Taču maldīgi. Miķeļa Fišera lielformāta gleznas, kas no 30. novembra būs skatāmas viņa personālizstādē Lielviela izstāžu zālē Arsenāls, top acu priekšā teju visiem ādažniekiem – Ādažu Kultūrizglītības centra atvēlētā telpā ar plašiem logiem uz ielas pusi. Sarunā par šamanismu, enerģētiski spēcīgām vietām un sazvērestības teorijām mākslinieks uzsver, ka, aplūkojot šīs tēmas mākslā, viņš pieslēdz arī zināmu devu ironijas. Vietā, kur atrodas jūsu darbnīca, droši vien mācās arī bērni. Vai viņi kādreiz nāk skatīties, ko jūs darāt?Palūr pa logu, jā. Tie, kuri spēlē datorspēles blakus publiskajā interneta punktā, es domāju, tīri labi pārzina manu daiļradi. Šad tad ienāk kāda bērnudārza grupiņa, kas atnākusi uz centru ekskursijā. Pieaugušie gan parasti iet garām logiem un skatās uz pretējo pusi. Laikam tāda ir latviešu mentalitāte – cilvēkiem negribas, lai es redzu, ka viņi skatās. Savas personālizstādes atklāšanu Arsenālā apzināti esat plānojis nepilnu mēnesi pirms 21. decembra, kad pēc seno maiju kalendāra gaidāms pasaules gals? Milenārisms caurvij manu daiļradi jau no paša sākuma. Domāju – ja man reiz šogad ir izstāde, noteikti vajadzētu, lai tā notiek šajā datumā. Bija patīkami sastapties ar izpratni un pretimnākšanu šajā jautājumā arī no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja.Esat pētījis maiju kalendāru?Neesmu dziļi pētījis, bet interesējies gan. Vispār new age (jaunais laikmets – L. K.) kustība šo datumu uztver drīzāk kā sākumu, nevis beigas. Tajā iestājas "zelta laikmets", kad Zeme pāriet jaunā vibrācijā, jaunā realitātē. Tā ir viena no versijām. Esmu lasījis, ka tie, kuri nespēs veikt šo pāreju, paliks uz šīs pašas zemes un pārējie pārvietosies uz jaunu. Ir daudz, ļoti daudz versiju par to, bet, ja tā nopietni, es domāju, ka pasaules gals vienmēr ir ticis gaidīts un būs. Tas ir patīkams atskaites punkts, kad vari pārvilkt visam pāri svītru un sākt no jauna. Tāds datums ir figurējis katrā paaudzē, un mums laikam ir īpaši paveicies, jo tādi ir ik pēc pieciem gadiem! Kas ir lielviela? Izstādes nosaukuma pamatā ir mana bērnības vīzija, kas pastāvīgi atkārtojās. Man bija tāda izjūta – arī šad tad tagad es to mēdzu noķert: es redzu kādu priekšmetu vai arī pats esmu tā lieta, kas vai nu sāk ātri samazināties vai izplesties. Kad samazinās, tā kļūst tik maza, ka to vairs nevar redzēt. Savukārt, kad izplešas, tā piepilda visu, aizejot bezgalībā. Tāda mērogu dimensija. Tāpēc man radās doma, ka Saules sistēma, ap kuru riņķo planētas, ir tāpat kā atoms, ap kuru riņķo elektroni. Tas nozīmē – ja mēs atrodamies uz kāda elektrona kādā milzīgā atomā, varbūt mēs esam kādas milzu vielas – lielvielas – sastāvdaļa. Tā lielviela ir glezna, kurā esmu mēģinājis paskatīties no ārpuses uz lielvielu, kuras viens no atomiem ir mūsu galaktika.
Jo kas gan ir bezgalība? Tā var būt ne tikai lineāra attālumā, bet arī mērogā. Varbūt atomos uz elektroniem arī dzīvo mazi, mazi cilvēciņi.
Kā saprotu, šai izstādei piemīt zināms retrospektīvisms.
Retrospektīvai izstādei tā kā būtu par agru, jo, cik tad vispār man tās radošās darbības ir bijis – tikai 20 gadu.
Vismaz attiecībā uz jūsu veikumu šajā gadsimtā tā varētu teikt.
Tā gan varētu būt. Šajā izstādē ir iekļauti arī daži vecie darbi, lai varētu nolasīt daiļrades attīstības līniju.
Tā iezīmējas izteikti?
