Mums nav daudz laika. Intervija ar dāņu arhitekti Tīnu Sobi

Pirms kāda laika ar arhitektūru saistītos sociālo mediju kontus apceļoja neliels video. Tajā bija redzams parka soliņš, kura sēžamo virsmu klāja izbīdāmi asumi – līdzīgi tiem, kas no zemes paceļas vietās, kurās ar automašīnu iebraukt nedrīkst. Ja ir caurlaide vai tiek samaksāta iebraukšanas maksa, šie šķēršļi ieslīd atpakaļ ielas segumā. Tieši tas pats notiek ar soliņu – kad pie tā piestiprinātā kastītē iemet monētu, asumi ieslīd soliņa sēdvirsmā tā, ka tos nevar manīt un tie netraucē ērtai sēdēšanai. Tiklīdz apmaksātais laiks ir beidzies, asumi atkal paceļas un sēdēšanu padara neiespējamu.

Sašutušos komentētājus citi mierināja, ka tas ir tikai konceptuāla mākslas darba pieteikums. Taču mēs esam pieraduši, ka bieži pilsētvide tikai izliekas, ka tā ir pieejama visiem. Pilsētvides dizains, kas tajā padara maksimāli neērtu uzturēšanos bezpajumtniekiem, ir ierasts un visu akceptēts. Kopenhāgenas pilsētplānotāji cenšas pieņemt un pilsētvides dizainā atspoguļot, ka pilsētu drīkst lietot visas tās iedzīvotāju grupas.

Par šīm aktuālajām tēmām – saruna ar bijušo Kopenhāgenas pilsētas galveno arhitekti Tīnu Sobi. Septembrī viņa viesojās Latvijā un starptautiskās žūrijas sastāvā vērtēja Latvijas Ainavu arhitektūras balvas pretendentus.

Vai Kopenhāgenas galvenā arhitekta amats ir laikā determinēts?

Jā, man ir determinēts darba līgums, un es to zināju, kad stājos šajā amatā. Viens termiņš ir pieci gadi ar iespēju to pagarināt vēl uz pieciem gadiem. Tieši tik ilgi es biju šajā amatā. No 2019. gada 1. janvāra es vairs neesmu Kopenhāgenas pilsētas galvenā arhitekte.

Vai atgriezīsieties praktizējošas arhitektes darbā?

Nē, nolēmu vienu gadu paņemt brīvu. Uzteicu sava dzīvokļa īres līgumu, visas savas mantas novietoju noliktavā. Tagad ceļoju, apmetos pie draugiem vai viesnīcās. Esmu īsta nomadniece un izdzīvoju dažādus mājokļa scenārijus. Kopš man nav pastāvīgas dzīvesvietas, esmu daudz domājusi, kas ir mājas, ko tās man nozīmē, kā mēs tās radām un kādi mūsdienās ir iespējami mājokļa scenāriji.

Esmu nonākusi pie secinājumiem, kas man patiešām ir nepieciešams un bez kā varu iztikt. Esmu sev noformulējusi mājas sajūtu. Lai cik banāli tas skanētu, mājas ir tur, kur ir tavi tuvie cilvēki. Mājas sajūtu rada viņi, nevis kāda noteikta fiziska telpa, tāpēc arī plašāk runāt par mājokļu arhitektūru ir neiespējami, neformulējot, kas mūsdienās ir ģimene, kādas ir mūsu savstarpējās attiecības, telpa starp mani un tevi.

Būt nomadam nemaz nav tik viegli.

Nē, nav gan. Manā gadījumā palīdz tas, ka šādu dzīvesveidu esmu pati izvēlējusies un tas nebūs mūžīgs. Labi saprotu, ka daudziem šāda dzīve ir piespiedu situācija. Es zinu, nu, vismaz man liekas, ka zinu, ka nomada dzīvesveids reiz beigsies un nākamgad pirmajā janvārī man būs atkal pašai savas mājas. Un, ja ar mani ir manas nepieciešamākās lietas – dators, pārnēsājamās skandas, mana mūzika Spotify, iespēja sazināties ar draugiem un ģimeni –, vārdu sakot, ja manu ikdienas rutīnu nodrošinošās lietas ir man līdzi mugursomā, dzīvot bez pastāvīgas mājvietas nemaz nav tik grūti.

