Viens no labākajiem un elegantākajiem Eiropas muzejiem – arhitekta Renco Piano projektētais Fondation Beyeler Bāzelē – turpina iepriecināt ar unikālām izstādēm, kuras kļūst par svētceļojuma mērķi mākslas mīļotājiem no visas pasaules. Muzejā tikko atklāta Edvarda Hopera (1882–1967) ekspozīcija, kas būs skatāma līdz 17. maijam. Amerikāņu gleznotājs Edvards Hopers ir viens no nozīmīgākajiem XX gadsimta māksliniekiem, kurš portretējis moderno dzīvi, virtuozi izmantojot krāsu, gaismas un ēnas efektus.
Eiropā viņš galvenokārt ir pazīstams ar 20.–60. gados tapušajām noslēpumainības piepildītajām, kinematogrāfiskajām urbānās dzīves ainām, taču izstāde Bāzelē ir veltīta Edvarda Hopera gleznotajām ainavām, kurās viņš pēta cilvēka un dabas mijiedarbību. Daudzas no tām ir kļuvušas ikoniskas.
Fondation Beyeler telpās aplūkojamo ekspozīciju veido 65 darbi – eļļas gleznas, akvareļi un zīmējumi, kurus autors ir radījis no 1909. līdz 1965. gadam. Izstāde organizēta sadarbībā ar Vitnijas Amerikāņu mākslas muzeju Ņujorkā, kur atrodas lielākais Edvarda Hopera darbu krājums.
Tur kaut kam ir jābūt
Gleznotāju vienmēr ir fascinējis dzelzceļš. Viens no viņa iecienītākajiem tēliem ir bāka okeāna krastā un degvielas uzpildes stacija. Jūras skati, klinšainas ainavas, ceļmalas, ciemati, māja meža malā – katra glezna ietver kādu klusu stāstu, kas, šķiet, attīstās kaut kur pavisam tuvu, bet ārpus mūsu redzesloka. Piemēram, gleznā Rīts Keipkodas pussalā (1950) ir atainota sieviete, kura uzmanīgi skatās pa logu, bet mēs varam tikai minēt, ko viņa redz. Edvarda Hopera gleznās ir daudz noslēpumu. Tajās ir arī melanholijas un vientulības atmosfēra, meistara ainavas nav cilvēku pārapdzīvotas. Taču Edvards Hopers bieži ir vizualizējis cilvēka iejaukšanos dabā un parādījis, kā tehniskais progress ir mainījis dabisko vidi, ielaužoties Amerikas neskartajos plašumos.
"Ja kaut ko var izteikt vārdos, nav jēgas to gleznot," uzsvēris mākslinieks. "Mans mērķis vienmēr ir bijis pēc iespējas precīzāk pārnest glezniecībā savu personisko dabas uztveri." Edvarda Hopera ainavas ir ģeometriski skaidras kompozīcijas, kuru galvenais elements bieži ir māja. Savukārt dzelzceļš strukturē attēlu horizontāli. Liela uzmanība ir pievērsta debesīm un apgaismojumam, kas veido darba noskaņojumu, – tā var būt gan gaiša pusdienlaika saule, gan krēslas mirdzums. "Tas, ko allaž esmu gribējis darīt, ir gleznot saules gaismu uz mājas sienas," teicis mākslinieks.
Nav brīnums, ka viņa darbu estētika ir atstājusi iespaidu uz populāro kultūru, fotomākslu un kino. Tiek uzskatīts, ka Edvarda Hopera glezniecība ir ietekmējusi Alfreda Hičkoka filmu Uz ziemeļiem caur ziemeļrietumiem (1959), Vima Vendersa Parīzi, Teksasu (1984) un Kevina Kostnera Dejas ar vilkiem (1990).
