Šajā izdevumā ir ietverti 367 priekšmeti, kas atbilst kastes veidam un paredzēti ilgstošai priekšmetu glabāšanai un pārvietošanai. Tās ir ceļojumu, meitas pūra, kalpu mantības lādes, skolēnu pārtikas vai grāmatu, amatnieku piederumu, naudas un dokumentu lādītes, jūrnieku lādes un lādes, kas paredzētas graudu un miltu glabāšanai. Nosauktais priekšmetu kopums veidots apmēram deviņdesmit gadu periodā atbilstoši muzeja dibinātāju principiem: parādīt mūsu tautas dzīvesveidu visā tā daudzveidībā – gan no vēsturiskā, gan no sociālā skatpunkta.
Katalogu izdošana ir viena no Latvijas Brīvdabas muzeja darbības programmas sastāvdaļām. Publicitātes foto
"Tā ir Latvijas Brīvdabas muzeja darbības programmas sastāvdaļa," par kataloga izdošanu sarunā ar laikrakstu Diena saka tā sastādītājs un zinātniskais redaktors vēsturnieks Mārtiņš Kuplais. Iepriekš ir izdoti katalogi par linu rīkiem, piena traukiem, sākot ar vienkāršāko spainīti un beidzot ar centrifūgām, ko lietoja līdz pat padomju laikiem, lībiešu zvejasrīkiem, labības mēriem, virvju vijamajiem piederumiem. "Zemnieks bez cirvja un virves nevarēja neko izdarīt, tie bija viņa pamatrīki," piebilst vēsturnieks. Izdevuma Pūra lāde sagatavošanā ir izmantots mākslas zinātnieces Kristīnes Ogles pētījums, Gvido Kajona, Gata Dieziņa un Ulda Veisbuka fotogrāfijas, kā arī attēli no Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja arhīva un Cēsu Vēstures un mākslas muzeja krājuma. Grāmatas māksliniece ir Arta Ozola-Jaunarāja.
Krājuma pārskatīšana
Pūra lādēm veltītā kataloga uzdevums ir apkopot Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja krājumā esošā materiālās kultūras mantojuma daļu, konstatēt tā attīstības vai regresa tendences, kuras ietekmējuši sociālie, hronoloģiskie un lokālie faktori, kas izpaudušies konstruktīvajos risinājumos, rotājumā un pielietojumā. Kataloga izveide bijusi laikietilpīga, un šis darbs, vadājot, tīrot, restaurējot, fotografējot un mērot lādes un apkopojot zinātnisko dokumentāciju, prasījis daudzu muzeja darbinieku pūliņus. "Viena no kataloga sastādīšanas vērtībām ir Latvijas Brīvdabas muzeja krājumā esošo priekšmetu inventarizācija un kārtējās kolekcijas novešana līdz pilnībai. Ko tikai neatrod! Vienā lādītē otru, un otrā – trešo," stāsta Mārtiņš Kuplais. Darba procesā saskārušies ar priekšmetu aprakstīšanas nepilnībām, jo cilvēki šajos deviņdesmit gados to ir darījuši atšķirīgi, līdz ar to notikušas novirzes datu fiksācijā.
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lāžu krājums ir lielākais un reprezentablākais Latvijā. Publicitātes foto
Katalogā ir sniegts katras lādes apraksts, kas veidots pēc noteiktas shēmas: konstrukcija, vāks (tam pievēsta īpaša uzmanība, raksturojot formu (izliekts, plakans), dēļu skaitu, konstruktīvo specifiku (pacila, apmales līstes u. c.), jo tieši vāka formai ir īpaši liela nozīme lāžu tipu klasifikācijā), rokturi, viras (atverot lādi, iespējams rast priekšstatu par to risinājumu), iekšpuse (bīlādīte, dekoratīvi papīri, krāsojums), rotājums – metāls (apkalumi). Pētījuma daļā galvenais akcents likts tieši uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja eksponātiem, lasītājs secīgi tiek iepazīstināts ar dažādiem aspektiem, kas ļauj atsevišķi un kopumā iepazīt visu šo mantojuma grupu, reizēm tikai pieskaroties starptautiskajam vai hronoloģiskajam kontekstam, apzinoties tāda esamību (līdzīgas lādes kaimiņu zemēs, arī muižnieku, pilsētnieku (amatu) lādes). Tiek izvērtēti galvenie konstruktīvie tipi – statņu un pakšu lādes –, atsevišķi tuvplānos aplūkotas dažādas detaļas – konstruktīvie un rotājošie elementi, kas rāda pārsteidzoši lielu daudzveidību.