Vai jau esat izlēmusi, kur un kā jūs gribētu dzīvot, sākot no nākamā gada?

Meklēšu kādu kopā dzīvošanas variantu ar citiem cilvēkiem. Protams, gribu sev paturēt mazliet privātās telpas, bet virtuvi, darbnīcu un automašīnu labprāt dalītu ar citiem. Pagaidām man šādu dzīves telpu Kopenhāgenā nav izdevies atrast.

XX gadsimta pieredze rāda, ka kopā dzīvošanas mēģinājumi parasti nav izrādījušies pārāk veiksmīgi. Dāņu režisors Tomass Vintenbergs filmu Komūna (2016) ir veltījis savai bērnības pieredzei 70. gados, kad dzīvoja komūnā kādā Kopenhāgenas privātmājā. Filmā šis mēģinājums nebeidzās pārāk laimīgi.

Mūsdienu un XX gadsimta 70. gadu komūnas ir divas dažādas lietas. Toreiz dzīvot kopā bija savdabīga protesta forma. Tā bija nostāšanās opozīcijā tolaik valdošajam dzīvesveidam jaukā privātmājiņā piepilsētā. Tas bija protests pret modernitāti un tieksmi iegūt pēc iespējas vairāk. Lai gan visi tolaik vēlējās būvēt jaunu, labāku pasauli. Mūsdienās dzīvošanai komūnā ir pavisam cits konteksts. Vienkārši ir mainījušies mūsu dzīves un ģimenes modeļi. Tie var būt ļoti dažādi.

Daudzi no mums kādā dzīves posmā dzīvo vieni – tās var būt noteiktas nedēļas dienas, mēneši vai gadi. Tas ir atkarīgs no tā, kā esam organizējuši savu ģimeni, un tas ietekmē gan mūsu prasības pēc mājokļa, gan komūnu attīstību. Mūsdienās ir pavisam citādi audzināt bērnus nekā 70. gados, mums ir atšķirīga attieksme pret pārtiku un ceļošanu. Mēs pasauli izprotam citādi, tāpēc 70. gadu komūnas un mūsdienu kopā dzīvošanas mājas nevar salīdzināt, jo to rašanās pamati ir atšķirīgi.

Vai tāda vieta kā Kristiānija Kopenhāgenā ar daudz brīvākiem plānojuma un dzīvesveida noteikumiem bija iespējama tikai tolaik?

Jā, mūsdienās Kristiānija nevarētu izveidoties. Mūsdienās nevaram iedomāties, ka kāda cilvēku grupa ieņemtu aizsargāta kultūras pieminekļa teritoriju un tur nocietinātos. Bet toreiz tieši tā notika, un mēs Kopenhāgenā esam daudz mācījušies no šī eksperimenta, vārdā Kristiānija.

Jūs teicāt, ka Kopenhāgenā jums nav izdevies atrast sev piemērotu variantu kopā dzīvošanai. Jau labu laiku tiek runāts par šādu modeli kā nākotnes mājokli, bet nekustamo īpašumu attīstītāji joprojām ir konservatīvi un nepielāgo piedāvājumu jaunajiem kopā dzīvošanas paradumiem.

Nekustamo īpašumu attīstītāji ir lieliski dažādu lietu būvnieki, bet viņi neprot skatīties nākotnē – kas būtu pieprasīts nevis vakar vai tagad, bet kas būs nepieciešams rīt. Pirms attīstītāji izlemj kaut ko būvēt, viņi skatās iepriekšējo nekustamo īpašumu tirgus pieredzi, esošās vai bijušās tā tendences, vakardien apkopotus statistikas datus, jautā cilvēkiem, kuri īrē vai kuriem jau ir savs mājoklis, bet visas šīs zināšanas ir balstītas pagātnē. Iespējams, cilvēki pašlaik vēl nezina un neapzinās, ko viņi gribēs un kas viņiem būs nepieciešams nākotnē.

