Misters Aukstā Līme

Aleksejs Muraško punktuāli ierodas norunātajā vietā. Koši dzeltenā ārjakā ar aci piesaistošu modīgu Puma koferīti. Ir lietišķi pieklājīgs un ļoti nopietns, bet stāstot iedegas un pāris reižu pat pasmaida skaistu, gaišu smaidu. Viņam ir 38 gadi, bet izskatās daudz jaunāks. "Turos," saka dizainers.

2017. gadā grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele žūrija par izdevniecībā Orbīta iznākušo bilingvālo antoloģiju 12 dzejnieki no Krievijas Alekseju Muraško atzina par gada labāko mākslinieku. Viņš pats pieļauj, ka grāmatas dizains kādreiz varētu tikt novērtēts arī ar Latvijā augstāko vizuālo apbalvojumu – Purvīša balvu. Aleksejs Muraško varētu izstāstīt par katru burtu, kāpēc tas ir tieši tāds, kāds ir, un kāpēc atrodas tur, kur atrodas. Viņa veidotās grāmatas atšķiras. Tās ir ērti un "garšīgi" lasīt, arī zinātnisko literatūru. Lielākas atkāpes, zemsvītras piezīmes neierastā vietā, vēl kādi "sīkum", un efekts ir panākts. Grāmatas ir dzīvas un elpo.

Aleksejs Muraško 2007. gadā pārcēlās no Baltkrievijas, Gomeļas, uz dzīvi Rīgā. Tas bija apzināts lēmums – būt iederīgam un piederīgam Eiropas kultūras telpai. Arī Rīga bijusi apzināta izvēle. Igaunijā pārāk auksts, bet "Rīgā ir cilvēcīgs mērogs" un var strādāt, jūtot arī pasaules elpu. Aleksejam Muraško ir svarīgi pasītē atzīmēt visas valstis, kuru intelektuālais īpašums izmantots. Piemēram, Denisa Hanova Dons Žuans atgriežas pētījuma beigās rakstīts: "Teksta salikumā ir izmantots Filosofia burtveidols, kuru izveidojusi Zuzana Ličko (EMIGRE, ASV), iedvesmojoties no Džambatistas Bodoni tipogrāfiskā mantojuma. Filosofia kirilicas simbolus izveidojusi Gajanē Bagdasarjana." "Jūs varat apskatīt pilnīgi visas grāmatas, tas būs visur. Man tas ir svarīgi," dizainers atver koferīti, kas izrādās pilns ar grāmatām.

Vaicāju, vai viņu var uzskatīt par politisko emigrantu. "Savā ziņā, bet drīzāk – kultūras," precizē Aleksejs. Ne bez nozīmes, lai pieņemtu lēmumu pārcelties, bijusi arī Rīgas krievvalodīgā kopiena kā tiltiņš uz ātrāku iedzīvošanos. Tagad Aleksejs jau gluži labi runā latviski. Pats sevi uzskata par zinātkāru, var just, ka viņš savas uztveres "antenas" Latvijas vidē un kultūrā ir izstiepis jau visai tālu un dziļi. Paspējis parunāties pat ar Modri Tenisonu un ievērojis, ka savas maģiskās folkloras zīmes mēdzam izkaisīt vējā, lietojot par daudz, vietā un nevietā.

Ar kolēģi Zaharu Bogdalovu radiostacijā Davaj Aleksejs Muraško runāja par pilsētu vizuālo troksni. Maskavā troksnis ir kā tirgū, savukārt Rīgā – kā murdoņa pirms koncerta vai teātra izrādes. Aleksejs, uz šo to pieverot acis, ir mierā ar Rīgas vizuālo murdoņu. Viņš te jūtas iederīgs. Jau nopelnījis apzīmējumu "gandrīz vietējais".
 

Cik lielā mērā jūs savā profesijā esat reformators?

