Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 29. aprīlis
Raimonds, Laine, Vilnis

Līdzīgi kā Eiropā

Latvijas Cilvēktiesību centra direktore Ilze Brands-Kehre domā, ka daudzi no sirds priecātos, redzot viņu aizbraucam. Es tiem nepiederu. Cilvēktiesību centrs ir daudz darījis, lai uzlabotu ieslodzīto stāvokli Latvijas cietumos, sagatavotu cietumu personālu, tas iestājies pret ekstrēmismu un naida kurināšanu, aizstāvējis minoritāšu tiesības. Ilzes kolēģi, ticu, darbu turpinās. Tomēr SestDienas intervijā „Nesaprotam Eiropu” izteikti vairāki apgalvojumi, kas šķiet pavirši vai par kuriem vērts diskutēt.


Latviešu valoda, Kravcovs un Podkolzina

I. Brands-Kehre intervijā saka, ka valsts valodas zināšanas deputātiem ir „prasība, kas neatbilst demokrātiskai valstij. Jo galu galā tauta ir suverēna un var ievēlēt to, ko grib”, kā arī uzsver, ka cilvēktiesību eksperti protestēs, ja Kravcovu izslēgs no Saeimas, jo „tas ir jautājums par demokrātijas pamatvērtībām”. Nevaru piekrist šim apgalvojumam un to neapstiprina arī cilvēktiesību prakse.

 Instance, kurā pārbaudīt Latvijas nostādņu atbilstību Cilvēktiesību konvencijai ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa (ECT). 2002.gada 9.aprīlī tiesa pieņēma spriedumu lietā Podkolzina pret Latviju, kuru vērts atcerēties, spriežot, vai latviešu valodas nezināšana savienojama ar Saeimas deputāta darbu. 1998.gadā Ingrīda Podkolzina tika svītrota no Saeimas vēlēšanu kandidātu saraksta nepietiekamo valsts valodas zināšanu dēļ. Šo Centrālās Vēlēšanas komisijas lēmumu I. Podkolzina pārsūdzēja vispirms Latvijas tiesās, pēc tam ECT. Latvijas valsts tiesā zaudēja, jo tiesa konstatēja, ka veids, kādā tika atkārtoti pārbaudītas Podkolzinas valodas prasmes nav bijis taisnīgs. Taču vienlaikus tiesa savā spriedumā konstatēja, ka prasībai zināt valsts valodu ir leģitīms mērķis un ka šādas prasības noteikt ir valstu ekskluzīvās tiesības. Lai iedziļinātos tiesas argumentācijā piedāvāju garāku citātu no sprieduma Podkolzina pret Latviju, 2002.gada 9. aprīlī.

33. (..) Īpaši valstīm ir plaša rīcības brīvība, lai noteiktu to konstitucionālajā sistēmā likumus, attiecināmus uz parlamentārieša statusu, tai skaitā kritērijus personām, kuras nevar tikt ievēlētas. Kaut arī šie kritēriji vērsti uz vienu kopēju rūpi – nodrošināt pārstāvju neatkarību, un arī vēlētāju brīvību, tie mainās, atkarībā no katras valsts īpašajiem vēsturiskajiem un politiskajiem faktoriem; Eiropas Padomes dalībvalstu konstitūcijās un vēlēšanu likumos paredzēto situāciju daudzveidība pierāda iespējamās izvēles dažādību šajā jautājumā. 3.panta piemērošanai ikviens vēlēšanu likums vienmēr jānovērtē valsts politiskās evolūcijas gaismā, jo vienā sistēmā nepieņemami noteikumi var sevi attaisnot citā sistēmā(..)

34.  Šajā konkrētajā gadījumā Tiesa konstatē, ka iesniedzēja tika svītrota no kandidātu saraksta, saskaņā ar Saeimas vēlēšanu likuma 5.panta 7.punktu, kurš noteic, ka pilsoņi, kuri neprot latviešu valodu augstākajā zināšanu līmenī, nevar tikt ievēlēti. No Valdības viedokļa, kandidāta pienākumu saprast un runāt latviski pamato nepieciešamība nodrošināt Saeimas darbaspēju, kuras vienīgā darba valoda ir latviešu valoda. Valdība īpaši uzsver, ka šīs prasības mērķis ir ļaut ievēlētājiem pārstāvjiem aktīvi darboties parlamentā un rezultatīvi aizstāvēt viņu vēlētāju intereses.

