Mārtiņš Jaunromāns atrodas uz robežas starp jaunā arhitekta un jau pieredzi un novērtējumu guvuša vidējās paaudzes profesionāļa statusu. Arhitekta izglītību ieguvis 90. gadu otrajā pusē, kad projektēšanā notika būtiskas pārmaiņas – topošie arhitekti studijas sāka, rasējot ar roku, un beidza, jau apguvuši projektēšanas iespējas, izmantojot datorprogrammatūras. Mārtiņš pieder arī pie pirmās atjaunotās Latvijas arhitektu paaudzes, kas izglītību papildinājusi ārzemēs. Viņš ir studējis Milānas Politehniskajā institūtā. Drīz pēc studiju beigšanas kopā ar arhitekti Māru Ābeli nodibinājis arhitektu biroju Jaunromāns un Ābele, kurš darbu sāka ar veiksmīgu dalību vairākos konkursos, tā iegūstot vērienīgus pasūtījumus. Tagad jauno arhitektu idejas jau realizējušās īstenotos projektos, kas saņēmuši arī augstu Latvijas Arhitektūras gada balvas atzinību.
Biroja Jaunromāns un Ābele radītais dzīvokļu nams Skārņu ielā tiek uzskatīts par ideālu mūsdienīgas arhitektūras piemēru vecpilsētā – nepārprotami laikmetīgs, bet ar respektu pret vides kontekstu un Vecrīgas apbūves tradīcijām. Ar līdzīgu attieksmi tapusi arī Dzintaru koka koncertzāles pārbūve, kurā mūsdienu arhitektūra ir prelūdija vēsturiskajai koncertzālei. Šogad Mārtiņš Jaunromāns ir Latvijas Arhitektūras gada balvas nacionālās žūrijas priekšsēdētājs. Viņš balvai iesniegtos darbus vērtēja kopā ar pagājušā gada laureātiem Vītautu Biekšu, Rasu Kleinu, Andi Sīli, arhitekti Ilzi Pakloni, ainavu arhitektu Ģirtu Runi un filosofu ar arhitekta izglītību Jāni Taurenu.
Kā ir vērtēt kolēģu paveikto?
Latvija ir tik maza, ka gandrīz visu iesniegto darbu autorus pazīstu personīgi. Šādā situācijā vērtēt kolēģu padarīto nav vienkārši. Ir atvieglojums, ka mums – nacionālajai žūrijai – jāveic tikai pirmā atlase. Sarežģītāko uzdevumu – izvēlēties labāko no labākajiem – izdarīs ārzemju arhitektu žūrija. Skats no malas ir ļoti vērtīgs. Svarīgi, ka žūrija cenšas pēc iespējas visus objektus apskatīt klātienē. Šāda izvērtēšana balvai piešķir īpašu vērtību.
Ar arhitektūras vērtēšanu klātienē atšķiras nacionālās balvas un pasaules nozīmīgākās atzinības, piemēram, Mīsa van der Roes balva un britu Stērlinga balva, no dažādu žurnālu, blogu un citu organizāciju atzinībām, kurās arhitektūra tiek vērtēta pēc fotogrāfijām. Attēlos redzams tikai viens ēkas rakurss. Fotogrāfijās arhitekts cenšas parādīt to, kas viņam sanācis vislabāk. Dažkārt tās ļauj iztēloties no realitātē redzamās atšķirīgu arhitektūru. Turklāt ir izcila arhitektūra, kas nav fotogēniska. Mēs, profesionāļi, varam izvērtēt ēku plānus, tomēr sajūtu, ka kaut kas ir patiešām laba arhitektūra, var noķert, tikai apskatoties klātienē.
Ja tās nav fotogrāfijas, kas tad arhitektūru spēj atainot vispilnīgāk?
Man šķiet, ka maketi ir visprecīzākie. Es pats, strādājot pie projektiem, tos izmantoju visvairāk. Man maketi patīk labāk nekā 3D modeļi. Ar laba programmatūras Photoshop speciālista palīdzību var pārdot jebkuru ideju, īpaši neprofesionāļiem. Lai radītu skaistas vizualizācijas, arhitektūra vispār nav nepieciešama. Arhitektūra ir nevis skaistas bildes, bet telpiskums gan ēkas iekšpusē, gan ārpus tās. To atainojot, maketi melo vismazāk.
