Bolderāja ir ne tikai tas, ko jūs domājat. Sekojot modei visu saukt nepiemērotos vārdos, piemēram, bāru par "pienu" vai restorānu par "bibliotēku", Bolderājas vārds ticis mājīgam ūķim ar zemiem griestiem Avotu ielā. Tomēr arī ūķis nav tāds, kā jūs domājat, – par spīti tam, ka Avotu ielas rajonā joprojām atrodami īsti ūķi, kas funkcionē atbilstoši tradīcijai – piedāvā pasēdēt un iedzert –, Bolderāja ir laikmetīgs ūķis, kas nozīmē, ka tajā pasēdēt un iedzert gan var, taču, lai šeit būtu pa īstam savējais, jāpaņem no plaukta kāds atbilstošs izdevums – Rolāna Barta vai Jāņa Taurena grāmata, piemēram.
Atkārtošana un distancēšanās vienlaikus bez šaubām ir laikmetīgās mākslas pazīme. Tāpēc nav jābrīnās, ka tieši Bolderājā Avotu ielā 21. augustā notika Ivara Grāvleja fotogrāfiju grāmatas atvēršanas svētki vai, kā senāk teiktu, radošā darba vakars. Tā kā viņa radošais darbs nav gluži tāds, kādu parasti iedomājas esam radošu darbu, vakars izvērtās drīzāk paša Ivara Grāvleja svinēšanā, kuru kuplināja citas radošuma ikonas, piemēram, kulta rakstnieks Jānis Joņevs un arhitekts Andis Sīlis, kuru klātbūtnes ieskandinātās noklusēta maskulīna sūruma notis labi iederējās galvenā varoņa nosacītajā svinēšanas emocionālajā toņkārtā.
Gaumes noteicējs globālajā planktonā
Svinēšanas formālais iegansts bija tas, ka britu izdevniecība MACK laidusi klajā Ivara Grāvleja fotogrāmatu Early Works/Agrīnie darbi, paša autora sastādītu un dizainētu. Spriežot pēc viņa amata brāļu bijīgās attieksmes, šī izdevniecība, lai gan dibināta samērā nesen, ir ieredzēta kā viena no gaumes noteicējām globālajā planktonā, ko veido fotogrāfijā ieinteresēti un mākslinieciski ievirzīti censoņi. Viņi ir reizē fotogrāmatu autori un patērētāji, savas lielās iespējas pretendenti un citu kritiķi, studenti ar mugursomām un kamerām un labās vēsts potenciālie tālāk nesēji, kuri nodrošina šīs ekosistēmas no pārējās sabiedrības samērā izolētu, tomēr dzīvotspēju, pateicoties bezdarba māktās attīstītāko valstu jaunatnes arvien plašākai rekrutēšanas ekspansijai.
Vieniem, kā šoreiz Ivaram Grāvlejam, veicas, nokļūstot, kā viņš pats ironiski komentē, kolonizatoru (starptautiski atzītu fotogrāfijas autoritāšu) lomā, citi ir motivēti izdot grāmatas paši, savu kolonizēto statusu kompensējot ar cerībām un ambīcijām. Starp citu, notikumu gaita apstiprina šāda scenārija iespējamību: vispirms Early Works iznācis kā autorizdevums trijos eksemplāros, pēc tam Arnis Balčus, Fotokvartāls.lv redaktors, to ieteicis dalībai MACK Pirmās grāmatas balvas/First Book Award 2015. gada konkursā – par tā nopietnību liecina kaut vai tas, ka pašizvirzīti pretendenti tajā netiek pielaisti. Nepieciešama kādas institūcijas rekomendācija… Paldies arvien pieaugošajai mākslas institucionalizācijai!
Lai gan Ivara Grāvleja darbs neuzvarēja, tas iekļuva laureātu īsajā sarakstā, un izdevniecība izšķīrās par publikāciju. Tagad latviešu fotogrāfa grāmata tiek izplatīta un prezentēta starptautiski – grāmatnīcās, tīmekļa iepirkšanās vietās, fotogrāfijas tirgos un festivālos. Pats autors to vērtē kā labu savas mākslas popularizēšanas instrumentu – sevišķi veiksmīgs esot izrādījies nosaukums, kas piedienētu slavenībai, kurai bez agrīnajiem darbiem ir arī plaši pazīstami nākamie un visjaunākie.