Man šķiet, jā. Šo izstādi vēlējos uztaisīt bez 90. gadu instalācijām un citiem darbiem, ar kuriem kļuvu pazīstams un kuri bija atbilstoši tā laika kontekstam (90. gados mākslinieks realizēja kontrkultūras stratēģiju, vēršoties pret sabiedrībā pieņemtajām konvencijām, liekulību un materiālismu. Viņa radošā biogrāfija ietver izaicinoši provokatīvus mākslas darbus – L. K.). Man šķita svarīgāk rādīt to, ar ko strādāju un par ko domāju tagad. Izstādē būs arī liels katalogs ar informāciju par visu šo posmu.
Vai varētu pienākt tāds brīdis, kad tēmām, kuras savā mākslā skarat patlaban, piemēram, kosmoss, ezoterika, arī pieliekat punktu, un sākas kaut kas pilnīgi jauns?
Kā gan lai to zinu? Pilnīgi iespējams, ka varētu pienākt tāds brīdis. Tiešām nezinu.
Precīzāk šo jautājumu varētu formulēt šādi – vai aizraušanās ar šīm tēmām pieder pie jūsu dzīvesstila, vai tās ir tikai šobrīd jums aktuāls izpētes objekts mākslā?
Man vienmēr ir bijusi interese par šīm tēmām – jau no paša sākuma. Pilnīgi noteikti tas būs mans pasaules redzējums, ko es gribu parādīt izstādē, un tas ir nesaraujami saistīts gan ar dzīvesstilu, gan visu pārējo.
Pastāstiet par jaunākajiem darbiem.
Paši jaunākie ir par sazvērestības teorijām. Tā ir tēma, kas mani pēdējā laikā ārkārtīgi iedvesmo, bet ne gluži tādā šauri politiskā aspektā. Man to patīk skatīt platākā leņķī, kādā varam redzēt visu civilizācijas vēsturi. Slepenās brālības, 2001. gada 11. septembris – tādās detaļās es īpaši neeju, kaut gan viens mans darbs ir veltīts Osamas bin Ladena nogalēšanai, un tā nosaukums ir Oficieru balle ar citplanētiešiem par godu Osamas bin Ladena nogalēšanai Jaunās Švābijas velvju zālē. Šajā darbā centos apkopot visu, kas man bija "sasāpējis" saistībā ar sazvērestības teorijām. Gleznā attēlots korporatīvs pasākums, kurā slepenā valdība atzīmē savu globālā terorisma projekta viena posma noslēgumu. Tā ir mana versija, kas balstīta uz visekstrēmākajām sazvērestības teorijām.
Kur meklējāt?
Ir dažas grāmatas, taču pamatinformāciju vienmēr ņemu internetā. Izstādi caurvij ironija – arī par sazvērestības teorijām, ezoteriku. Mani vienmēr dara uzmanīgu cilvēki, kuri ar fanātismu izturas pret jebko. Taču, no otras puses, šīm visradikālākajām teorijām, šķiet, ir pilnīgi tādas pašas tiesības eksistēt kā, piemēram, ziņām plašsaziņas līdzekļos, kas nesatur vairāk patiesības. Es pilnīgi noteikti neticu, ka tas, ko runā mediji, ir kaut kādā veidā saistīts ar realitāti.
Kādu literatūru šobrīd lasāt?
Sanktpēterburgā atradu jaunu grāmatu Hohot šamana (Šamaņa smiekli, autors Vladimirs Serkins – L. K.), kas vēsta par Tālo Austrumu šamaņu pasaules uzbūves sistēmu. Šis autors tiek pielīdzināts Kastaņedam (peruāņu amerikāņu izcelsmes antropologs Karloss Kastaņeda – L. K.), kaut gan pats apgalvo, ka viņu principi ir ļoti atšķirīgi. Man arī šķiet, ka zināmas paralēles tur ir.
Ar ko šamanisma kultūra šķiet saistoša?
Šamanisms ir vissenākā zinība par pasaules uzbūvi. Šīs zināšanas stāsta mums, ka redzamā pasaule labākajā gadījumā ir tikai maza daļiņa no tā, kas mums patiešām ir apkārt. Atsevišķās versijās tā vispār ir ilūzija. Tā kā man pašam ir bijusi pieredze šajā jomā, pēc tās es vairs nevaru vienkārši pieņemt, ka mūsu fiziskā realitāte arī ir tas vienīgais, kas pastāv. Šādu zināšanu iegūšana, iespējams, ir līdzvērtīga kristieša pirmajam kontaktam ar Dievu, kas nozīmē, ka tava dzīve tālāk turpināsies Kristū. Tieši tāpēc mani interesē šamanisms, jo es redzu tam apliecinājumu. Tas lielā mērā saistīts ar šamaniskiem ceļojumiem jau pieauguša cilvēka pieredzē.
Esat bijis pie kāda šamaņa?
