Rīga ir kļuvusi tukšāka. Gluži burtiski. Pat tie, kuri nezināja, kas ir šis cilvēks, visticamāk, bija ievērojuši vīru, kurš bieži bija redzams pārvietojamies maršrutā no Vecrīgas uz autobusa pieturu pretī Esplanādei, lai brauktu uz mājām Berģos. Visbiežāk gaišās drēbēs, ar studentu cepurīti. Vēlāk jau spieķi. Gleznotājs un pedagogs Juris Jurjāns (15.02.1944.–30.05.2023.), vairāk nekā 25 gadus iedams uz savu Vecrīgas darbnīcu un atpakaļ, bija kļuvis gandrīz vai par vienu no Rīgas pulksteņiem. Laika zīme Juris Jurjāns ir arī latviešu mākslas vēsturē.
Visām gleznām, kuras mākslinieks uzskatīja par sanākušām, viņš otrā pusē kā parakstu uzzīmēja pūcīti, kas ir savdabīgs alter ego daudzās viņa gleznās.
""Es esmu bārdains un krunkains vīrs ar kaitīgiem ieradumiem," – tā par sevi izsakās gleznotājs Juris Jurjāns. Tomēr viņa līdzgaitnieki – Imants Vecozols, Džemma Skulme, Ingrīda Burāne un citi – uzskata Jurjānu par nozīmīgu personu Latvijas mākslā," izdevniecībā Aminori 2018. gadā iznākušajā grāmatā Sarunas ar Juri Jurjānu raksta Marika Rozenberga.
"Viņš piederēja vēl pēdējai līdz kaulam īstajai gleznotāju paaudzei," saka Jura Jurjāna bijusī studente, māksliniece Anete Kalniņa, ar kuru kopā Jūrmalas muzejā pagājušogad abi sarīkoja izstādi Trīs gaisma. Māksliniece atceras, ka tobrīd jau Jurjāna veselība pasliktinājusies, bet viņš "mācēja visu saorganizēt, lai būtu skaisti". Izstādi iekārtojuši bērni – Pāvils un Ieva Jurjāne. Māksliniece Ieva Jurjāne esot teikusi, ka šajā izstādē atklājusi tēvu kā mākslinieku. Savukārt Jura Jurjāna mākslas slavenais putna tēls viņa paša atmiņās, visticamāk, nāk no kādas grozāmas mākslinieces Kristīnes Jurjānes bērnības bumbiņas. "Es to pat neuztveru kā krāsu. Manā šībrīža redzēšanā tā ir gaismas glezniecība," izstādei veltītajā Ilzes Strengas TV sižetā sacīja Ieva Jurjāne, tēva glezniecību raksturojot kā "vibrējošu gaismu".
Gleznoju mīlestības nojausmu
"Māksla ir mana dzīve. Es to jūtu katru dienu; tā ir ne vien mana profesija, bet arī aicinājums. Es neciešu vardarbību un depresīvas izpausmes mākslā. Es gribu, lai mani darbi dod prieku un spēku ikdienas dzīvei. Es gleznoju mīlestību, mīlestības nojausmu. Vienlaikus vēlos darbus pasargāt no vulgaritātes un vēlos, lai cilvēki, skatoties tajos, domā par sevi, uztverot gaismas plūdumu, starojumu no mana darba. Kopā ar zeltu putni un ikdiena paceļas pāri pasaulei un reizē ir ikonas. Gleznas ir vīzija par pasauli. Bez zelta lietojuma tas ir savādāk, šķiet, kā ikdienišķs vēstījums. Vēlos darbos iekodēt garīgumu, kaut ko no dievišķā, tikko jaušamā," pirms izstādes Mīlestības vēstījums Jāņa Akuratera muzejā 2014. gadā ievadvārdos rakstīja pats Juris Jurjāns.