Tiesa nevar apstrīdēt šo argumentu. Tā tik tiešām uzskata, ka katras valsts intereses nodrošināt savas institucionālās sistēmas normālu darbību neapšaubāmi ir likumīgas. Tā tas a fortiori ir arī attiecībā uz nacionālo parlamentu, kuram piešķirta likumdošanas vara un kuram ir īpaši svarīga loma demokrātiskā valstī. Tāpat arī, ņemot vērā iepriekš minēto nacionālo īpatnību ievērošanas principu, Tiesai nav jāieņem sava pozīcija attiecībā uz nacionālā parlamenta darba valodu. Tik tiešām, šī izvēle, kuru diktē specifiskie vēsturiskie vai politiskie apsvērumi, principā ir valsts ekskluzīvās kompetences joma. Tādējādi, ņemot vērā valsts – atbildētājas rīcības brīvību, Tiesa secina, ka tas, ka no nacionālā parlamenta deputāta kandidāta tiek prasīts, lai viņam būtu pietiekamas valsts valodas zināšanas, ir nepieciešams leģitīmam mērķim.

Vēl vērts pievienot citātu no Latvijas valsts pārstāvja argumentācijas minētajā tiesas prāvā: „.. prast valsts valodu augstākajā zināšanu līmenī nepārkāpj pašu pasīvās ievēlēšanas tiesību būtību, jo ikviens, kurš vēlas kandidēt vēlēšanās un neprot pietiekamā līmenī latviešu valodu, vienmēr var sasniegt prasīto līmeni un uzlabot savas valodas zināšanas”.

Augstākminētais apliecina, ka valsts var noteikt valodas prasības parlamentāriešiem.  To var pamatot arī ar Satversmes 1.panta demokrātijas principu: deputāts, kas nesaprot, par ko ir runa, bet kurš balso, ir manipulējams, un nav spējīgs patstāvīgi spriest par to, par ko viņš balso, tātad pārstāvēt savu vēlētāju intereses.  Tā ir demokrātijas ļaunprātīga izmantošana. Saeimas Kārtības ruļļa 18.pantā teikts, ka deputātu ar Saeimas lēmumu var izslēgt no Saeimas sastāva, ja tiek konstatēts, ka deputāts „neprot valodu tādā apmērā, kas nepieciešams profesionālo pienākumu veikšanai”. Tādēļ Saeimas deputātiem nu būtu jānosaka, kas ir leģitīms veids kā „konstatēt” nepietiekamu valodas prasmi. Droši vien nepietiek ar fotoattēlu, kurā redzams, ka runas tekstam, ko Saeimas sēdē nolasīja deputāts Kravcovs, latviešu vārdiem pierakstīta izruna krievu valodā, kaut arī deputāta kandidāta anketā, par kuras patiesumu (kā tas rakstīts katras anketas ievadā) atbild pats iesniedzējs, Kravcovs pirms vēlēšanām norādīja, ka prot latviešu valodu sarunvalodas līmenī.


Nacionāla vai multikulturāla valsts

Ilze Brands-Kehre intervijā saka, ka „mūsdienās tikai multikulturāla demokrātiska valsts spēj pastāvēt ilgu laiku”. Nevaru piekrist šim apgalvojumam. Vienīgās man zināmās valstis, kas oficiālās politikas līmenī definējušas sevi kā multikulturālas ir Kanāda un Austrālija. Abas tās veidojušās kā imigrantu valstis. Savukārt trešā lielā imigrantu valsts – Amerikas Savienotās Valstis nedefinē sevi kā multikulturālu , tās simbols ir lielais tautu „kausēšanas katls” un spēja absorbēt imigrantus pieder pie ASV nacionālās demokrātiskās leģendas. Neviena no Eiropas valstīm nepozicionē sevi kā multikulturālu, tās visas  ir nacionālas valstis. Arī Latvija ir dibināta kā nacionāla, demokrātiska valsts. Latvieši savā zemē ir valstsnācija tāpat kā zviedri ir valstsnācija Zviedrijā un francūži ir valstsnācija Francijā. Cits jautājums, ka jebkurā valstī līdzās valstsnācijai, kuras kultūrvēsturiskā identitāte izšķirīgi ietekmējusi arī nacionālās valsts identitāti, pastāv tradicionālās mazākumtautības un imigranti, kuri attiecīgajā zemē dažādu iemeslu dēļ ieradušies dažādos laikos. Taču valstsnācijas valoda un kultūra ir kopēja visiem valsts pilsoņiem, gan valstsnācijas piederīgajiem, gan tiem, kas uzskata sevi par piederīgu kādai tradicionālai mazākumtautībai , kurai, protams, demokrātijā ir tiesības blakus valstsnācijas valodai kopt arī savu valodu un kultūru. Arī jaunajiem imigrantiem ir jāapgūst valststnācijas valoda.  Eiropā ir arī valstis ar divām valstsnācijām, kā Beļģija vai trim valstsnācijām kā Šveice un līdzās tam šajās valstīs ir arī mazākumtautības un imigranti. Visas tās ir demokrātiskas valstis un, domājams, pastāvēs vēl ilgi.