Vai Latvijas Arhitektūras gada balva ataino mūsu arhitektūrā notiekošo?
Tiek vērtēti tikai iesniegtie darbi, un tie, protams, neatspoguļo visu kopējo ainu. Piemēram, jaunu daudzdzīvokļu namu celtniecība notiek ļoti aktīvi, bet balvas procesā šis segments gandrīz neparādās. Arī Latvijas reģionos tiek daudz būvēts. Man liekas, ka pasūtītāji un arhitekti paši nejūtas lepni par padarīto un tāpēc nevēlas to nodot kolēģu un sabiedrības vērtējumam. Skatoties pēc balvai iesniegto darbu atrašanās vietas, šķiet, ka būvniecība notiek tikai Rīgā un tās apkārtnē.
Katru gadu taču ir vērā ņemami arhitektūras notikumi arī reģionos. Piemēram, pēdējos gados Rēzeknē Zeimuļs, Gors, Rēzeknes Augstskolas Inženieru fakultātes studiju korpuss, Zaļā sinagoga. Šogad sinagoga Ludzā un Latvijas valsts mežu birojs Dundagā...
Tie ir skaisti izņēmumi, kas nerāda vidējo arhitektūras kvalitāti reģionos. Turklāt visus šos objektus ir projektējuši arhitekti no Rīgas. Latvijā tā sanācis, ka gandrīz visi arhitektu biroji atrodas galvaspilsētā. Vēl pa kādam arhitektu birojam ir Liepājā, Daugavpilī, Ventspilī, un tas arī viss. Manuprāt, varētu tapt daudz vairāk labas arhitektūras, ja mainītu pašvaldību iepirkumu noteikumus. Pašlaik tajos dominējošais kritērijs par saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu nozīmē lētāk izstrādāto projektu. Taču, tieši projektēšanā ieguldot vairāk laika un līdzekļu, pēc tam ēku būvējot un lietojot, var ietaupīt. Tā izmaksātu mazāk. Lētāk izstrādātais projekts parasti nozīmē būvniecību bez arhitektūras virsvērtības, jo arhitektūrā lētāk nozīmē mazāk domāt. Tātad iepirkumos uzvar tie, kuri ar mieru projektēt, vismazāk domājot.
Arhitektiem pašiem balva ir svarīga?
Latvijas Arhitektūras gada balva domāta vispirms arhitektiem. Tajā iegūtā atzinība ir profesionāļu novērtējums. Man pašam lielāko gandarījumu ir devusi tieši kolēģu atzinība, ka manis paveiktais ir labāks nekā citiem. Taču vienā gadā iesniegtās arhitektūras vērtēšana ir sarežģītāka, nekā, no malas skatoties uz iesniegtajiem darbiem, varētu šķist. Mēs vērtējam pēdējā gadā pabeigtās ēkas, bet tas neatspoguļo to, kas arhitektūrā noticis šajā gadā. Idejas par šo ēku tapšanu arhitektiem galvā radušās pirms trim, pieciem un pat vairāk gadiem, ja ņemam vērā, cik lēni projekti pārvēršas par uzceltām ēkām. Tātad pašlaik mēs varam ieraudzīt kaut kādas kopsakarības, par ko arhitekti domājuši pirms vairākiem gadiem. Iesniegto darbu autoriem šobrīd aktuālas jau ir citas idejas. Balva vairāk ir par arhitektu spēju un varēšanu kādu ideju novest līdz kvalitatīvam rezultātam – uzceltai ēkai.
