Daudz bērnu un sirmgalvju nepārdzīvoja šo dienu – tie mira ceļā uz nezināmo galapunktu. Tomēr arī tie, kuri izdzīvoja un kuriem ļāva atgriezties, savā zemē tika iezīmēti ar nevēlamo un neuzticamo personu zīmogu, neļaujot strādāt noteiktus darbus, mācīties augstskolās, apmesties iepriekšējās dzīvesvietās. Tajās visbiežāk jau mitinājās kāds – kāds kareivis vai virsnieks, kāds speciālists no „brālīgās” kaimiņrepublikas, kāds vienkārši vajadzīgs cilvēks un visbiežāk jau ar visu savu daudzskaitlīgo saimi.
Šodien Eiropas Parlamentā tiek pieminēta šī diena, totalitārisma jautājumi iekļauti parlamenta darba kārtībā. Taču vēl pirms četriem gadiem tas nebūtu bijis iespējams. Ir veikts liels un nozīmīgs darbs, apvienojot daudzu valstu pūliņus. Un šis ir īstais liks panākt, lai totalitārā komunisma noziegumi tiktu nosodīti - jo okupācijas gados mēs par to nedrīkstējām runāt, bet lielvalstīm tas vienkārši nebija izdevīgi.
Šo dienu mēs varam sagaidīt ar mūsu - piecu deputātu no Igaunijas, Ungārijas, Spānijas, Anglijas un manis - kopīgi izstrādāto un Parlamentā pieņemto rakstisko deklarāciju par 23. augusta pasludināšanu par Eiropas staļinisma un nacisma upuru atceres dienu. Šajā dienā Eiropas mērogā tiks pieminēti arī izvešanu represijās cietušie.
Pagājušajā nedēļā Eiropas Parlamentā noritēja forums „Eiropas sirdsapziņa un totalitārā komunisma noziegumi: pēc 20 gadiem”, kurā ES institūciju, dalībvalstu un nevalstisko organizāciju pārstāvji pieminēja šo deklarāciju, atkārtojot aicinājumu pasludināt 23. augustu par nacisma un totalitārā komunisma atceres dienu. Darbs turpinās, un šonedēļ tiek veidoti priekšlikumi rezolūcijai par Padomes un Komisijas paziņojumiem par genocīda noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un totalitāro režīmu izraisītajiem kara noziegumiem - tas ir mūsu ieguldījums šai dienai un veltījums tiem, kuru dzīves zudušas nežēlīgajā lielvalstu politikas spēlē.
Jāpiezīmē, ka izpratne vēl ne visur Eiropā ir vienota – pretēji tam, ka holokausta noziegumu nozīmes noliegšana vai mazināšana tiek stingri nosodīta, totalitārā komunisma izraisītos noziegumus dažkārt mēģina noliegt, uzskatīt par nebūtiskiem. Taču atcerēsimies mūsu tautas ciešanas, izsūtīšanās vien zaudējot vairāk kā 60 000 cilvēkus. Gandrīz katru ģimeni Latvijā ir skāris represiju vilnis – arī mans tēvs ir bijis divreiz izsūtīts. Mūsu ģimenei pat tiešām veicās – mans tēvs atgriezās, atšķirībā no daudzām citām saimēm, kuras palika, tā arī savus vīrus un tēvus nesagaidot.
Tāpēc arī šodien Eiropas Parlamentu informējām par notikušo, piespraužot kolēģiem arī melnas sēru lentītes.
Notika arī emocionāls pasākums – pie izvešanu upuru memoriālās plāksnes nolikt ziedus bijām ieradušies mēs, Baltijas valstu deputāti, kā arī deputāti no Lielbritānijas, Somijas, Zviedrijas, Slovākijas, Čehijas, Polijas un citām ES valstīm. Nolikt ziedus ieradās arī EP prezidents Hanss Gerts Poterings, ar klātbūtni dodams skaidru signālu savai attieksmei pret deportācijām un to upuru piemiņu.
Noziegumus nedrīkst atstāt vēsturnieku pētījumiem, novilcināt to izmeklēšanu. Pārāk daudziem būtu izdevīgi, lai to liecinieki un upuri aizietu mūžībā. Tātad tas jādara šobrīd - mūsu nākotnes vārdā.