Modes lieta
Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja lāžu krājuma senākais eksponāts ir datēts ar 1670. gadu. "Tas var būt arī izņēmums, jo atsevišķi priekšmeti un vispārējas parādības dažreiz galīgi nesakrīt," akcentē vēsturnieks un piemetina, ka XVII gadsimta beigās un XVIII gadsimta sākumā ir rakstītas ziņas par lāžu priekšteci tīni – mucu, kurā zemnieces ir glabājušas savu apģērbu. Lādes sadzīvē ir ienākušas relatīvi vēlu, kad tās ir bijušas pazīstamas visā Eiropā, bet tad, kad tas notika, tas notika strauji. "Jūs atceraties laikus, kad nebija mobilo telefonu, un redzat, ka tagad tie ir teju visiem. Mēs parasti domājam, ka toreiz visi procesi notika lēni, bet tie notika vienas paaudzes laikā. Viens klikšķis! Visi cenšas iegūt to priekšmetu," norāda Mārtiņš Kuplais. No XVIII gadsimta līdz XIX gadsimta pēdējam ceturksnim lādes kļuva par modes lietu. Zemnieki novērtēja to praktiskumu salīdzinājumā ar tīnēm, kuras nebija tik ērtas lietošanā – dziļas un nepārskatāmas.
Lādes uzrāda arī Latvijas reģionu atšķirības. "XVIII gadsimtā Kurzemē bija ārkārtīgi kvalificēti kalēji. Viņu darbi ir brīnišķīgi," raksturo vēsturnieks. Šim reģionam ir bijušas raksturīgas tā sauktās pakšu lādes (par pamatu tām bija muižnieku ceļojumu lādes), kas savu nosaukumu ieguvušas no dēļu stūra gludā savienojuma. Vidzemē dominēja statņu lādes, kas veidotas no plēstiem vai zāģētiem, ēvelētiem dēļiem, kuru gali ielaisti stūru statņos. Kā mēbele. Savukārt Latgalē joprojām vairumā tika lietotas tīnes. XIX gadsimta otrajā pusē parādījās pakšu lādes veids – skreines. Lielākā daļa nāca no amatnieciski rūpnieciskajiem kompleksiem tagadējās Baltkrievijas teritorijā vai Polijā. Tās bija plaša patēriņa preces ne tajā labākajā vārda nozīmē, no plāniem dēļiem veidotas pūra lādes ar skārda lokšņu apkalumu. "Zinot, cik trūcīgs bija latgaliešu māju iekārtojums XIX gadsimta otrajā pusē, šāda pūra lāde bija kaut kas īpašs un skaists. Atšķirībā no Kurzemes un Vidzemes pūra lādes tika ienestas istabā, nevis atradās klētī vai mājas aukstajā galā," stāsta vēsturnieks un uzsver, ka nevienu parādību mēs nedrīkstam izraut no konteksta. Sarunas noslēgumā Mārtiņš Kuplais atceras kādu pirms trīsdesmit gadiem pieredzētu gadījumu: "Mēs ar kolēģi pie Dridža ezera izvaicājām vienu sievieti, kura pateica šādus viedus vārdus: "Mana māte precējās ar skreini, bet es jau ar skapi." Tas ir tik precīzi, ka precīzāk vairs nevar."