Iespējams, paviršības dēļ, intervijas tekstā ieviesusies kļūda. I. Brands-Kehre saka, ka Latvijā nav atzītas mazākumtautību tiesības vēlēt vietējās pašvaldības. Tas neatbilst patiesībai. Pašvaldību vēlēšanās piedalās visi Latvijas pilsoņi.  Latvijas Pilsonības likums, salīdzinot ar citu valstu likumiem, ir visnotaļ mērens, kļūt par pilsoni naturalizācijas ceļā ir samērā vienkārši. Tas apliecina cilvēka vēlmi piedalīties Latvijas demokrātijā, tāpēc nepiekrītu I.Brands-Kehrei un neuzskatu, ka vēlēšanu likums būtu maināms. Tāpat arī neuzskatu, ka būtu jānosaka pašvaldībās krievu valoda kā otra valoda. Latvijā latviešu valodai ir jābūt visu iedzīvotāju kopējai saziņas valodai, neatkarīgi no tautības un pilsonības.  Prasīt valsts valodas zināšanas  nav diskriminējoši, bet ir pašsaprotami. Bet valsts, protams, var un tai vajag palīdzēt apgūt latviešu valodu tiem, kas to, kaut gan ilgi te dzīvojot, vēl nav apguvuši. Ja pašvaldībās tiktu ieviesta krievu valoda, tad tādā veidā tiktu diskriminēti, piemēram, tie Latvijas pilsoņi, kas ieguvuši labu izglītību Rietumu augstskolās, atgriezušies Latvijā, bet nevarēs strādāt šādās pašvaldībās, ja nezinās krievu valodu.

Nāk prātā salīdzinājums - ja kādā Īrijas pilsētā sarodas paprāvs imigrantu pulciņš no Latvijas, viņi taču neuzskata, ka pašvaldībās būtu jāievieš latviešu valoda kā otra valoda, nesūdzas, ka runāšana angļu valodā būtu cilvēktiesību pārkāpums, bet gan čakli cenšas valodu iemācīties.

Te gribu arī atgādināt Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra spriedumu, kas vērtēja mācību valodas reformu krievu skolās un tajā teikto: "Ievērojot to, ka globalizācijas apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu."


Arhaiski aizspriedumi

Ilze Brands Kehre kritizē man piedēvēto integrācijas definīciju: citu tautību cilvēki pāriet uz latviešu kultūras vērtībām, uzskatot to par asimilāciju. Man šķiet, ka šajā, vienkāršotajā interpretācijā slēpjas arhaisks aizspriedums par savstarpēji izslēdzošām identitātēm. Atvērtajā XXI gs pasaulei raksturīga ir identitāšu papildināšanās. Dažādas identitātes sadzīvo, nevis izslēdz, tās bagātina viena otru. Es sevī nejūtu pretrunu starp latvisko un eiropeisko identitāti. Es nedomāju, ka ir pretruna Latvijā dzīvojošam cilvēkam just armēnisko, ebrejisko, krievisko vai lietuvisko blakus latviskai un eiropeiskai identitātei, tāpat kā elzasietis nejūt pretrunu, justies piederīgam franču nācijai,  brīvi pārvaldīt un lietot franču valodu, brīvi justies tās kultūrā, un vienlaikus uzturēt arī savu elzasiešu valodu un kultūru. Likumisku ietvaru šādai izpratnei dod arī paskaidrojošā atruna, kuru Latvija 2005.gadā pievienoja Vispārējai minoritāšu deklarācijai, t.i., ka nacionālās minoritātes „nozīmē Latvijas pilsoņus, kuri kultūras, reliģijas vai valodas ziņā atšķiras no latviešiem, paaudzēm ilgi tradicionāli dzīvojuši Latvijā un uzskata sevi par piederīgiem Latvijas valstij un sabiedrībai, vēlas saglabāt un attīstīt savu kultūru, reliģiju vai valodu.”

Labs piemērs tam ir trimdas latvieši, kas paaudzēm dzīvoja Zviedrijā, ASV vai Vācijā, kopa savu latvisko identitāti, taču vienlaikus iekļāvās un jutās piederīgi savām mītnes valstīm un to sabiedrībām. Ko nozīmē „uzskatīt sevi par piederīgu” kādai valstij? Tas diezin vai būs iespējams nezinot attiecīgās valsts valodu, un šajā piederības kodā droši vien ir kaut kas no mītnes valsts kultūrvēsturiskās identitātes, kas katrai Eiropas valstij ir atšķirīga un ko katra Eiropas valsts rūpīgi sargā un kopj. Cik lielā mērā kādai mazākumtautībai piederošs cilvēks izkops sevī attiecīgajai valstij un sabiedrībai raksturīgo identitāti, būs viņa paša dzīves stratēģijas jautājums.