Es strādāju uz tradicionālisma un progresīvā laikmetīgā dizaina robežas. Dažos projektos labāk ir neturēties pie ierastā, ērtā komforta, bet mēģināt taisīt asāk un drosmīgāk, savukārt citos – gluži pretēji – atcerēties par tradīciju. Grāmatu lauciņā drosmīgāk sanāk reti. Tam ir nepieciešams darbs, kuram piestāvētu šāds drosmīgs risinājums, un klients, kurš tam būtu gatavs vai to pat gribētu pats. Man liekas, ka Latvijā tās ir ļoti retas situācijas. Es savā profesijā neticu revolūciju efektivitātei vai realitāti noliedzošiem gājieniem. Tāpēc ka esmu dizainers, nevis mākslinieks. Mans darbs balstās uz uzdevumu, amata un instrumentu pārzināšanu, veselo saprātu, analīzi, plānu, sistēmu, nevis uz mākslinieciskiem žestiem.

Skaistākais burts, jūsuprāt?

Kā tipogrāfs (cik zinu, arī latviešu valodā ir šis senais vārds "tipogrāfs", šajā gadījumā tas pilnīgi der) es mīlu visus. Grūti izvēlēties vienu burtu – visvisskaistāko. Burti ir vērtīgi tieši ar to, ka tie dzīvo tikai kopā. Kad strādāju ar burtiem un to šriftiem, vairāk domāju par burtiem, kuri liek ar sevi visvairāk noņemties. Ļoti sarežģīts burts ir S. Katru reizi ar to ir kaut kādi piedzīvojumi. Arī kirilica, protams, ir savdabīgs, uzmanību pieprasošs alfabēts, tajā sarežģītu zīmju ir daudz vairāk.

Kāda Latvijā ir tipogrāfiju kvalitāte? Vai jums ir iespējams šeit realizēt savas ieceres visās niansēs?

Latvija ir viens no nedaudzajiem Eiropas reģioniem, kur ir sakoncentrēti lieli poligrāfijas uzņēmumi, kuri specializējas tieši grāmatu jomā. Šeit savas grāmatas drukā lieli Vācijas, Skandināvijas, Lielbritānijas, Francijas izdevēji. Daudzi viņu labākie izdevumi krievu valodā ir drukāti Silakrogā tipogrāfijā PNB Print. Tāpēc, no vienas puses, ir grēks žēloties. No otras puses, mani neinteresē masu izdevumi, bet smalka darinājuma grāmatas. Tas ir sarežģītāk. Lielās izdevniecības ir milzīgi uzņēmumi, kam ir savi biznesa uzdevumi un ievērojama pasūtījumu plūsma, kurā manas grāmatas ir tikai puteklītis. Tā ka lietas būtība neslēpjas tehniskajā nodrošinājumā vai personāla kvalifikācijā – ar to viss ir kārtībā. Stāsts ir par standartu precizitāti, atvērtību eksperimentiem, sapratni, ka vietējā grāmatu tirgū nekad nav bijis un nebūs liela budžeta. Bet es jau esmu pieradis strādāt ierobežotu iespēju apstākļos, to pārvarēšana noved pie interesantiem rezultātiem. Ar manu attieksmi pret detaļām vieglāk būtu savus darbus drukāt Nīderlandē vai Šveicē, taču šādas iespējas tuvākajos gados nebūs. Tas ir ļoti, ļoti, ļoti dārgi.

Kāds būtu jūsu pirmais darbs vai lēmums Rīgas galvenā mākslinieka ādā?

Ai, man nekad nav bijis pat domas kļūt par ierēdni. Tas vispār nav par mani. Es tikai varētu rosināt radīt ieteikumu un paskaidrojumu sistēmu, kas attiecas uz vides reklāmu pilsētas vēsturiskajā daļā. Lai nevis piespiestu vai aizliegtu, bet pakāpeniski attīstītu gaumi, mācoties no Eiropas pilsētu labākajiem paraugiem. Lai darbiniekiem, ar kuriem ir jāsaskaņo reklāmas, pašiem būtu laba gaume un plašs redzeslauks dizainā, lai viņi ieteiktu labākos risinājumus, kas respektē arhitektūru. Bet tās ir fantāzijas.

Kad jūs veikalā ieraugāt preses plauktus, ko jūs tur redzat kā dizaina profesionālis? Vai ir jau izstrādājusies spēja atslēgties?