Mums – arhitektiem un politiķiem – vajadzētu ar nekustamā īpašuma attīstītājiem un investoriem sākt plašāku diskusiju par mājokļu iespējamo nākotni, tad varbūt arī viņi piedāvātu dažādus mājokļu variantus. Kā Kopenhāgenas pilsētas galvenajai arhitektei man bija daudz jātiekas ar nekustamo īpašumu attīstītājiem, un ne reizi es nesatiku cilvēkus, kuri apzināti negribētu būvēt pēc iespējas labāku pilsētu. Mēs varam palīdzēt viņiem saprast, ko nozīmē plānot un attīstīt pilsētu, atsevišķas tās apkaimes. Protams, mums ir jārespektē arī viņu bizness un zināšanas.

Kopenhāgenā mājokļu iegādes cena un īres maksa nemitīgi aug. Dāņu policistiem, medicīnas māsām un citu profesiju pārstāvjiem ar ne pārāk augstiem ienākumiem pilsētā atrast sev mājokli nav viegli.

Jā, taču tā ir globāla, nevis tikai Dānijas problēma. Vietās, uz kurieni vēlas pārcelties daudzi cilvēki – ja viņi to arī dara –, mājokļu izmaksas aug. Tas ir pilsētas uzdevums – atrast līdzsvaru starp pilnībā brīvā tirgus noteiktu un pārāk cieši regulētu mājokļu segmentu. Kopenhāgenā ir noteikts, ka jebkurā nekustamo īpašumu attīstītāju projektā vai rajonā ir jābūt vismaz 20% pieejamu mājokļu – tie ir mājokļi ar fiksētu īres naudu vai par maksu, kas ir mazāka nekā tirgus cena. Protams, šāds regulējums palīdz policistiem un medicīnas māsām, bet ne tiem cilvēkiem, kuriem vispār nav ienākumu.

Kopenhāgena ir viena no retajām pilsētām, kura, plānojot un iekārtojot pilsētvidi, ņem vērā, ka to izmantos dažādas iedzīvotāju grupas, arī bezpajumtnieki. Parasti tiek darīts viss, lai pilsētvides dizains būtu viņiem neērts, lai viņi pilsētā neuzturētos. Jūs pieņemat, ka pilsētnieki ir dažādi un visiem ir tiesības pilsētu lietot, ka pilsētvide ir jāpadara pieņemama visiem. Kā lai pārliecina cilvēkus, ka pilsētvide nav domāta tikai sociāli veiksmīgiem iedzīvotājiem?

Mums nevajadzētu baidīties no konfliktiem. Ja tā ir īsta pilsēta ar dažādām iedzīvotāju grupām, neizbēgami būs arī konflikti. Mums tas ir jāpieņem, bet jautājums ir – kur atrast diskusijai sākumpunktu. To vajadzētu tādu, kas ir kopīgs visiem, kas pilsētniekus vieno, nevis šķir. Kopenhāgenā tas ir pavisam vienkāršs regulējums, kas liedz starp ēkām nožogot savu īpašumu un norādīt, ka nepiederošie tur nedrīkst uzturēties. Tas ir vispārējs pieņēmums, ka telpa starp ēkām ir līme, kas pilsētu satur kopā, un ka to drīkstam lietot mēs visi neatkarīgi no tā, kas ir tās īpašnieks.

Mums nevajadzētu vispirms uzbūvēt žogu un tad runāt, kā to noņemt nost. Man šķiet, ka ir jāpieņem, ka cilvēki ir saprātīgas būtnes un mums visur nav jāuzliek zīmes, ko kurā vietā drīkst un nedrīkst darīt. Mēs esam gudri un protam savā starpā sadzīvot. Cilvēki lielā mērā spēj regulēt sevi paši.

Ja mēs protam sarunāties, protam arī atrisināt problēmas un konfliktus. Kādu laiku es īrēju dzīvokli pie Kopenhāgenas ostas. Ap ēku bija brīva telpa, ko izmantoja visi. Es nemaz nezināju, ka tā pieder mājas dzīvokļu īpašniekiem un ka viņi maksā par tās labiekārtošanu un uzturēšanu. Vienā brīdī nama dzīvokļu īpašnieki izdomāja izlikt zīmes, ka tas ir privātīpašums un citi tur nedrīkst uzturēties. Bet cilvēki tik un tā šo teritoriju šķērsoja. Kaimiņu māja ar tādu pašu apkārtējo teritoriju – gluži pretēji – sarīkoja ballīti un izlika zīmes, ka šo teritoriju var izmantot ikviens, ka jebkurš te ir laipni gaidīts. Nākamajā rītā arī manas mājas iedzīvotāji aizliedzošās zīmes noņēma un to vietā uzlika rekomendējošas norādes, ka šis ir privātīpašums un lūdzam pret to izturēties saudzīgi un pieklājīgi. Tas ir pavisam cits komunikācijas veids, un briestošais konflikts atrisinājās. Mēs esam saprātīgi, mūs nav nepieciešams visu laiku kontrolēt.

