (pašvaldību) regulām, pasūtot un apmaksājot cenzūras, kas grafiti kultūrā tiek dēvētas par "bafiem" (buff). Savukārt grafiti mākslinieks Kiwie ar sev raksturīgiem izteiksmes līdzekļiem runā par globālās sasilšanas satraucošo tempu, vienlaikus atskāršot, ka arī darbā izmantoto krāsu garaiņi veicina postošo siltumnīcas efektu. Vai pagūsim izkļūt no šī cēloņu un seku apburtā loka?
Projekta sociālpolitiskais konteksts, kā arī anotācijā minētais, ka izstāde ir uztverama kā aktīvisma izpausme, kas Latvijas laikmetīgajā mākslā ir reta parādība, raisa interesi izvaicāt māksliniekus un kuratores, lai noskaidrotu, kāda, viņuprāt, ir un var būt mākslas loma sociālpolitisko jautājumu risināšanā vai parādīšanā un kādas mākslinieciskās stratēģijas autori var izmantot, lai runātu par sarežģītiem sociālpolitiskajiem jautājumiem.
Uz KDi jautājumiem atbild izstādes Force[d] Majeure kuratores Elīna Drāke un Zane Onckule.
Kas jūs pamudināja pievērsties šim tematam?
Elīna Drāke. Izstādes tematiskais uz stādījums tapa sadarbībā ar labdarības fondu Novum Riga. Konkurējošu un konfliktējošu ideoloģiju apstākļos, kādos pašlaik dzīvojam, izstādi veidojām ar nolūku radīt rosinošu fonu diskusijām, kas skar spēka/varas sadursmes momentus ar sabiedrību, apkārtējo dabu un ķermeni.
Zane Onckule. Izstādes dalībnieki tika aicināti reaģēt materiālā uz šo fokusēto, tomēr vienlaikus samērā plaši interpretējamo vārdu spēli – Force[d] Majeure. Saru nu rezultāts ir septiņi atšķirīgi redzējumi – publiskajā telpā eksponētas autoru individualizētās reakcijas, kas svārstās no asociatīvām līdz burtiskām. Variācijas au toru pieejā, tematikas dažādie lasījumi un individuālās izvēles ir apstiprinājums tam, ka gan satura, gan pieejas ziņā force(d) ir vērā ņemams, attiecīgi graujošs un/vai iedarbīgs spēks.
Kā notika mākslinieku atlase?
E. D. Atlasē tika ņemta vērā mākslinie ku individuālā rokraksta un tehniku daudzveidība. Izstādes dalībnieki ir starptautisku pieredzi guvuši mākslinieki, kuru darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, starptautisku institūciju krājumos un privātkolekcijās. Teju ar visiem izstādē iesaistītajiem māksliniekiem Laik metīgās mākslas centram Kim? ir bijusi ilgstoša sadarbība. Izstādes nosacījums – apdzīvot pilsētas teritoriju rudens un ziemas sezonā – paredzēja, ka gan mums kā izstādes organizatoriem, gan māksliniekiem bija jāizkāpj no savas komforta zonas, jāmeklē jauni risinājumi. Mākslinieki bija gatavi eksperimentēt.
Aleksandra Samuļenkova, kura ir starp tautisku atzinību guvusi burtveidola speciāliste, savā darbā fokusējas uz pazīstamām tipogrāfiskām formām, attēlojot tās uz tā dēvētajiem gaisa dejotājiem, ko ikdienā redzam pie lielveikaliem izpārdošanas laikā, šajā projektā tās iegūst negaidītu nozīmi un jēgu. Izstādes veidošanas procesā tikām aicināti apgūt būvlaukuma teritoriju nodalošo žogu, kas bija pamu dinājums uzrunāt grafiti māksliniekus Kiwie un 0.0.01.0.0, kuri pārstāv divas Latvijas grafiti mākslinieku paaudzes. Kiwie, kura pazīšanas zīme ir piemīlīgais bries monītis Fat Monster, kas rotā neskaitā mas sienas un sētas nu jau ne tikai Rīgā, bet arī citur pasaulē, jaunradītajā grafiti darbā aktualizē globālās sasilšanas sa traucošo tempu. Savukārt jaunās paaudzes mākslinieka 0.0.01.0.0 darbos ir jaušama svaiga pieeja grafiti mākslai, mākslinieka aerosola gleznojumi ietver sociāl politisku komentāru, kura vēstījums iekodēts vairākos slāņos.
Latvijas laikmetīgajā mākslā sociālpolitisks aktīvisms un kritika nav bieža parādība. Vai, jūsuprāt, kuratoriālas darbības to var veicināt? Kā jūs šajā kontekstā vērtējat konkrēti šo sadarbību?
Z. O. Patiesi – dažādu izsekojamu (tradīcija, skola, mentalitāte) vai mazāk fiksējamu (gaume, personiskie apsvērumi, pieredzējums un pārliecība) apstākļu ietekmē sociālpolitiska un sabiedriski aktīva mākslinieciskā pozīcija šodienas Latvijas laikmetīgās mākslas ainā ir neregulāra un epizodiska. Uz šāda fona attiecīgas ie virzes kuratoriālās darbības, ja gribam – taktika, stratēģija, "spiediens", noteikti var veicināt un sniegt pienesumu dažādu, mākslinieku dienaskārtībā reizēm neizceltu tēmu apskatē.
Vai ir plānots izvērst šo iniciatīvu, domājot par publiskām aktivitātēm, kas šādā projekta kontekstā ir ļoti nozīmīgas, lai turpinātu sarunu ar sabiedrību?
Z. O. Projekta ietvaros aizsāktās tēmas risinājums un norise publiskajā vidē – pilsētas teritorija, klimatiskie apstākļi, sabiedrības noskaņojums u. c. saistītās reālijas –, cerams, sniegs vajadzīgo pamudinājumu jeb impulsu un kalpos par atbilstošu fonu auditorijas turpmākajām individuālajām vai grupu refleksijām. Kim? programmas ietvaros noteikti redzam turpinājumu šī projekta konteksta izvērsumam, dialogam ar mākslas vides pārstāvjiem un plašāku sabiedrību.
E. D. Neseno Rīgas 40. vidusskolas notikumu (reakcija uz Kristiana Brektes gleznojumu, kas tapis uz skolas sienas – red.) kontekstā top skaidrs, ka ir svarīgi veici nāt laikmetīgās mākslas pieejamību plašākai auditorijai, izceļot to ārpus izstāžu telpām, jo mūsdienīga pilsētas ainava nav iedomājama bez laikmetīgās mākslas. Izstāde nodrošina Rīgas iedzīvotājiem iespēju pieredzēt laikmetīgo mākslu savās ikdienas gaitās, veicina atvērtību un liberālu iecietību pret citādo, arī atšķirīgiem viedokļiem.