Jā, es spēju atslēgties. Ilgi esmu dzīvojis vidē – Baltkrievijā –, kur masu informācijas līdzekļu jomā nenotika daudz kas labs, tāpēc man nav bijis pamata uztraukties.

Galu galā esmu pieradis. Izturos pret pasauli tā, ka tā ir nepilnīga, un es pats ap sevi radu savu mazo lauku, kuru varu aptvert. Aizpagājušogad šajā pašā telpā (NicePlace Mansards – red.) Latvijas Literatūras centrs divreiz gadā aicināja uz Rīgu grāmatu jomas profesionāļus, ne tikai dizainerus, bet arī izdevējus, grāmatu tirgus organizētājus. Lai gan es sekoju līdzi tam, kas notiek manā profesijā, vismaz Eiropā, daļu no viņiem nepazinu. Viņi visi dara savu mazo darbu. Dažiem ir bijusi iespēja piedalīties sarežģītos projektos, daži ir piedalījušies konkursā Best Book Design from all over the World. Katra valsts sūta nacionālā grāmatu konkursa uzvarētāja darbu. Kopumā žūrija septiņu cilvēku sastāvā izvērtē 600–700 grāmatu.

Tos, kurus ievēro organizācijas komiteja, aicina nākamajā gadā piedalīties žūrijas darbā. Sapratu, ka ikviens cilvēks atrod savu vietu saskaņā ar to, ar ko viņš nodarbojas. Tiem, kuriem ir ļoti lielas ambīcijas, attiecīgi arī riski un atbildība ir lielāka. Turklāt ir nepieciešams īpašs rakstura tips. Es nepiederu pie šādiem cilvēkiem.

Tomēr – vai jūs vēlētos kādreiz redzēt savu vārdu pasaules labāko grāmatu sarakstā?

Es piedalos konkursā Zelta ābele katru gadu, jo man liekas, ka ar labiem piemēriem var pievērst izdevēju uzmanību, lai viņi vairāk vērības veltītu labam dizainam. Ne vienmēr tas ir saistīts ar lielākiem izdevumiem. Visbiežāk strādāju ar projektiem, kuri nav pietiekami finansēti. Ir daži mazi apgādi – Mansards, Orbīta, Neputns, Liels un mazs u. c. –, kas dod savu ieguldījumu, lai grāmatu klāsts būtu interesantāks, arī Zelta ābeles konkursā. Tas ir galvenais mērķis. Citā Latvijas Literatūras centra rīkotā pasākumā man bija iespēja kontaktēties ar dizaineru, kurš ir bijis Pasaules labākā grāmatu dizaina konkursa žūrijā un ar kuru pēc tam vēl četras stundas runājāmies manā darbnīcā. Viņš teica, ka tā vienmēr ir ļoti subjektīva izvēle. Labi varot redzēt, kā gadu no gada mainās žūrijas gaume. Kopumā ar medaļām un diplomiem tiek prēmētas 15 grāmatas. Kolēģis teica, ka tas viss ir ļoti nosacīti, tāpēc neesmu izvirzījis mērķi tur nokļūt. Bet, ja kāda mana grāmata izturēs nacionālo konkursu un tur nokļūs, – tas būs brīnišķīgi. Par to var sapņot. Visas iepriekšējo gadu uzvarētājgrāmatas ir ļoti sarežģīti projekti, kas Latvijā ir ārkārtīgi reti, jo ir nepieciešams gan dizainers, kurš ar to varētu tikt galā, gan budžets, kas ļautu grāmatu izdot izvēlētajā interesantajā formā. Iedomājieties, cik tur ir daudz nosacījumu! Tāpēc gadu no gadu uz labākās grāmatas titulu pretendē darbi no Nīderlandes, Vācijas, Šveices, Ķīnas, kas tērē samērā lielus resursus sarežģītu grāmatu izdošanai. Daudz ir roku darba. Šīs grāmatas pamana, lai gan žūrija nezina visas šīs valodas.

Kādu iemeslu dēļ tieši šo valstu grāmatas izceļas?

