Numura centrālā tēma ir atmiņa – laikmeta, katra viena cilvēka un sabiedrības atmiņa. Un tās saglabāšana.
“Mūsu šībrīža vārdi veido Latvijas mākslas atmiņu, un esmu pārliecināts, ka tā nesaglabāsies pati no sevis,” – tā filozofs Artis Svece nobeidz savu rakstu par kultūras un mākslas vēstures saglabāšanu, par digitālo tehnoloģiju maldīgo pastāvību un drukātā teksta nozīmi. Viena cilvēka, vienas paaudzes atmiņas zūd ātrāk nekā migla, un mākslas pētnieki nereti attopas, Sveces vārdiem, “mēmu monumentu” kompānijā.
“Bez atmiņas pasaule sairst, tā zaudē ne tikai cēloņu un seku sakarību, tā zaudē savu formu.” Publicists Kirils Kobrins raksta par bronzas laikmeta Saņsjindui kultūru Ķīnas provincē, salīdzinot tās pārstāvjus, par kuriem nav palicis nekādu liecību, ar citplanētiešiem: “It kā viņi būtu atlidojuši no kosmosa un pēc tam aizlidojuši atpakaļ. Vai gājuši bojā. Nav pie kā pieturēties.” Un tāpēc jo aktuālāks ir Arta Sveces uzdotais jautājums: “Ko lasīs nākotnes cilvēki, kas gribēs saprast mūsu laika mākslu?” Kas un kādā veidā saglabāsies no informācijas laikmeta datu pārpilnības? “.. tas, ko mēs apzināti necenšamies saglabāt, savā nodabā iznīkst,” secina Artis Svece. Bez pavadošajiem tekstiem daļa mūsdienu mākslas darbu pēc dažām desmitgadēm būs tikai krāmi, kuri nevēstīs neko par savu laiku. Bet to autoriem gribas, lai viņu māksla būtu mūžīga.
Ar atmiņas tēmu jo cieši ir saistīta Studijas galvenās redaktores Ingas Bunkšes saruna ar jauno arhitektu Krišu Zilgalvi, kurš kopā ar savu tēvu, mākslinieku Dzintaru Zilgalvi, patlaban veido vitrāžu Ar degsmi par brīvu Latviju – barikāžu notikumu piemiņas zīmi, kas tapusi piecus gadus, sadarbojoties starptautiskai komandai, un Rīgas Doma Marijas kapelā tiks atklāta 2018. gada janvārī.
Inga Bunkše raksta arī par nepelnītā aizmirstībā iegrimušā mākslinieka Aivara Īzaka dzīvi, aso humoru un viņa tēlu laikabiedru atmiņās, savukārt kuratore un vēsturniece Ieva Astahovska dalās pieredzē, kādu guvusi, institucionālo arhīvu nerunībā velti meklējot informāciju savam pētījumam par trimdas mākslinieku un kuratoru Valdi Āboliņu.
Ar Dr. phil. Andra Rubeņa aiziešanu Mākslas akadēmijā beidzies vesels laikmets un gaisā virmo skaļi neizteikts jautājums – kurš spēs ieņemt viņa vietu? Vai spēs? Jo, kā raksta Dr. art. Andris Teikmanis, Rubenis “iemiesoja renesanses laikmeta cilvēka ticību universālām zināšanām un kultūras un mākslas vērtībai cilvēces tapšanā” un centās to nodot arī saviem studentiem.
Ceļojumā laikā ved profesors Igors Šuvajevs, rakstot par Martinu Luteru un rekristianizāciju.
Numura grāmatas godā šoreiz izdevniecības Neputns nesen izdotais mākslas zinātnieka Jāņa Kalnača pētījums Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana. 1944–1949.
Un vēl pēdējo reizi lasiet arī izstāžu un mākslas notikumu recenzijas un izvērtējiet Studijas ieteiktās ārvalstu izstādes, kuras šoreiz iezīmē laikmeta pārmaiņas dažādās interpretācijās.