Pirms diviem gadiem ārzemju žūrijas pārstāvis latviešu izcelsmes arhitekts no Austrālijas Andrejs Andersons par Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēku teica, ka tā tapusi pārāk ilgi un šajās desmitgadēs zaudējusi daļu vērtības. Pilnīgi piekrītu. Ja bibliotēka tiktu uzcelta 90. gados, tās arhitektūra būtu daudz lielāks pārsteigums un sasniegums. Pa vidu ir noticis tik daudz kas, ka tagad to, kas pirms 10–20 gadiem šķita forši, uztveram daudz rezervētāk. Taču tas ir dabisks process, kas raksturīgs ne tikai Latvijai. Ja projektā viss funkcionāli ir korekti atrisināts ar rūpīgu attieksmi pret detaļām, ja sadarbība starp pasūtītāju un celtnieku bijusi laba, ja ēka lietotājiem ir ērta, visticamāk, to pēc kāda laika atkal novērtēs. Ēku vizuālais tēls šķietami noveco, tad pēc kāda laika atkal atgriežas modē un tiek novērtēts. Par bibliotēku esmu pārliecināts, ka pēc 50 gadiem to atkal uzskatīs par vienu no ievērības cienīgākajām ēkām Rīgā un tā visiem patiks.
Kas tev Latvijas arhitektūrā krīt uz nerviem?
Labāko arhitektūras piemēru stiprā puse ir vides un laika konteksta ievērošana. Man krīt uz nerviem arhitektūra, kurā tas netiek ņemts vērā. Būtiska ir detalizācijas kultūra. Tās trūkums parasti norāda uz arhitekta nespēju noturēties pret celtnieku spiedienu. Ir ēkas, kurās acīmredzams, ka arhitekts nekad no laba prāta šādus detaļu risinājumus nebūtu izvēlējies. Ir svarīgi, lai arhitekts par kvalitatīvu rezultātu cīnītos līdz galam. Protams, arhitektūra ir kompromisa māksla starp būvniekiem, pasūtītāju, tehniskajām iespējām, budžetu un arhitektu, bet ir lietas, kurās arhitektiem nevajadzētu piekāpties.
Un kas tev patīk Latvijas arhitektūrā?
Manuprāt, laba arhitektūra ir laba arhitektūra, vienalga, Latvijā vai kādā citā pasaules vietā. Vērtēšanas kritēriji un iespējamais rezultāts ir līdzīgs. Pie Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja konkursa priekšlikuma strādājām kopā ar britu arhitektu biroju Caruso St John. Bijām viņu birojā Londonā, un britu arhitekti strādāja pie mums Rīgā. Galvenais secinājums par šo sadarbību ir, ka mēs esam tādi paši kā viņi. Mēs spējam izdarīt tikpat labi kā britu arhitekti. Ja mūsu birojs būtu lielākā pasaules metropolē ar lielākām iespējām, mēs varētu būt līdzvērtīgi konkurenti Caruso St John.
Vai mūsdienās vēl ir svarīgi, kurā pasaules vietā atrodas arhitektu birojs?
Kamēr mēs runājam par konteksta lomu arhitektūrā un uzskatām to par svarīgu, ir būtiski, kur atrodas tavs birojs un kurā vietā tu projektē. Katrai pilsētai ir sava vēsture, raksturs, ko vislabāk izprot arhitekti, kuri tur ir studējuši, šo vidi pētījuši un to pazīst.
Vai pasaules atzinību var iegūt, strādājot Rīgā?
Tas nav neiespējami, bet valstīs ar lielāku ekonomiku, izprotošāku sabiedrības attieksmi pret arhitektūru, pamatīgākām tradīcijām iegūt starptautisku ievērību tomēr būtu vieglāk. Parasti apvērsumus izraisa jaunie arhitekti. Lielākā daļa ēku, kas pasaulē dažādos laikos definējušas jaunus stilus, ir gados jaunu arhitektu zīmētas. Tāpēc svarīgi būtu radīt apstākļus, lai jaunie arhitekti varētu projektēt un lai viņu idejas tiktu realizētas uzceltās ēkās. Pirmām kārtām to varētu darīt ar pašvaldību rīkotiem konkursiem, kuros būtu iespēja uzvarēt arī jaunajiem. Viņi, piemēram, bērnudārziem un skolām, kas katru gadu kādā Latvijas vietā tiek būvētas vai rekonstruētas, pievienotu lielāku arhitektonisko vērtību.
Jā, piemēram, tagad Latvijas kultūras kanonā iekļautā Salaspils memoriāla arhitekti Gunārs Asaris, Oļģerts Ostenbergs un Ivars Strautmanis 50. gadu otrajā pusē, kad tika izsludināts konkurss par memoriāla veidolu, bija tikko beiguši studijas.
Arī Dzintaru koncertzāli ir projektējuši jauni arhitekti. Koka koncertzāli 30. gados Aleksandrs Birzenieks uzcēla, tikko sasniedzis 40 gadu vecumu. 50. gados Dzintaru segtā vasaras koncertzāle arhitektam Modrim Ģelzim bija pirmais lielais projekts. Mēs uzvarējām konkursā par koka koncertzāles pārbūvi, tikko beiguši studijas. Kļūstot vecāks, tu turpini iesākto, esi nostabilizējies un atbildes uz būtiskākajiem jautājumiem atradis.
Vai tā ir neizbēgama pieaugšana?
Cilvēkam ir normāli meklēt līdzsvaru, bet radošajam procesam nepieciešams mazliet nelīdzsvars. Jaunībā radošie meklējumi notiek paši no sevis, bet vēlāk sev jāpalīdz radošo gaisotni uzturēt. Ir arī tādi arhitekti, kuri nenomierinās un varbūt pat apzināti uztur emocionālo spriedzi un radošumam nepieciešamo nestabilitātes sajūtu. Tas atkarīgs no katra cilvēka iekšējās kapacitātes, iekšējās uguns izdegšanas.
Pētījumi rāda, ka arhitekts ir profesija, kurā emocionālā izdegšana notiek ļoti bieži, stresa līmenis ir augsts un pārslodze liela.
Būt arhitektam ir ļoti atbildīga profesija. Katrā projektā ir iesaistīti daudzi cilvēki. Arhitekts operē ar svešu naudu. Gan tehniskā projekta izstrādes, gan būvniecības periodā, veicot autoruzraudzību, esam pakļauti spiedienam no dažādām pusēm. Arhitektūras idejas rašanās laiks ir vienkāršākais posms. Smago lēmumu pieņemšana parasti sākas pēc tam. Reti ir vienprātība ar celtniekiem un pasūtītāju. Parasti uz arhitektu tiek izdarīts spiediens, lai viņš izvēlētos lētākos risinājumus.
Galvenā atbildība ir pašam pret sevi, pret saviem labas arhitektūras kritērijiem. Svarīgi, lai uzceltā ēka tevi pašu apmierinātu un lai nevajadzētu taisnoties, ka rezultāts tāds sanācis tāpēc, ka kāds man tā lika darīt. Arhitekta darbā ir jāspēj panākt tādus kompromisus, kas tevi apmierina. Ja neesi gatavs cīņām ar projektā iesaistītajiem un ja nespēj nepadoties, varbūt labāk arhitektūras nozarē nestrādāt. Pretējā gadījumā arhitekts pārdeg vai viņam iestājas vienaldzība, tad arī nekāda labā arhitektūra nevar būt.
Pēdējā laika aktualitāte pasaulē ir Donalda Trampa iecerētā siena starp ASV un Meksiku un ar to saistītās diskusijas, vai arhitektiem vajadzētu atteikties to projektēt.
Jāatceras, ka jebkurš arhitektūras projekts ir garš process, kurš paņem daudz laika no tavas dzīves, tāpēc jāatbild sev, vai esi ar mieru gadiem strādāt pie projekta, kas ētiski vai citādi principiāli neapmierina. Arhitektūra nav profesija ar darba laiku no deviņiem līdz pieciem un dzīves jēgas piepildījumu ārpus tās. Arhitektūra mums ir dzīvesveids, tāpēc svarīgi izvēlēties, kā mūžu nodzīvot. Mūsu birojam ir jau divpadsmit gadu, un es joprojām ticu, ka parasti, ja atsakāmies no viena pasūtījuma, cits nāk vietā. Būtiski ir pašam sev definēt arhitektūras lauciņu, kurā vēlies darboties, tad arī pasūtījumi būs. Man šķiet, ka ikviens pasūtījums atrod atbilstošu arhitektu.