Kopējā vizuālā kultūra. Grāmatu mākslas konkurss, pirmkārt, ir estētisko īpašību konkurss. Saturs – otrkārt. Žūrijas locekļiem nav iespējams iepazīties ar visu 600–700 konkursam iesniegto grāmatu saturu.

Kā jums šķiet, vai ir pareizi vērtēt tikai grāmatas estētisko pusi? Labākajos paraugos tas taču ir veselums – dizains neatšķetināmi izriet no satura.

Jā, noteikti, bet viņiem nav citas izejas. Kaut kādus gājienus, kas ir būvēti tikai uz efektiem, žūrija var arī nepieņemt. Pirms kādiem septiņiem gadiem uzvarēja students no Leipcigas, kur ir senas poligrāfijas tradīcijas. Viņš bija izkārtojis rindiņas pa apli, saturs bija samērā klasisks. Bez šī efekta tur īsti nekā cita nebija, bet, tā kā to atzina par novatorisku efektu, īpaši ņemot vērā, ka tas ir studenta darbs, – tas tika novērtēts. Vācija atšķirībā no Latvijas sūta uz konkursu arī studentu darbus. Kopumā, protams, esmu par to, lai forma atbilstu saturam un otrādi, bet dzīvē diemžēl ideālu situāciju ir maz.

Skaidrs, tomēr vēlos vēlreiz pajautāt, cik lielā mērā jums ir nepieciešams iepazīties un izprast saturu. Piemēram, vienā no jūsu jaunākajiem darbiem – Andra Neiburga: valoda, dzimte, stāstījums, attēls?

Akadēmiskajā literatūrā pastāv zināmi iesīkstējuši priekšstati, ka tai ir jābūt pieticīgai, necilai, neizteiksmīgai. Jūsu uzdotais jautājums kļūst aktuāls, kad vēlies izpildīt sarežģītāku uzdevumu, ne tikai piemeklēt piemērotāko šriftu. Andra Neiburga ir pazīstama rakstniece, bet es tajā brīdī, kad man piedāvāja veidot šo grāmatiņu, par viņu praktiski neko nezināju.

Kā gan jūs būtu varējis zināt.

Zināju viņu tikai tādā kontekstā, ka viņa ir uzņēmēja un daudzus gadus nodarbojas ar ģimenes biznesu. Protams, viņas mākslinieciskais mērogs man bija jaunums. Tā kā man izlasīt viņas Stum, stum nepietiktu spēka – un tad man arī vajadzētu izlasīt visus akadēmiskos rakstus, kas ir sarežģīti, jo tas ir literatūrzinātnisks teksts –, man bija jāatrod kāds risinājums, pārcilājot prātā Neiburgas biogrāfiju. Atklājās, ka vēl pirms savas rakstnieces karjeras viņa strādājusi par mākslinieci noformētāju vairākos ļoti nozīmīgos izdevumos. Sāku caurskatīt vēsturiskos piemērus, izšķirstīju visus Avotus un atdūros pret pirmo numuru – ieraudzīju logotipu Avots trafareta šriftā. Man tas likās neticami neparasti, jo savā padomju realitātē līdz 11 gadiem Baltkrievijā neko tādu neatceros. Ieraudzītais man atgādināja holandiešu dizainu. Žurnāls jau pats par sevi bija ļoti progresīvs un avangardisks, uz vāka bija mākslinieciskas kompozīcijas, bet mani aizķēra tieši grafiskā daļa, nosaukuma šrifts. Man galvā kaut kas saslēdzās – lūk, Neiburgas balss! Ar šo balsi viņa šajā grāmatiņā būs klātesoša. Nākamais posms bija atrast piemērotu pieeju tehnoloģiskajos jautājumos – lai grāmatu būtu ērti lasīt, lai tā labi vērtos. Tālāk nonācu līdz kartonam kā vāka materiālam. Bet ne jau kartons ir no labas dzīves!

Bet Neiburgai tas apzeltītais kartons pēc būtības ļoti piestāv.

Tā drīzāk ir bronza. Mēģināju uz kartona dažādas toņu nokrāsas. Šis saskanēja vislabāk. Aizgāju pie Andras Neiburgas papētīt iespējamās fotogrāfijas un parādīju vāka toni arī viņai. Viņa paskatījās, un man šķita, ka viņai patika. Man tas bija svarīgi, jo viņai ir ļoti laba gaume, viņas mākslinieces pieredze. Šādas lietas cilvēkā saglabājas, pat ja viņš vairs ar to nenodarbojas, kaut kur fonā tas vienalga palīdz. Tas, ka uz vāka būs fotogrāfija, tika izlemts uzreiz. Pirmkārt, viņa ir pazīstams cilvēks, un tas palīdz. Grāmatai tomēr ir jābūt veiksmīgam liktenim. Ja tev ir labs vizuālais materiāls, ir muļķīgi to slēpt. Jā, tā ir akadēmiska grāmata, bet tajā ir arī dokumentālā šķautne. Ja reiz rakstīts par viņas daiļradi un viņu pašu, kāpēc nevarētu parādīties arī fotogrāfijas?

Prieks, ka mainās zinātniskās literatūras pasnieguma tradīcijas! Man šķiet, studiju gados būtu izlasījusi daudz vairāk teorētiskās literatūras, ja vien tās nebūtu samaketētas tik smagnēji.

Jā. Neiburgas grāmata neapšaubāmi ir īpaša, jo es tajā esmu ielicis daudz visādu mazu kvalitātes izpausmju, taču arī līdz tam esmu diezgan daudz strādājis ar zinātnisko literatūru. Esmu taisījis grāmatas Latvijas Universitātei, divas grāmatas Zinātnei. Būtu patiesi priecīgs, ja sadarbība turpinātos arī ar Latvijas Universitātes Akadēmiskā apgāda vadītāju Aiju Rozenšteini. Ja cilvēki komandā saprot, ka tu pārzini savu lietu, viņi tev uzticas un dod brīvību.

Jūs vairāk esat solo mākslinieks, vai patīk arī komandas darba mijiedarbība?

Ir bijuši dažādi gadījumi. Neviens nelīdzinās citam. Es principiāli pēdējā laikā strādāju ar izdevējiem, kuriem patīk, ka zinu atbildi. Proti, es atnāku un zinu, kā to izdarīšu. Ja esmu izdomājis vēl kādu papildu sīkumu, piemēram, šīs fotouzlīmes Orbītas fotoalbumos, pats arī to darīšu. Sēdējām pēc Jaunā gada un līmējām tās pusotram tūkstotim grāmatu.

Ja jums jau ir gatava ļoti konkrēta iecere, vai esat elastīgs, lai vēl pastrīdētos, padiskutētu ar citiem?

Jā, nešaubīgi. Drīzāk tas ir nevis strīds, bet prezentācija. Parasti es ierodos ar "lelli" (profesionālais žargons – modelis, makets – red.). Tā manā darbā ir ļoti svarīga daļa. Visvairāk tas palīdz sadarbībā ar jauniem izdevējiem, ar kuriem vēl neesmu strādājis. Tā nav strīdus situācija. Nenotiek tā, ka atnāku un saku – lūk, grāmatiņa būs tāda, un viss. Cilvēki ļoti pakāpeniski redz, kā viss attīstās. Apspriežam detaļas. Tas ir svarīgi, lai izdevējs grāmatu izjustu kā savu. Tālāk jau viss ir atkarīgs no uzticības pakāpes līmeņa. Ja izdevēji zina, ka tu rīkojies saskaņā ar plānu, kas izriet no analīzes, tehnoloģiju pārzināšanas, nevis no tā, kas ir ieskrējis galvā, – viņiem ir vieglāk sarunāties. Līdz šim manā pieredzē nav dīvainu vai neveiksmīgu nesaprašanās gadījumu. Reizēm gadās problēmas ar grāmatu realizāciju. Gadās, ka ievelkas process, jo savā darbā esmu atkarīgs no citu cilvēku darba. Šādā ziņā tas ir kolektīvs un diezgan sarežģīts. Attiecībā uz dizaina daļu un tehnisko realizāciju droši vien mani var saukt par vienpati.

Vai bieži gadās, ka tipogrāfija atsaka – nē, mums tas ir par sarežģītu, nevaram to īstenot?

