Izstāžu zālē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa ir atklāta mākslinieka Ata Jākobsona personālizstāde Debess ķermeņi. Tās nosaukumu (angliski – Heaven’s Bodies) ir iedvesmojuši vārdi no islandiešu dziedātājas Bjorkas dziesmas Cosmogony, kurā viņa pārstāsta Visuma radīšanas stāstus. "Tie ir meditatīvi ceļojumi vai iekšējā miera meklējumi un to attēlojums telpā," par saviem darbiem sarunā ar KDi saka gleznotājs, kuram viens no personiskās un mākslinieciskās iedvesmas avotiem ir daba – no ziedu un ūdens līdz pat kosmosa izziņai. Viņa izpētes centrā ir jēdziens par dzīvi saskaņā ar dabas ritmiem, vides apziņu un cilvēka labbūtību, kā arī to kopsaucēju meklēšana. "Jūras viļņos vai krastā sapūsto smilšu rakstos es meklēju un saskatu universālus kodus, ko vēlos izprast un ienest savā ikdienā un mākslas valodā," skaidro Atis Jākobsons.
Mākslinieks piekopj dažādas garīgās prakses un dodas pastaigās, lai distancētos no ikdienas stresa, piefiksētu savas sajūtas un vērotu apkārtējo pasauli: ir tik daudz ko vērot, ja mēs sākam vērot, uzsver mākslinieks un atzīst, ka labāk jūtas laukos, nevis pilsētā. Savas bērnības vasaras Atis Jākobsons ir pavadījis pie vecmāmiņas Zemgalē ar plašajiem līdzenumiem. "Lietus laikā man ļoti patika skatīties, kā aiz loga krīt piles uz augu lapām," atminas gleznotājs un piebilst, ka šajā lēnajā lauku dzīves ritmā parādās daudz vairāk brīžu novērošanai. Pilsētā to ir grūtāk darīt, it sevišķi, ja apkārt ir dažādi objekti un notikumi, kas novērš uzmanību. Mākslinieks jau sen sapņo par pārcelšanos uz laukiem un savas ikdienas veidošanu saiknē ar dabu, lai tas nebūtu tikai uz īsu brīdi.
Gaismas piens
Izstādes Debess ķermeņi scenogrāfijā ir izmantots labirinta motīvs, kas pa tumšām telpām aizved līdz gaišam centram ar vairākiem darbiem, ilustrējot meditācijas procesu. "Pirms kāda laika es piedalījos garīgajā praksē Taizemē, kurā no rīta līdz vakaram notika meditācija, un kādā astotajā devītajā dienā es sasniedzu tādu stāvokli, it kā fiziskā pasaule izzustu, bet es pats nonāktu gaismas pienā: visapkārt ir balts, centrā – mana pukstošā sirds, kuru es pirmo reizi pa īstam sadzirdēju. Tā bija kā satikšanās ar savu patieso "es" vai vismaz pietuvošanās tam," stāsta Atis Jākobsons. Ekspozīcijas scenogrāfijas autors ir Artūrs Arnis.
Izstādes radošajā komandā ir iesaistījušies vairāki līdzīgi domājoši mākslinieki, lai papildinātu cits citu un bagātinātu skatītāju pieredzi: skaņradis Reinis Semēvics ir radījis kompozīciju, kas palīdz samazināt distanci starp darbiem un auditoriju, māksliniece Sandra Kosorotova uzstāsies ar lasījumu par rituāliem, māksliniece Linda Boļšakova vadīs radošo darbnīcu ar un par augu pasauli. Šīs darbnīcas mērķis ir veicināt dziedināšanu un atjaunot mūsu saikni ar dabas ritmiem. Brīnīties par to un ieraudzīt sevi kā dabas sastāvdaļu – ne pārāku, ne zemāku – uz to mudina arī Ata Jākobsona darbi. "Man pašam palīdz alkas pēc harmonijas," piebilst gleznotājs.