Kopenhāgenai ir kāda citām pilsētām neraksturīga problēma – pilsētvide ir pārāk labi dizainēta. Jums, lai sacenstos ar Londonu un Ņujorku – pilsētām, kurās daudzi vēlētos dzīvot –, nepieciešams savai pilsētai piedot lielāku asumu.

Jā, ir risks, ka Kopenhāgena ir pārdizainēta. Tiklīdz mēs pievēršam uzmanību kādai vietai, mēs uzreiz domājam, kā to sakārtot un uzlabot, dažreiz šo uzlabojumu ir pārāk daudz. 2015. gadā, izstrādājot pilsētas nākotnes attīstības stratēģiju, definējām trīs mērķus, kādai ir jābūt Kopenhāgenai: tai ir jābūt dzīvošanai patīkamai, atbildīgai un ar asumu. Daudzi jautā, ko nozīmē trešais mērķis – pilsēta ar asumu. Es atbildu, ka nezinu, kas tas ir, un ka šī mērķa ideja ir tāda, ka kaut kas pilsētā ir jāatstāj nezināms, nedizainēts un neparedzams.

Katru reizi, kad sākam kādu projektu, mēs analizējam vietas vēsturi, īpatnības, raksturu. Tajā visā parādās atšķirības starp dažādām pilsētas vietām un rodas nepieciešamais pilsētvides asumiņš. Tas nozīmē, ka pilsētplānošanu sākam ar katru konkrēto vietu, tās raksturu, vēsturi, tur dzīvojošajiem cilvēkiem un jau esošajām ēkām, nevis ar globālām arhitektūras tendencēm. Mūsu uzdevums ir Kopenhāgenā radīt katru rajonu atšķirīgu, bet to visu savietot vienā kopīgā pilsētā. Tas nozīmē arī pieņemt, ka pilsēta un atsevišķi tās rajoni mainās.

Mums vairāk uzmanības ir jāpievērš īslaicīgiem risinājumiem un jāapzinās, ka tie būs tikai uz laiku. Mums ir jāpieņem, ka pilsēta mainās – tā ir atšķirīga rītos un vakaros, pirmdienās un nedēļas nogalēs, ziemā un vasarā. Mums ir jādizainē tāda pilsēta, kas spēj pielāgoties šīm nemitīgajām pārmaiņām. Viens no risinājumiem ir pilsētvidi nepārdizainēt, paredzēt dažādību aktivitātēs un pilsētvides raksturā. Jāpieņem, ka viena pareizā un visiem derīgā risinājuma nav.

Mūzikas grupas Shortparis līderis Nikolajs Komjagins kādā intervijā salīdzināja Pēterburgu un Maskavu. Pēterburgai ir Krievijas kultūras galvaspilsētas tēls, bet, viņaprāt, īstāka pilsēta ir Maskava – nemitīgi pulsējoša, visu laiku mainīga pilsēta bez savas sejas.

Jā, tas ir pilsētai nepieciešamais asums, bet mums ir jāpieņem, ka nav vienas ideālās pilsētas. Mums ir jādod iespēja pastāvēt gan Pēterburgas, gan Maskavas tipa pilsētām. Jāpieņem atšķirības, kādas ir starp pilsētām, starp dažādiem vienas pilsētas rajoniem un pat viena rajona mērogā. Katrā pilsētā kaut kam ir jābūt formālam un kaut kam neformālam, kaut kam ierobežojošam un kaut kam atļaujošam, kaut kam precīzam un kaut kam izplūdušam. Pilsētplānotājiem ir tendence visu racionalizēt, bet pilsētā daudzām lietām ir jābūt iracionālām, jo tādi esam mēs – cilvēki.

Vai pilsētplānošanā ir jāpieņem arī neparedzamības aspekts?