Esmu to piedzīvojis. Daudzas reizes. Piemēram, tā notika arī ar pašu pirmo grāmatu, ko taisīju Latvijā, – Latvijas bākas. Tur bija ļoti daudz dalībnieku, viņi to taisīja sešus gadus, pa to laiku bērni dzima, bija ļoti aizraujoši. Šo grāmatu atteicās izdot visas Latvijas tipogrāfijas. Beigās to uztaisīja neliela, ne pārāk zināma izdevniecība Zelta rudens Imantā. To nesamulsināja, ka gribam grāmatai noteiktu kvalitāti.

Kas iecerē bija tik sarežģīts? Vāka reljefā faktūra?

Nē, sarežģīti bija uztaisīt tā, lai grāmata labi atvērtos, cieto sējumu ar apgrieztajām malām, lai muguriņa būtu ļoti rūpīgi savākta. Ir bijušas līdzīgas grāmatas, bet līmētas, līdz ar to ir risks…

Bērnībā ļoti pārdzīvoju, ja lapas atlīmējās un bira ārā, jutos vainīga.

Man no bērnības tā ir problēma. Mācījos baltkrievu postpadomju skolā. Pirmās mācību grāmatas bija ļoti slikti salīmētas brošūras. Pārrakstot burtnīcā un gatavojoties stundai, tās vienkārši izjuka un lapas bira ārā. Kādā brīdī, kad sāku nodarboties ar grāmatām, mani tas sāka vienkārši tracināt. Problēmas ir arī ar mīkstajiem vāciņiem, ja naudas trūkuma dēļ tie nav uztaisīti tā, lai grāmatu varētu normāli atvērt un tā nav jāliek atlauzta uz galda. Klasiskā dizaina tradīcija māca grāmatas iekšpusē taisīt mazas atkāpes. No vienas puses, sanāk kanona pārkāpšana, bet, no otras, – ja kādam tā ir ērtāk, man kanons nav tik svarīgs. Man radās fiksā ideja tieši šajā jautājumā, lai grāmatas labi atvērtos. Visu laiku ar tipogrāfijām par to strīdamies, kā uztaisīt grāmatu, lai tā būtu maksimāli elastīga. Līdz šim man bija sajūta, ka tu burtiski to lauz un pārvari tās pretošanos. Visas manas pēdējās grāmatas, kuras esmu veidojis, labi veras, jo ir izmantots speciāls tehnoloģiskais risinājums.

Tas ir kaut kas jauns, vai ne?

Jā, tas ir pēdējo gadu sasniegums. Agrāk šādas iespējas nebija. Ļoti ilgi gaidīju, kad tas būs iespējams Latvijā. Mocīju tipogrāfijas ar jautājumu par auksto līmi. Mani draugi mani sauc par misteru Auksto Līmi, jo pastāvīgi sarunās par to atgādināju.

Pastāstiet, lūdzu, vairāk par Zelta ābeles laureāti – izdevniecībā Orbīta iznākušo bilingvālo antoloģiju 12 dzejnieki no Krievijas.

Ar šo grāmatu ir saistīts garš stāsts. Orbīta finansējuma piešķīrumu gaidīja kādus trīs gadus. Tieši ar šo grāmatu sākās mana sadarbība ar Orbītu. Sākām runāt par to, kādu viņi gribētu šo grāmatu, un izskanēja frāze, ka tai vajadzētu būt kompaktai, tādai, kādu principā varētu ielikt kabatā. Vismaz ārjakas kabatā – noteikti. Man negribējās, lai ir redzams, ka grāmata sastāv no daudzām detaļām. Vēlējos to uztaisīt ķieģeļa formā, ļoti ērti satveramu. Lai grāmata būtu minimāla izmēra, tomēr ērti lasāma. Svarīgi bija, lai tā ātri nenolietotos. Tāpēc ir cietais sējums ar apgrieztām malām. Grāmatā ir trīs krāsas – zaļā, melnā un pelēki sudrabotā. Papīrs arī nav balts. Tas ir pelēcīgs ar krikumiņiem. Veidots no pārstrādāta papīra.