Ko zina Vims Venderss
Slavenais vācu kinorežisors un fotogrāfs Vims Venderss neslēpj aizraušanos ar Edvarda Hopera mākslu. Speciāli izstādei Bāzelē viņš ir izveidojis četrpadsmit minūšu 3D filmu Divas vai trīs lietas, ko es zinu par Edvardu Hoperu. Tā tiek demonstrēta vienā no Fondation Beyeler telpām. Filma ir režisora veltījums gleznotājam: Vims Venderss ir apceļojis ASV, lai notvertu Edvarda Hopera garu, un nofilmēto materiālu iekļāvis šajā filmā, kuras pirmizrāde notika janvāra beigās izstādes atklāšanā. Filma Divas vai trīs lietas, ko es zinu par Edvardu Hoperu aizkustinoši un poētiski parāda, cik lielā mērā Edvards Hopers ir iedvesmojis daudzus kino autorus, un atgādina, ka arī paša gleznotāja redzējums ir kino iedvesmots.
"Es biju ļoti pateicīgs, ka Fondation Beyeler uzaicināja mani piedalīties Hoperam veltītajā projektā," saka Vims Venderss. "Esmu redzējis daudz izstāžu šajā brīnišķīgajā muzejā, taču Hopera ekspozīcija man ir īpaši tuva. Kad atklāju sev Edvarda Hopera mākslu, tā man kļuva par nozīmīgu iedvesmas avotu. Tas bija 70. gados, kad Eiropā viņš gandrīz nebija pazīstams. Viņa saikne ar kino ir nesaraujama, tā izpaužas gan tēmu izvēlē – amerikāņu ainava un eksistenciālais tukšums XX gadsimta cilvēkā –, gan apgaismojumā un kadrējumā. Hopers bija aktīvs kinoskatītājs – viņš varēja iet uz kino katru dienu vairāku nedēļu garumā, jo īpaši laikā, kad nezināja, ko vēl viņš varētu gleznot. Mana 3D kino instalācija Divas vai trīs lietas, ko es zinu par Edvardu Hoperu akcentē šo cikliskumu: viņš ir gleznotājs, kuram patīk kino, un viņa darbi iedvesmo kino veidotājus. Es vēlos, lai skatītājs iegremdētos Hopera pasaulē. Viņš stāsta stāstus un glezno likteņus," apgalvo Vims Venderss.
Pirmo reizi Parīzē
Edvards Hopers dzimis 1882. gadā Naiekas pilsētiņā Hudzonas krastā Ņujorkas štatā, kur galvenā rūpniecības nozare bija laivu būvniecība. Jau agrā bērnībā viņš gleznoja jahtas un vēlējās kļūt par kuģubūvētāju. Edvarda Hopera māte veicināja dēla un meitas interesi par mākslu, tēvs – par angļu, franču, krievu un vācu literatūru. Izglītību Edvards Hopers ieguva Ņujorkas Mākslas skolā, kur vispirms studēja ilustrāciju, pēc tam – glezniecību. Pasniedzēji ierosināja viņu pētīt apkārtējo vidi un pārcelt iespaidus reālistiskā glezniecībā – studiju gadu pieredze ir spēcīgi ietekmējusi Edvarda Hopera mākslinieciskās valodas veidošanos.
Jaunības gados, lai nopelnītu iztiku, viņš strādāja par ilustratoru un grafikas dizaineru, sadarbojās ar Ņujorkas reklāmas aģentūrām un žurnāliem. Edvardam Hoperam tas nesagādāja lielu baudu, jo tēmas izvēlējās pasūtītāji. Taču daži motīvi, kurus Edvards Hopers izmantojis komerciālajās ilustrācijās, ir atrodamas arī viņa autordarbos – jahtas, vilcieni, kinozāles.
Lielu iespaidu uz mākslinieku atstāja viņa pirmais ceļojums uz Parīzi 1906. gada oktobrī. Tur viņš dzīvoja un strādāja desmit mēnešu. Parīzē Edvards Hopers nemeklēja iespējas satuvināties ar citiem māksliniekiem un pavadīt laiku intelektuālajās aprindās, bet ar lielu entuziasmu apmeklēja izstādes un aplūkoja Gistava Kurbē, Pola Sezana, Albēra Markē, Alfrēda Sislē, Ogista Renuāra un Kamila Pisaro darbus. Impresionistu iedvesmotajā manierē Edvards Hopers gleznoja un zīmēja Parīzes ielas skatus netālu no Sēnas krastmalas. Šajā Eiropas ceļojumā viņš apmeklēja arī Londonu, Amsterdamu, Berlīni un Briseli. Ņujorkā viņš atgriezās 1907. gada augustā. Līdz 1910. gadam gleznotājs vēl divas reizes viesojās Eiropā, kuru pēc tam vairs nekad neapmeklēja. Līdzās iepriekšminētajiem māksliniekiem viņu ir iedvesmojis arī Djego Velaskess, Fransisko de Goija un Eduārs Manē.
Realitātes grupa
Pirmo gleznu māksliniekam izdevās pārdot tikai 1913. gadā. Pēc tam vēl desmit gadu neviens viņa darbs nevarēja atrast pircējus. Edvards Hopers pelnīja naudu, veidojot filmu plakātu dizainu. Par viņu ilgi nerakstīja kritiķi; pirmā viņa darba recenzija dienasgaismu ieraudzīja 1915. gadā. Pirmā Edvarda Hopera personālizstāde notika Ņujorkā 1920. gadā, kad māksliniekam bija 37 gadi. Tikai piecus gadus vēlāk viņš varēja pārtraukt komercilustratora darbu, jo beidzot guva atzinību prominentu mākslas institūciju un muzeju vidē.
Daudzi Edvarda Hopera darbi tapuši ASV ceļojumu laikā. 1927. gadā mākslinieks un viņa sieva iegādājās automašīnu un varēja doties arī tālākos braucienos. 1930. gadā viņa darbi pirmo reizi tika izstādīti ASV paviljonā 17. Venēcijas mākslas biennālē. Trīs gadus vēlāk Ņujorkas Modernās mākslas muzejā MoMA tika atklāta Edvarda Hopera pirmā retrospekcija, kas pēc tam aizceļoja uz Čikāgu. Dzīves pēdējos gados viņam tika pasniegti prestižākie mākslas apbalvojumi un goda tituli. 1952. gadā Edvards Hopers kopā vēl ar četrdesmit māksliniekiem nodibināja Realitātes grupu, kas protestēja pret mākslas institūciju – piemēram, Ņujorkas MoMA – prioritāro attieksmi, kas tika izrādīta abstraktajai mākslai.
Mākslinieks nomira 1967. gada 15. maijā savā darbnīcā 84 gadu vecumā. Viņa radošais mantojums, kurā ir vairāk nekā trīs tūkstoši darbu, novēlēts Ņujorkas Vitnijas Amerikāņu mākslas muzejam.
Saruna ar režisoriem
Lai detalizētāk iepazīstinātu ar Edvarda Hopera mākslu, Fondation Beyeler piedāvā plašu pasākumu programmu. 11. martā muzejā notiks mākslas vēsturnieka un kino eksperta Deivida Lubina lekcija, kurā viņš runās par Edvarda Hopera mākslas un kino attiecībām. Vēl paredzēti divi satelītpasākumi Cīrihē: 22. martā sadarbībā ar Cīrihes kinofestivālu tiks rīkotas režisoru Vima Vendersa un Vesa Andersona filmu skates, savukārt 23. martā kinofestivāla mākslinieciskais vadītājs Kristiāns Jungens iztaujās abus režisorus, kā Edvarda Hopera māksla ir ietekmējusi viņu daiļradi.
Edvarda Hopera izstāde ir viens no šā gada nozīmīgākajiem Fondation Beyeler projektiem. Pēc tam muzejā notiks Fransisko de Goijas izstāde un gleznotāju sieviešu veidoto portretu ekspozīcija. Pagājušajā gadā Fondation Beyeler apmeklējuši 437 000 cilvēku, vislielāko interesi piesaistījusi Pablo Pikaso agrīno darbu skate Jaunais Pikaso. Zilais un rozā periods (335 244 apmeklētāji). Tā ir otra viskuplāk apmeklētā izstāde Bāzeles muzeja vēsturē. Pirmajā vietā – 2015. gadā notikusī Pola Gogēna izstāde, kuru aplūkojuši 369 867 cilvēki.
Informācija: www.fondationbeyeler.ch
Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu
Margarēta