Savukārt valsts pienākums ir uzturēt labi funkcionējošu demokrātiju. Man jāpiekrīt I. Brands-Kehrei, kas saka: „Mēs pārspīlējam, cik ļoti atšķiramies un vienmēr uzsveram to, ka esam upuri, kurus Eiropa nesaprot.” Vācijas imigrantu integrācijas pamatnostādnēs teikts, ka „sabiedrība nespēj ilgi izturēt iekšēju sašķeltību, kuru rada kultūru atšķirības. Runāt vienā valodā un pieņemt uzņemošās sabiedrības pamatvērtības ir pamatprasība, lai saglabātu sociālo saliedētību”. Kad Angela Merkela teica, ka multikulturālisms Vācijā ir cietis sakāvi, viņa droši vien nedomāja to turku kopienas daļu, kas sekmīgi integrējusies Vācijas sabiedrībā un kuru sekmes studijās vai darba tirgū neatšķiras no vācu valstsnācijas piederīgajiem. Viņa droši vien domāja tās cilvēku grupas, kas paaudžu garumā dzīvo savā paralēlajā pasaulē, neintegrējoties savas mītnes zemes sabiedrībā, nepieņemot tās valodu un kultūru. Savukārt Merkelas slavenā teiciena otra daļa skan: „Islams ir daļa no Vācijas”. Tas mani vedina domāt, ka vācieši nevis noplātīs rokas un teiks: kā ir tā ir, kas ieskanas arī I. Brands – Kehres intervijā, bet domās, kā stiprināt sabiedrības saliedētību, līdztekus daudzu desmitu stundu garajām vācu valodas, Vācijas vēstures, vērtību un kultūras mācībām imigrantiem un viņu pēctečiem, domājot par jauniem soļiem. Arī Latvijas problēma nav mazākumtautības, kas gadu simtu laikā ir iekļāvušās Latvijas sabiedrībā un vienlaikus saglabā savu atšķirīgo identitāti. Mazākumtautību pienesums ir dzīvīgs un vērtīgs, tas ir bagātinājis Latvijas kultūru visos laikos. Latvijas problēma ir paralēlā pasaulē vairāku paaudžu garumā, bieži pat ar atšķirīgu ģeopolitisko identitāti dzīvojoša liela krievu valodā runājoša ļaužu grupa. Es arī šaubos, vai tā uztver sevi kā mazākumtautību. Par to, kā vislabāk panākt šādas grupas integrēšanos Latvijas sabiedrībā, mēs varēsim apmainīties pieredzē gan ar Vāciju, gan Holandi, gan citām Eiropas valstīm, jo šodien problēmas integrācijas jomā mums tiešām ir līdzīgas. Par to jādomā, veidojot jaunas nacionālās identitātes un integrācijas vadlīnijas, kurās, protams, tiks ietverts arī viss vērtīgais no līdz šim sagatavotajām integrācijas pamatnostādnēm.

Es nepiekrītu nedz tiem ekspertiem, kas saka, ka integrācija Latvijā ir izgāzusies, nedz tiem, kas saka, ka nekas nav jādara, jo tādā gadījumā mēs iecementēsim Latvijā divkopienu valsts mūžīgo spriedzi un nestabilitāti. Nedomāju arī, ka kaut kas notiks ātri. Integrācija ir daudzu gadu desmitu uzdevums. Svarīgi ir saprast, ka tas ir darbs, kas jādara.

Ilze Brands-Kehre pārmet, ka, būdama Dienas galvenā redaktore, es aizstāvēju atvērtas sabiedrības vērtības, bet tagad, lūk, nē. Tā tas nav. Diena vienmēr iestājās par latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, gan laikā, kad tika diskutēts par valodas likuma pieņemšanu, gan vēlāk. Mēs vienmēr iestājāmies pret krievu valodu kā otro valodu, kaut vai tikai pašvaldībās. Mēs nekad neatbalstījām vēlēšanu tiesības pašvaldībās nepilsoņiem. Tāpat gan toreiz, gan tagad es iestājos pret rasu un jebkāda veida diskrimināciju un naida kurināšanu. Gan Vācija, gan Dānija, gan Francija, gan Latvija ir atvērtas sabiedrības, vienlaikus būdamas nacionālas valstis. Te nav pretrunas.

Latvija var būt demokrātiska un eiropeiska valsts, vienlaikus sargājot savu identitāti, sekmējot piederības sajūtu Latvijas valstij, stiprinot kopīgās vērtības, latviešu valodu kā latviešu valstsnācijas valodu un demokrātiskās līdzdalības valodu visiem Latvijas iedzīvotājiem, bet arī  aizstāvot Satversmē ietvertās mazākumtautību tiesības. Te arī nav pretrunas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja