Nemanāma kā elpa klātbūtnē ar savu dzīves un neordināru personāžu, mīlestības individualitāti. Bez interpretācijas ar 100% reālismu fiksē performances procesu kā laika dokumentu – tā par Māru Brašmani ir teicis Andris Grīnbergs (Yesterday, fotokvartals.lv, 02.03.2012.). Kurš gan Māru Brašmani varētu raksturot vēl precīzāk kā viņas laikabiedrs un avangardists Grīnbergs, kura nelegālajās performancēs pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā Brašmane bija viena no nedaudzajiem uzticamajiem klātesošajiem.
Attēli izrādās vajadzīgi
Katram fotogrāfam, kas tāds bijis visu mūžu, ir arhīvs ar bezgala daudziem attēliem. Ne tik daudzi no tiem izrādās vajadzīgi atkal un atkal un tiek reproducēti izlasēs, pārskatos, vēsturiskos izdevumos, veidojot fotogrāfa leģendu jeb, mūsdienīgi runājot, zīmolu. Mārai Brašmanei ir vairākas nozīmīgas attēlu kopas. Viena no agrīnākajām ir 1968. gada foto ar hipijiem pie Doma baznīcas.
Tomēr latviešu fotogrāfu Olimpā Māra Brašmane samērā nemanāma bija diezgan ilgi. 2000. gadā notika viņas pirmā personālizstāde Latvijas Fotogrāfijas muzejā Ūdens. Zīmes. Tēmas izvēle gan, kā tagad atzīst autore, bija saskaņota ar toreizējo muzeja direkciju un neliekas tipiska tai Brašmanei, kuru iepazinām pāris gadu vēlāk. Izstāde Manas jaunības pilsētā, kuru atklāja 2002. gada decembrī Latvijas Mākslinieku savienībā, atsedza patieso Brašmanes arhīva unikalitāti. "Īsta, dzīva Rīga, jauni rīdzinieki, topoši un esoši mākslinieki, mūziķi vai dzejnieki, viņu mīlestība, cerības, tīšas un nejaušas satikšanās 60. gadu beigās un 70. gadu sākumā," tā Brašmanes darbu tēmas raksturoja mākslas kritiķe Alise Tīfentāle (Zudušo laiku atrodot, žurnāls Studija, 2003, 1. nr.). Viņa min kādu nu jau hrestomātisku Brašmanes fotogrāfiju – triju jaunu mākslinieku – Andreja Ģērmaņa, Laimas Eglītes un Eižena Valpētera – pastaigu pa Lāčplēša ielu 1971. gadā. Taču līdzvērtīgu darbu šajā kolekcijā bija vesela virkne! Ainas no kādreiz slavenās kafejnīcas Putnu dārzs, mākslinieku bohēmas, klejojumiem pa ielām un jumtiem... Ņemot vērā "modeļu" atpazīstamību – Maija Tabaka, Māra Ķimele, Imants Kalniņš, Anita Kreituse, vesela virkne neformālu, spilgtu tipāžu –, likās neticami, ka ne tikai atsevišķas fotogrāfijas, bet viss attēlu kopums tik ilgi bez plašākas publicitātes glabājies autores arhīvā. Māra Brašmane toreiz apgalvoja, ka līdz tam nav nopietni domājusi par šo fotogrāfiju izstādīšanu, uz to pamudinājusi izstādes Manas jaunības pilsētā kuratore Inese Baranovska. Viņa savukārt atzina, ka impulsu sniegusi Maija Tabaka – tā kā pašas fotoarhīvs gājis bojā, ieteikusi Baranovskai, kura tolaik veidoja mākslas albumu Laikmeta liecinieki, pameklēt Brašmanes krājumos. "Dažas Māras Brašmanes fotogrāfijas no 20. gs. 70. gadiem bija jau pazīstamas pēc publikācijām žurnālos Rīgas Laiks un Studija, bet, tuvāk iepazīstoties ar Māras fotogrāfiju arhīvu, pārsteidza tā informatīvais blīvums un tikai jaunībā fiksētiem kadriem raksturīgā atvērtība un neviltotā sirsnība," rakstīja Baranovska (Māras Brašmanes fenomens, Studija, 2006, 5. nr.).
Panākumu noslēpums
Par izstādi Manas jaunības pilsētā Māra Brašmane saņēma Latvijas Mākslinieku savienības gada balvu fotomākslā (2003) un Aleksandra Čaka balvu. Sekoja vairākas publikācijas: atklātņu komplekts un fotoalbums Manas jaunības pilsētā (Neputns, 2005). 2010. gadā iznāca Eižena Valpētera sastādītais rakstu un attēlu krājums Nenocenzētie (Latvijas Avīzes izdevniecība), kura vāku rotā Brašmanes fotogrāfija. Tajā redzams krājuma sastādītājs, dejojot uz kāda nama jumta ar modeli Tamāru. Arī iekšlapās lauvas tiesa ilustrāciju ir no Brašmanes krājuma. Jaunības pilsētas kolekcijas dažādās konfigurācijās bijušas skatāmas vairākās izstādēs – arī Viļņā galerijā Prospekto (2006), Rīgā izstādē Un citi virzieni, meklējumi, mākslinieki (2010) un daudzviet citur.
Māras Brašmanes "brīnumainā parādīšanās" XXI gadsimta sākumā, turklāt bez redzamas iepriekšējās karjeras, protams, radīja jautājumus, kas viņas radītajos attēlos ir tik īpašs – unikālais dzīves materiāls, kas fiksēts attēlos, vai to mākslinieciskās kvalitātes. Ar ko skaidrojama "īpašā atmosfēra", ko kritiķi un kuratori sakās jutuši attēlos, – ar fotogrāfes spēju to iemūžināt vai mūsdienu cilvēka nostalģisko vēlmi to atrast? Brašmanes personība, kurā savienojas dziļi delikāta attieksme pret līdzcilvēkiem ar apņēmību, konsekvenci un pat spītību, lielu daļu no šiem jautājumiem atceļ.
Nav gluži jātic viņas pirmās atzinības vilnī intervijās paustajām atrunām, ka fotogrāfijas radušās bezmērķīgi, gandrīz vai neapzināti. Māra Brašmane izvēlējās fotogrāfiju par savu nodarbošanos jau tūlīt pēc vidusskolas 60. gadu vidū un sekoja aicinājumam tādā veidā, kāds viņai bija pieejams un pieņemams. Darbojoties fotoklubā Rīga, viņa pilnveidoja profesionālās prasmes kompozīcijā, fototehnikā u. c., tomēr līdz galam nepieņēma tolaik valdošo stilistiku – mākslinieciski paspilgtinātu, ekspresīvu un metaforisku. "Mani vienmēr ir interesējusi realitāte, es neko nekonstruēju," viņa apgalvo. Realitāti Brašmane redzēja atšķirīgu gan no oficiālās, melīgās propagandas, gan no pārāk estetizētās fotomākslas – saskaņā ar to gluži apzināti veidojot individuālu, kaut gan sākotnēji nepopulāru izteiksmi. Turklāt, lai arī ne plaši pieejami, tomēr atrodami bija paraugi – attēli padomju un sociālistisko valstu žurnālos, kas apliecināja citās valstīs pastāvošo žanru daudzveidību (etnogrāfiskā, sociālā u. c. fotogrāfija). Viņas pārsteidzoši plašais draugu loks un tajā iegūtā uzticēšanās, kas ļāvusi rasties unikāliem portretiem un norišu fiksācijām, arī nav nokritis no gaisa. Rīgas brīvdomdomīgā vide Māras jaunībā nebūt nebija tik liela, lai tajā ielaistu jebkuru, turklāt ar fotoaparātu. Acīmredzot viņas personiskās un radošās īpašības tika atbilstoši novērtētas. Nelegāla literatūras pavairošana, hipijisks izskats, biedriskums attiecībās – tas viss ir bijis! Likumsakarīgi arī – darbs muzejā Rundālē (no 1974. gada), vēlāk Rīgā – raksturīgs patvērums radošām personām, kas nepretendēja uz panākumiem un labklājību un savā ziņā pat nepakļāvās šīm sabiedrībā akceptētajām izvēlēm. Tomēr Māru visu laiku esot pavadījusi vēlme paveikt kaut ko paliekošu – viņas gadījumā tas ir unikālais arhīvs.
Arhīvs dzīvoklī
Māras Brašmanes radošais darbs turpinās joprojām. Viņa ir publiskojusi daļu sava arhīva, tomēr ne visu – 60., 70. gadi, pateicoties izstāžu piedāvājumiem, esot pārcilāti, bet turpmākās desmitgades – nebūt ne pilnībā. Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja vajadzībām ir iegādāti darbi no sērijas Manas jaunības pilsētā (arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā) un darbi par tirgus tematiku, kas tapuši tajā pašā laikā (60. gadu beigās–70. gadu sākumā), tas apliecina, ka autores intereses neaprobežojas tikai ar draugu loku. Brašmane ir veidojusi gan pilsētas ainavas, gan portretus, galvenokārt sieviešu, kas bija redzami izstādē Sievietes telpa (2012) un personālizstādē galerijā Pegazs (2012). Viņa ilgus gadus ir fotografējusi savus kolēģus muzejā. Tomēr fotogrāfe atzīst, ka ar krājumu vētīšanu neiet viegli – fotogrāfam ir jākļūst vai nu pašam sev par arhivāru, vai jāatdod arhīvs profesionāļiem, lai tas vairs nebūtu autora rīcībā. Nelielajā dzīvoklī, kurā Māra Brašmane mitinās, viena no divām istabām pakāpeniski aizpildās ar negatīviem un darbu kopijām no katras izstādes. Taču viņa joprojām vēlas dzīvot aktīvu dzīvi un pagātnes pārcilāšanas vietā rada jaunus darbus, piemēram, sēriju Augi mums līdzās Laikmetīgās mākslas centra izstādei Urbanoloģija 2007. gadā.
Māra Brašmane ir cilvēks, kuru, šķiet, interesē viss. Viņu regulāri var satikt izstāžu atklāšanās, koncertos, teiksim, Oļega Kuļika performancē viņa, nebūdama lūgto viesu rindās, pacietīgi stāvēja uz kāpnēm vienā bariņā ar jauniešiem, lai tikai iekļūtu notikumā. Lai sagatavotu šo rakstu, mēs tikāmies kafejnīcā, kas pērn tika atklāta ar viņas fotogrāfiju izstādi, – 371 Rīgas Centrāltirgū. Dienā, kad tur notika arī Rīgas 2014 – Eiropas kultūras galvaspilsētas – pasākumi, mēs gan pārcēlāmies uz mierīgāku vietu, tomēr Brašmane pēc stundas devās uz Reiņa Zariņa koncertu autoostā. Ieinteresētība mākslā kā dzīvesveids ir kaut kas ļoti raksturīgs Brašmanes paaudzei, jo vai gan bez tās viņas jaunības pilsētā Rīgā būtu ritējusi tāda dzīve, kas šodien raisa nostalģiju pat tajos, kas nav to pieredzējuši?