Pirms divām nedēļām viņš saņēma Latvijas Mākslas akadēmijas balvu – jau sava nosaukuma dēļ vien potenciāli prestižu godalgu, kas gan tika pasniegta tikai otro reizi pēc ieilgušas pauzes. Imants Lancmanis ir arī joprojām Arsenālā skatāmās izstādes 1914 idejiskais līdzautors un zinātniskais konsultants. Ievērojamu rezonansi nesen izraisīja arī viņa domas par Rīgas pils degšanu un atjaunošanu.
Laiks plūst atpakaļ
Tomēr, ieraugot Imantu Lancmani kafejnīcā 13 krēsli, kas kopš neatminamiem laikiem ir iecienīta satikšanās vieta pašā Doma laukuma vidū, neienāktu prātā, ka šī kunga ikdiena ir ļoti noslogota un patiesībā viņš šurp varējis izrauties tikai starp vairākām pieminekļu aizsardzībai veltītām sapulcēm. Džentlmenis tukšajā kafejnīcā izskatās, kā izkāpis no kādas filmas. Mazliet vēlāk pārsteigts uzzinu, ka Lancmanis jaunībā vēlējies būt kinorežisors, bet viņš neesot gribējis iekļauties milzīgā mašinērijā, kādā top filmas, vadīt kolektīvu, pārliecināt par savām idejām plašu auditoriju. Tomēr tieši to viņš dara jau daudzus gadus, es iebilstu. Esot nācies sevi lauzt un daudz jauna iemācīties, Lancmanis paskaidro. Sākumā spējis atraisīties sarunai tikai šaurā draugu lokā. Kino viņam ir tuvs joprojām – jaunības elki, protams, bijuši Eizenšteins un Fellīni. Tomēr pēdējais, pēc gadiem skatoties atkārtoti, esot sagādājis vilšanos. Savukārt Eizenšteina Ivans Bargais, viņaprāt, nav novecojis.
Sarunā ar Imantu Lancmani laiks bez aizķeršanās rit turp un atpakaļ – biju jau pamanījis, ka viņu ir viegli intervēt, jo Lancmanis stāsta pats, virknējot vārdus precīzos teikumos.
Rundāles pils atjaunošana – Lancmaņa mūža projekts – esot sācies ar interesi par senajām lauku dzirnavām 1963 gadā. Jurģis Skulme, toreizējais laborants Mākslas akadēmijā, ieteicis griezties pie Bauskas muzeja direktora Laimoņa Liepas, kurš piedāvājis ko labāku – senu pili. Tās vienā daļā bijis novadpētniecības muzejs, otrā – skola, bet viss komplekss ne tuvu nelīdzinājās tagadējam tūristu magnētam. Vēl studējot Mākslas akadēmijā, Lancmanis sācis savienot mācības ar darbu Rundālē, kas vēlāk paņēmis visu viņa laiku.
Franču aizrautība
Tomēr, lai gan ar pauzēm, Imantam Lancmanim ir nozīmīga loma arī latviešu glezniecībā. Vēsturē iegājusi tā sauktā Franču grupa – Imants Lancmanis, Ieva Šmite (vēlāk Lancmane), Bruno Vasiļevskis, Maija Tabaka, Jānis Krievs un Juris Pudāns –, kas 60. gados krasi mainīja latviešu glezniecības virzību – no intereses par abstrakto mākslu uz postimpresionisma, galvenokārt Pola Sezana, radošu apguvi. Bet par "tā saukto" grupa uzskatāma tāpēc, ka "toreiz, kad dzīvoja, jau tādu jēdzienu nebija – pirmā, otrā Franču grupa. Mēs dzīvojam, darām to, kas mums liekas labi un jauki" (Lancmanis intervijā Undīnei Adamaitei, Diena, 22.11.2013.). Tomēr grupa apzināti iezīmēja savu atšķirību – gan ārēji, ar dendijisku, smalku izskatu, zināmu karnevālismu izdarībās (sk. bukletu Franču grupa. 60. gadi, LMA, 2007), gan daudz būtiskāk – glezniecības valodas ziņā. Pēc 1961. gadā Maskavā skatītās franču modernās mākslas paraugiem tai nešķita saistošs tolaik aktuālais "skarbais stils", nevilināja it kā joprojām progresīvā tiekšanās pēc arvien lielākas abstrakcijas. Toreizējie studenti latviešu glezniecībā ieplūdināja kaut ko gluži pretēju un nebijušu – konkrētu, "cietu" glezniecību bez tajā laikā populārā triepiena uzvēruma. Stilistiskā amplitūda bija plaša – no "sezaniskām" krāsu studijām līdz vecmeistaru gaismēnām un pat fotoreālismam, ar kuru pieņemts saistīt nākamo desmitgadi un mākslinieku paaudzi (Miervaldis Polis, Līga Purmale). Vienu no aizmetņiem darinājis tieši Imants Lancmanis – viņš stāsta, ka jau 1963. gadā gleznojis darbu pēc fotogrāfijas, kas uzņemta praksē Brocēnos, – viņu pievilcis nejaušības efekts, ko nav iespējams panākt tiešās dabas studijās. Diplomdarbam Nakts maiņa arī tika radīta fotoskice, bet, kā novērojusi mākslas vēsturniece Laura Lūse, tajā parādās "kāda cita I. Lancmanim raksturīga kvalitāte: darbu kompozīcijas uzbūve balstīta klasiskos principos, un katrs objekts iegūst lineāri skaidru apjomu un spēcīgu gaismēnu spēli" (buklets Franču grupa. 60. gadi, 5. lpp). Pats Lancmanis savu sākuma perioda daiļradi raksturo kā visai dīvainu stilu miksli – no holandiešu vecmeistariem līdz fotoreālismam. Plaši pazīstama ir Klusā daba (1969), kurā attēlota ārzemju konservu bundžu piramīda ar sīpoliem. Arī šī glezna ir mazliet "dīvaina': pareizi izkārtotajā un "vermēriski" izgaismotajā (no kreisās uz labo pusi) kompozīcijā salikti produkti, kas Rietumu pasaulē liktos ikdienišķi, bet tā laika padomju pilsonim bija nepieejams retums. Tādā veidā arī popārta strāvojums Lancmaņa izpildījumā ieguva savu "padomju realitātes" grimasi. Tikpat bieži reproducēta ir glezna Suvorova iela (1971), kurā uz urbānas ainavas fona it kā fotokadrā ir iekļuvušas un pat nedaudz "izsmērējušās" garāmgājēju figūras. Imanta Lancmaņa agrīnā perioda darbu nav daudz, bet tie ir atstājuši jūtamu ietekmi: šķiet, ka no Suvorova ielas varētu būt iedvesmojies jaunākās paaudzes redzamākais gleznotājs Andris Egītis kādā no cikla Svētdiena gleznām.