Šī gada Prickera balvas ieguvēji – biroja RCR Arquitectes dibinātāji – atceras, ka pasniedzējs viņiem ieteicis atteikties no pirmā komerciāli izdevīgā pasūtījuma...
Esmu ievērojis, ka liela loma ir arhitekta pirmajai darbavietai. Mūsdienās arhitektūrā meistara un mācekļa attiecības nav tik izteiktas kā agrāk, bet tik un tā pirmajā darbavietā tu iegūsti attieksmi pret darbu un arhitektūru, kas nosaka turpmāko karjeru. Jaunībā par šādu sakarību nedomā un to neapzinās, bet, manuprāt, tā pastāv.
Kas ir aktuāls Latvijas arhitektiem? Par ko jūs savā starpā visbiežāk runājat?
Nožēlojami, bet pēdējos gados savā starpā visbiežāk apspriežam Latvijas arhitektūras nozares birokratizāciju. Pēc Zolitūdes traģēdijas izdarītajos grozījumos likumos vēlējāmies panākt, ka par katru posmu ceļā no idejas līdz gatavai ēkai ir savi atbildīgie, bet joprojām ir situācija, ka visi atbild par visu. Arhitekts kā būvprojekta vadītājs ir spiests parakstīt arī tās projekta sējumu daļas, par kurām viņam nav profesionālas izpratnes un kuras nav ietvertas viņa izglītības programmā, piemēram, par konstrukciju izturību.
Birokratizācijas process ir aizgājis tik tālu, ka precīzai likuma traktēšanai arvien biežāk nepieciešamas juristu konsultācijas. Tagad daudz laika tērējam dokumentu juridiskajai precizitātei, tā samazinot jau tā nelielo stundu skaitu, kas atvēlēts pašai projektēšanai. Labs arhitekts parasti nestrādā tikai tajos rāmjos, ko uzliek projektēšanas līgums, bet gan ar atbildības sajūtu dara vairāk, nekā no viņa tiek prasīts.
Tu pagājušogad biji arī Lietuvas arhitektūras balvas žūrijā.
Jā, un galvenais secinājums bija, ka mūsu arhitektūra ir kādu pakāpi labāka. Lietuvā balva tiek pasniegta reizi divos gados, un šoreiz bija iesniegts 200 darbu, kas visi tiek fiksēti katalogā, tā tiek veicināta darbu pieteikšana balvai. Arī Lietuvā ir privātie pasūtītāji, kuri zina, ko grib, un tāpēc, īpaši privātmāju vidū, ir ļoti labi piemēri. Tomēr esmu priecīgs, ka dzīvoju un strādāju Latvijā.
Tradicionāli igauņi uzskata, ka viņi arhitektūras jomā ir mums priekšā.
Tāda sajūta bija tūkstošgades sākumā. Igauņi ātrāk atbrīvojās no 90. gadu nepatīkamajām pazīmēm. Latvijā lielie vecākās paaudzes arhitektu biroji noturēja monopola stāvokli, bet Igaunijā aktīvāki bija jaunie arhitekti, kas ne tikai daudz projektēja, bet arī aktīvāk pārņēma Igaunijas arhitektūras nozares institūciju vadību. Kaimiņu arhitektūras konkursos bija izdevīgāki nosacījumi jauno arhitektu dalībai. Tagad gan situācija starp Latviju un Igauniju ir izlīdzinājusies, un arī paši igauņi atzīst, ka nosacījumi, lai taptu laba arhitektūra, tur pēdējā laikā ir pasliktinājušies.
Vai neprofesionāļi spēj saprast un novērtēt arhitektūru?
Jo vairāk tiek runāts un spriests par arhitektūru, jo vairāk cilvēki saprot. Taču, manuprāt, nevajadzētu dzīvot ilūzijā, ka iespējams panākt, lai sabiedrības lielākā daļa to izprastu. Ar arhitektūru ir līdzīgi kā ar mākslu: lai to saprastu, ir nepieciešama sagatavotība, iepriekšējas zināšanas un regulāra sekošana līdzi tam, kas notiek šajā jomā.