Esmu devies šamaniskos ceļojumos vairākas reizes. Nezinu, vai vajadzētu par to stāstīt vairāk, jo tas tomēr ir intīms process – tu ej meklēt atbildi uz kādu jautājumu, kas tev būtisks.
Savā mājaslapā pie kādas gleznu sērijas attēliem esat paudis domu, ka pašlaik cilvēki tver pasauli ļoti vienkāršoti zudušo iemaņu dēļ. Kas īsti ir pazaudēts?
Principā tas ir viss, ko zaudē, atraujot dzīvi no dabas. Pilsētas dzīvesveids. Lielā mērā tas drīzāk ir jautājums, kas cilvēkam vēl ir palicis. Visu, visu, kas ir svarīgs, viņš ir zaudējis. No otras puses – tā jau būtu utopija, ja mēs visi tagad pamestu pilsētas un dotos dzīvot naturālā saimniecībā. Loģiski, ir pilnīgi saprotami iemesli, kāpēc cilvēki sāk dzīvot kopā vienā vietā un tur izveidojas pilsētas. Tās ir jaunas fiziskās realitātes pieredzes, ko gūstam, dzīvojot pilsētā. Tomēr mani vienmēr ir saistījis nevis tas, kas ir vienkāršs vai izskaidrojams, bet gan noslēpums. Mēs katrs radām savu pasauli, un tā, kurā man patīk dzīvot, ir pilna noslēpumiem.
Jūs esat apmeklējis vairākās enerģētiski spēcīgās pasaules vietas. Esat atradis arī tādas, kurās esat izjutis īpaši spēcīgu iedarbību?
Pirmās vietas, ko uzreiz nosauktu, ir Krima un Meksika. Krimā tie ir kalni, kurus tūristi nav tik ļoti apgānījuši, arī krievu mistiķa Vološina vietas. Savukārt Meksikā nevarētu nodalīt atsevišķas vietas, jo šī zeme ir pilnībā maģiska, un tādā nepierādāmā veidā šķiet, ka man ar to ir ļoti cieša saikne. Kas mums liekas pārdabisks, viņiem tā ir normāla dzīves uztveres forma. Kaut vai tie paši lidojošie šķīvīši. Ikviens cienījams turienes cilvēks, nebaidoties par savu reputāciju, varēja apliecināt, ka netālu no Mehiko ir vulkāns Popokatepetls, kurā šie šķīvīši sēžas un ceļas.
Vai šādas uztveres jums Latvijā pietrūkst?
Jā, laikam. Mēs esam diezgan pragmatiski – īpaši pēdējā laikā, kad saskaramies ar ekonomiskām problēmām. Arī padomju laika mantojums – materiālisms – savu ir atstājis. Nedaudz pietrūkst arī pašu šķīvīšu.
Latvijā var runāt par enerģētiski spēcīgām vietām?
Protams. Taču katram pašam ir jāatrod tā vieta, kurā viņš īpaši labi jūtas. Tas var būt arī akmens pie vectēva mājas. Visbiežāk! Četras priedes mežmalā. Nav pat jābūt kaut kādām brīnišķīgām aizām obligāti, nē.
Jums ir?
Jā. Man ļoti patīk meži Kurzemes piekrastē. Arī Pokaiņi ir īpaša vieta. Mēdz teikt, ka tik daudz apmeklētāju šo vietu degradē. Tā tas varētu būt, taču, manuprāt, ir nepieciešams pavisam cits daudzums, lai tā notiktu. Piemēram, lielais piramīdu komplekss Teotivakanā Mehiko ne par ko nevar sūdzēties – kaut tūristu tur ir ārkārtīgi daudz, enerģētiskais spēks ir tāds, ka par maz neliekas. Kājas ļogās brīžiem!
Kur smeļaties enerģiju, lai taptu jūsu lielformāta gleznas?
Garīgajās praksēs. Nesen pārlasīju Kastaņedas Ceļojumu uz Ikstlanu, un sākumā ir kāds teikums, kuru sev it kā no jauna atklāju. Dons Huans sacīja Kastaņedam, ka viņam nevajadzētu stāstīt nevienam, ko viņš dara, jo tad, kad izstāsta visu visos sīkumos, tas zaudē svaigumu pašam. Tad tev ir jāmelo sev, lai varētu turpināt darīt. Vienmēr esmu juties slikti, kad man prasa: "Ko jūs darīsiet tālāk? Ko jūs gleznojat tagad?" Parasti es tomēr izstāstu un pēc tam jūtos ne visai labi. Esmu sapratis, ka turpmāk tā nedarīšu.
Personālizstāde Lielviela
Izstāžu zālē Arsenāls 30.XI–20.I
www.fisers.lv