Mākslas zinātniecei Ingrīdai Burānei Juris Jurjāns ir tuvs draugs jau kopš XX gadsimta 70. gadiem, ar kuru vieno "dziļš patiesīgums". Daudz laika pavadīts sarunās. Mākslas zinātniece Juri Jurjānu, neraugoties uz viņa gaišo dabu, uzskata par sarežģītu personību, mākslā īsti nenovērtētu un nesaprastu. "Viņš gan dzīvē, gan patiesībā arī mākslā bija filozofs. Bet ne visi to saprata. Cilvēki juta viņā to labestību un gaišumu. Es nezinu otra cilvēka, kuram būtu tik saudzējoša attieksme pret visu, ko viņš darīja, arī ģimeni un bērniem. Izsekojot līdzi viņa iekšējās pasaules filozofiskajai domāšanai, var redzēt, kā viņš no gaiša jaunekļa tomēr paliek pie nerra tēla. To gaišumu, ko viņš deva citiem, viņš ne vienmēr saņēma atpakaļ. Viņš ne vienmēr pareizi tika novērtēts. Tas audzēja bruņas, ka viņš pats kļuva ironisks," Jurjāna glezniecības ceļu raksturo Ingrīda Burāne. Un vēl – raksturīgi ir tas, ka viņš nekad nav gleznojis nekādus ziedus vāzē! "Jurjāns gleznoja īrisus kā kopēju telpu," akcentē Ingrīda Burāne, kura domā, ka gleznotājs ir nodzīvojis ārēji spožu, bet iekšēji pat traģisku dzīvi. "Ļoti jūtīgs, ļoti vīrišķīgs. Kad Jurim Jurjānam nodega darbnīca, viņš nekurnot uzcēla jaunu," atceras mākslas zinātniece.
Juris Jurjāns ir absolvējis Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1962) un Latvijas Valsts mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1969) ar diplomdarbu Vasara (vadītājs Eduards Kalniņš). Izstādēs piedalījies kopš 1969. gada. Jurim Jurjānam 2014. gadā tika piešķirts Latvijas Mākslas akadēmijas emeritētā profesora goda nosaukums. Nesteidzīgs un patiess Ingrīda Burāne stāsta, ka Juris Jurjāns ir bijis arī ļoti labs mākslas pedagogs. "Pēc studentes sajūtām varu teikt, ka Juris Jurjāns bija nesteidzīgs, viņš nebija skrejošs. Viņam bija laiks saviem studentiem gan akadēmijas studiju procesā, gan – ļoti būtiski – arī tad, kad studenti sāka taisīt savas personālizstādes," atceras Anete Kalniņa. Pasniedzējs vienmēr esot palīdzējis ar padomu, dalījies savā redzējumā, viņam ļoti rūpējis arī izstādes iekārtojums. Bijusī studente to novērtē kā ļoti lielu vērtību. "Juris Jurjāns ir īpašs ar savu patiesumu un īstumu," saka Anete Kalniņa. "Katra satikšanās – vai saruna gaitenī vai kāds ieteikums attiecībā uz darbu – bija kā mazi svētki. Tas ir redzams arī viņa darbos. Viņš savām gleznām taisīja rāmjus – zelta, sudraba, bronzas. Tas katru darbu padarīja īpašu. Tagad ir tendence, ka lielākā daļa darbu ir bez rāmjiem vai pieliek mazas līstītes. Jurim Jurjānam rāmis bija tikpat līdzvērtīgs kā glezna," atceras Anete Kalniņa, kura savu pasniedzēju pieminēs kā ļoti godīgu un patiesu cilvēku.
Jura Jurjāna izvadīšana notiks 7. jūnijā Rīgas Svētās Magdalēnas baznīcā (Klostera ielā 2). No plkst. 14. līdz 15 - atvadīšanās, plkst. 15 - atvadu dievkalpojums. Tuvinieki aicina pieminēt Juri ar simbolisku ziedu, pēc ceremonijas šķirsts tiks aizvadīts uz krematoriju.