Nostalģijas straume
Mēģinot raksturot grāmatas saturu, gribot negribot jāatskatās pagātnē, turklāt dubulti. Tuvākais skatījums būtu uz izstādi Deviņdesmitie 2009. gadā izstāžu zāles Arsenāls Radošajā darbnīcā. Tajā latviešu auditorijai pirmoreiz tika piedāvāti attēli, kuri tapuši vēl tālākā pagātnē – no 1990. līdz 1996. gadam, kad Ivars Grāvlejs (1979) bija agrīnajos pusaudža gados. Ļaujoties šeit iederīgajai nostalģijas straumei, paskatījos, ko pats esmu rakstījis par šo ekspozīciju: "Izstāde ir lasāma kā saistošs portrets, kas, pateicoties citādi diezgan tipiskā Iļģuciema zēna neparastajai interešu daudzveidībai, pat iznācis diezgan pilnīgs un ļoti, ļoti atklāts. (..) Aktuālajā dzimumsocialitātes diskursā nekas nav tik ļoti nevēlams kā par vīrieti briestoša tīņa viedoklis." (Vilnis Vējš. Puika ar kameru, Diena.lv, 18.08.2009.)
"Šis ir stāsts par pieaugšanu, iešanu skolā, par to, kā ir būt puikam," nu jau pēc grāmatas iznākšanas man piebalso prominentais kritiķis Kolins Pantols (Colin Pantall. Early Works=Early Works, blog.Photoeye.com, 20.07.2015.). Autora aktuālais pienesums gan izstādē, gan grāmatā ir fotogrāfiju ironiskais grupējums atbilstoši mākslas klasifikācijai – eksperimenti, montāža, konceptuālā māksla, popārts, akcijas utt.
Viss ir super
Grāmatas spilgti dzelteno vāku rotā sarkana daudzstaru zvaigzne ar uzrakstu "Super". Tas ir veids, kā Ivars Grāvlejs strādā, – viņš, piemēram, bezkaunīgi mēdz pievienot banālas uzlīmes ar piezīmi "Super" pie citu mākslinieku, savu kolēģu darbiem, kas acumirklī maina to uztveri no pārnopietnas uz ironisku. Vai arī demonstrē citu latviešu fotogrāfu darbus slaidšovā, pievienojot ar sintezatoru atskaņotas šlāgeru melodijas un paša sarīmētu parodējošu tekstu, ko skatītājs var dungot kā karaoki. Rīgas mākslas telpā pērn notikušajā izstādē Viewfinders. Laikmetīgā Baltijas un Ziemeļvalstu fotogrāfija tas sacēla skandālu, un Ivara Grāvleja darbs no tās tika pirms laika izslēgts. Lai gan, piemēram, Intu Ruku viņš ļoti cienot un, būdams viņas kolēģa Andreja Granta skolnieks, tiešām uzskatot par vislabāko. Nav nozīmes meklēt… (Parafrāze par Prāta vētras dziesmu Spogulīt, spogulīt.) Ivars Grāvlejs atzīstas, ka pats bieži vien atturoties nospiest fotoaparāta slēdzi, kad ieraudzījis "izšķirošo mirkli", jo… nav laikmetīgi vai nav jēgas, kas ir apmēram viens un tas pats.
Uz jautājumu, vai nav ironiski, ka publikāciju prestižā izdevumā izpelnījušies bērna pirmie mēģinājumi, nevis Ivara Grāvleja kā slavenās Prāgas Izpildītājmākslas akadēmijas FAMU absolventa, daudzu starptautisko izstāžu dalībnieka un kopš šī rudens Brno augstskolas FAVU jaunatvērtās fotoprogrammas vadītāja meistardarbi, viņš atbild, ka cerot uz sadarbību ar savu meitu. Viņai esot trīsarpus gadu, un priekšā vēl trīsdesmit, kuros pretendēt uz Čehijas labākā jaunā fotogrāfa apbalvojumu.