Ražīgs pēc pauzes
Pauze gleznotāja karjerā, ko noteica Imanta Lancmaņa arvien lielākā aizņemtība ar Rundāles pils atjaunošanas darbiem, ieilga līdz pat 1987. gadam, kad tapa izmēros neliels, bet filigrāni izstrādāts darbs Dāvana manai sievai. Glezna tika pabeigta tikai 1989. gadā. Tajā redzama ainava košā ziedu un augu rāmī. Šoreiz autors bija ķēries pie konsekventas pagājušo gadsimtu mākslas stilizācijas, nemaz nemēģinot to savienot ar mūsdienīgu izteiksmi. Ja vien par tādu nebūtu uzskatāms pats postmodernās stilizācijas fakts.
Imants Lancmanis neslēpj savu kritisko attieksmi pret laikmetīgo mākslu. Taču viņam raksturīgajā manierē šī kritika nav agresīva vai naidīga. Viņam neesot pazīstamas arī skaudības jūtas: patīkot minētā Eglīša darbi, bet, runājot par Harija Branta grafikām, Lancmanis nebaidās sacīt: "Es tā nemācētu..." Šajos māksliniekos viņš saskata spēju atrast ko jaunu reālistiskajā tradīcijā, kas kopumā ir jau stipri piesātināta. Turpretī, šķirstot laikmetīgajai mākslai veltītos žurnālus, viņam jau vairākus desmitus gadu esot sajūta, ka skatās vienu un to pašu izdevumu.
Paša Lancmaņa radošā renesanse – gleznu cikls Kalēti, kas tapis laika posmā no 1996. līdz 2006. gadam un veltīts vienas muižas vēsturei. Četrās lielformāta gleznās pēc senām fotogrāfijām attēlota viena un tā pati vieta izšķirīgos laikmetu griežos – 1830., 1914., 1950. un 2005. gadā. No kādreizējās muižas klēts pēc revolūcijām, kariem un politisko iekārtu maiņām, ko gleznās iekrāso caur sarkana auduma transparentu krītoši saules stari, palikusi tikai graudu kalte. Formas risinājums ir klasisks, pasauss, uzsverot sižetisko vēstījumu. Ne velti šis cikls bieži ir saukts par konceptuālu. Tomēr autors uzsver, ka viņš nav konceptuāls tāpēc, ka gribējis tāds būt. "Man gribējās pateikt kaut ko lielāku," atzīst Lancmanis. Konkrēts stils nav viņa pašmērķis.
Kalētu ciklā iesākto pieeju Lancmanis turpināja nākamajā – episkajā projektā Piektais bauslis. Revolūcija un karš (2009). Tajā iekļautas ne tikai gleznas, bet arī fotogrāfijas un cikla tapšanas dokumentācija, kā arī teksti. Piektajā bauslī esot saplūdušas autora atmiņas, pārdomas un fobijas. Simboliskos tēlos, kas savīti alegoriskās kompozīcijās, iejutušies laikabiedri. Viņi fotografēti atbilstošos kostīmos un pozās. Lancmanis stāsta, ka viņu fascinē moments, kad kolēģis restaurators iejūtas vēsturiskā tēlā, mainās viņa stāja un sejas izteiksme. Par sevi liek manīt senā aizrautība ar kino. "Konceptuālais romantisms," – vīra mākslas virzienu visprecīzāk esot definējusi Ieva Lancmane.
Arī par mūsdienu politisko un saimniecisko dzīvi Lancmanis nav augstās domās. Pats aktīvi tajā piedalīdamies (viņa darba diena ilgstot no septiņiem rītā līdz pusnaktij), Imants Lancmanis ar nostalģiju atceras 90. gadus, kad iesaistījies prezidenta pils iekārtošanā. Tas noritējis nesalīdzināmi raitāk nekā tagadējā atjaunošana. "Miera laikā birokrātija pati sevi apēd," viņš nošūpo galvu, pirms dodas pāri Doma laukumam, lai turpinātu ieteikt un pārliecināt, kas un kā darāms.