Kad Sarkangalvītei māte piekodināja aiznest vecmāmiņai raušus, rātni ejot pa meža taciņu un nekur nenovirzoties, Sarkangalvīte tomēr nepaklausīja, nebija rātna, ļāvās vilka vilinājumam, no taciņas novirzījās un rezultātā nonāca pelēča vēderā, vēsta visiem zināmā pasaka.
Citāts no pasakas par Sarkangalvīti un bērnības atmiņas par to bijis pirmais impulss gleznu izstādei Un vilks, kas līdz 30. augustam bez maksas apskatāma Kalnciema kvartāla galerijā Rīgā, stāsta viena no izstādes autorēm māksliniece Rasa Šulca. Tomēr izstāde, ko viņa veidojusi kopā ar savu kursabiedreni un draudzeni mākslinieci Daci Dēliņu-Lipsku, nav tik daudz par Sarkangalvīti, cik par vilku, kas īstenībā jau kopš aizlaikiem mīt mūsos pašos un var likt par sevi manīt visdažādākajos veidos un situācijās.
Zvērs ir daļa no paša cilvēka neapzinātās dabas, kas veidojusies evolūcijas gaitā. Zvērs nav ne slikts, ne labs, viņš vienkārši ir un būs, kamēr vien mēs dzīvosim, skaidro R. Šulca. Tikai no mums ir atkarīgs, vai zvērs būs mūsu kalps vai pavēlnieks. "Ar savu iekšējo vilku var sarunāties, var nonākt viņa varā vai gūstā vai arī viņu var uzvarēt. Pie ķēdes turēt gan nesanāks, arī iet viņa pavadā nebūtu labi, bet var mēģināt viņu saprast un pieņemt," stāsta māksliniece un norāda – izstāde ir par sarunu un attiecībām ar savu iekšējo vilku.
Rasa un Dace savulaik kopīgi aizstāvējušas maģistra darbu, tad arī sarīkota neliela kopīga ekspozīcija Vāgnera zālē, taču pirmā nopietnākā sadarbība abām ir šī izstāde. Māksliniecēm saskanot doma, ka ar iekšējo vilku jāveido dialogs un attiecības, tomēr katra šo tēmu savos darbos interpretē nedaudz atšķirīgi. R. Šulcas gleznu nosaukumos figurē Galva un vilks. Viņa teic, ka, spēlējoties ar Sarkangalvītes vārdu, galva te ir tā, kas domā tā, kā vajag, kā ir "pareizi", kā māca skolā. Savukārt vilks runā pats savā balsī, kas nav ieliekama pareizuma/nepareizuma rāmjos. "Es vairāk esmu par sarunu, mēģināšanu saprasties ar savu vilku, savukārt Dace vairāk tiecas uz viņa uzvarēšanu. Daces gleznu sērija ir kā nosacīts iniciācijas rituāls, Sarkangalvītei dodoties cauri bīstamajam mežam," atšķirīgo skatījumu uz kopējo izvēlēto tēmu raksturo R. Šulca.
Vai risināt attiecības ar savu iekšējo zvēru – vai tas būtu vilks vai kāds cits dzīvnieks – ir vieglāk tieši ar mākslas starpniecību? Rasa uzskata, ka drīzāk šīs attiecības iespējams izprast līdz ar pamatīgu sarunu pašam ar sevi. Māksla te var palīdzēt, bet ne paveikt galveno. Tajā pašā laikā māksla R. Šulcai ir kas tāds, ko nevar nedarīt. Dvēseles un gara nepieciešamība.