Jā, neparedzamības pieņemšana ir lielākā atšķirība starp XX gadsimtu un mūsdienām. Pagājušajā gadsimtā modernisma tradīcijā ticējām, ka varam visu saplānot. Tas attiecās ne tikai uz pilsētplānošanu, bet arī uz savas karjeras un ģimenes dzīves plānošanu. Mēs ticējām, ka varam saplānot ideālo scenāriju un to piepildīt. Mūsdienās saprotam, ka šādu ideālo situāciju vispār nav.

Vēl viens aspekts, ko mūsdienās nevar neņemt vērā, plānojot pilsētu, ir klimata pārmaiņas. Piemēram, Kopenhāgena vēsturiski nav tā plānota un būvēta, lai pilsētu pasargātu no lieliem plūdiem, bet klimata pārmaiņu rezultātā tieši tie var pilsētu regulāri piemeklēt. Pilsētas uzbūvē ir jāveic grandiozas izmaiņas.

Jā, klimata pārmaiņu ziņā mēs esam sarežģītā situācijā. Kad kļuvu par Kopenhāgenas pilsētas galveno arhitekti, mēs runājām par dažādām situācijām – karstumu, jūras līmeņa celšanos, lieliem lietiem, kas hipotētiski varētu skart pilsētu. Taču jau 2011. gadā Kopenhāgenā bija lielākie lieti pilsētas vēsturē. 2014. gadā vētras dēļ ievērojami cēlās jūras ūdens līmenis, kas apdraudēja pilsētu. Neviens nevarēja paredzēt, ka vētra nāks no tās puses, no kurienes līdz šim vējš nepūta. Pilsētā ieplūda liels jūras ūdens daudzums un apdraudēja jaunos rajonus.

Pagājušajā gadā bija tik karsti, ka mēs vēl nezinām, cik daudz augu karstums iznīcināja, cik koku ies bojā. Klimata pārmaiņas notiek daudz ātrāk, nekā bijām paredzējuši. Mēs darām, ko varam, bet nav jau tikai viens jauns apdraudējums. Tie nāk no dažādām pusēm, mums nav ne jausmas, kā tie savstarpēji cits citu iespaidos, un var būt arī tādi apdraudējumi, par kuriem mēs pašlaik pat iedomāties nevaram.

Neviens nezina, kāda būs nākotne, tāpēc ir sarežģīti veikt izmaiņas pilsētplānošanā. Mēs veidojam jaunu lietus ūdeņu savākšanas sistēmu. Jaunās iekārtas mēs negribam ierakt zemē, kur neviens neredz, kas notiek. Ūdens savākšanas sistēmai ir jābūt redzamai, lai uzreiz varētu pamanīt problēmvietas un tās novērst. Šī sistēma attiecas uz visu Kopenhāgenu. Tagad mēs analizējām katru lietusgāzi, kur un kā ūdens noplūst, lai saprastu ūdens tecējuma tendences. Ir jāsaprot, ja kaut kas mainās vienā vietā, kā tas atsaucas uz visu pārējo sistēmu. Viss ir ļoti kompleksi.

Arī pagājušā gada Roterdamas starptautiskā arhitektūras biennāle bija veltīta klimata pārmaiņām, un tās kuratori bija ļoti pesimistiski noskaņoti.

Vienu dienu esmu optimiste, citu dienu mani pārņem pesimisms. Būt optimistei man ļauj ticība cilvēku saprātam. Redzu, ka mēs mainām ikdienas paradumus un darām to tādā mērogā, kādu iepriekš neesmu novērojusi. Mēs ēdam mazāk gaļas. Ja kaut kur nepieciešams lidot, to cenšas paturēt noslēpumā. Pat vēl pirms diviem gadiem visi runāja, ka darba darīšanās vai brīvdienās lido tur un tur, bet tagad ar lidojumiem neviens nelepojas. Mēs apzināmies, ka ir jāmaina sava rīcība. Pesimistiski esmu noskaņota attiecībā uz mūsu politiskajiem līderiem. Mums ir nepieciešami ļoti spēcīgi un gudri līderi. Viņiem vienlaikus ir jāpiemīt spēcīgām līderības īpašībām un ļoti dziļām zināšanām. Līderiem ir jāprot uzdot pareizos jautājumus un jāreaģē ātri, jo laika mums nav daudz.