Izstādes Debess ķermeņi kuratore ir Anna Vilnīte, kura tai ir radījusi arī tekstuālu pavadījumu. "Mēs regulāri satikāmies parkā un sarunājāmies par šo izstādi. Tas bija lēns process. Anna Vilnīte palīdzēja man noturēt ticību tam, ko es daru, jo reizēm iezagās šaubas. Viņas vēlme komunicēt par manis risinātajām tēmām iedrošināja mani izpausties vēl atklātāk," saka Atis Jākobsons. Viņš jau vairākus gadus pēta cilvēka mijiedarbību ar pasauli vibrācijas enerģijas līmenī un tās iedarbību uz cilvēka psihi un zemapziņu.
Vairāki mākslinieka darbi ir satikušies viņa iepriekšējās ekspozīcijās – izstādē Plūsma Liepājas muzejā, ekspozīcijā Mirdzēšana Kuldīgas novada muzejā un citviet –, un vairāki jauni ir nākuši klāt. "Tas ir kā seriāls, kas nekad nebeidzas, piemēram, darbu ar trauku es uzgleznoju Padures muižā, kur man bija izstāde un rezidence," skaidro mākslinieks un vērš uzmanību uz to, ka izstādē Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā var izsekot līdzi, kā ir attīstījusies un mainījusies viņa vizuālā valoda cauri laikam.
"Raugoties prožektoru mestajās gaismās uz izstāžu zāles sienām, es saprotu, ka tas ir tas, kam vēlos pietuvoties," norāda Atis Jākobsons. Vairākos viņa darbos vibrācijas pāraug ēteriskās enerģijas manifestācijā.
Smadzeņu kasīšana
Līdzās gleznām izstādē Debess ķermeņi ir eksponēti arī pasteļi, no kuriem vairāki ir izmantoti vai arī vēl tikai tiks izmantoti par pamatu lielformāta darbiem. Šajā tehnikā mākslinieks pārtulko savas vārdos neizsakāmās domas un sajūtas caur krāsas, formas un ritma saspēli kā spontānu atbildi uz iekšējiem procesiem vai dabas vērojumiem. "Mani fascinē pasteļu pigmenta intensitāte un faktūra. Tie ir kā krāsaini zvaigžņu putekļi, ar kuriem tu buries," par pasteļu radīšanas procesu stāsta Atis Jākobsons. Viens no viņa darbu fokusa punktiem ir pētīt konkrētu krāsu simbolismu un to emocionālo un psiholoģisko ietekmi uz skatītāju.
Pasteļi atšķirībā no eļļas glezniecības ir viegli un rotaļīgi. Eļļas gleznām ir cits dziļums, un šī tehnika joprojām ir nemainīgi aktuāla Ata Jākobsona daiļradē. "Man ir ārkārtīgi svarīgs pieskāriena moments – šī kustība, kas kļūst par performanci vai deju, jo tu vari gleznot, kustinot tikai plaukstu, bet vari arī gleznot, kustinot visu ķermeni, kad enerģijas plūsma no kāju pirkstiem iziet tev cauri līdz pat galvai," atklāj Atis Jākobsons. Viņš gleznošanu ir salīdzinājis ar smadzeņu kasīšanu, un šajā fiziskajā procesā var atklāt nezināmas lietas, kas ceļo viņa galvā.
Par pēdējā laikā tapušo darbu iezīmi ir kļuvušas elipses – nepārtraukta apļošana, kurā notiek kosmiskās kustības iepazīšana un Visuma izpaušanās. Sarunas noslēgumā Atis Jākobsons piemetina: "Ar saviem darbiem vēlos parādīt, ka cilvēka iekšējā pasaule ir dzīvīga, kustīga, krāsaina un skanoša. Tas ir tas, ko es vēlos notvert un attēlot, un ļaut sev just, ļaut sev ticēt, ļaut sev piedot, ļaut sev galu galā dzīvot un brucināt nost tos slāņus, kas apspiež vai ierobežo. Tās ir lietas, par kurām ir vērts atgādināt, lai iedvesmotu arī citus."
Atis Jākobsons
Izstāde Debess ķermeņi
Rīgas Laikmetīgās mākslas telpā līdz 25.VIII