Iespējams, tas bija pandēmijas laikā uzkrājies uzmanības deficīts, kas uzsprāga pēc pulcēšanās ierobežojumu atcelšanas, Rīgas ielās pēkšņi parādoties jauniešiem, kurus nepamanīt nav iespējams. Ja mēnešiem ilgi esi bijis ieslodzīts četrās sienās, bet pēc tam visur vajadzēja būt tikai maskā, tīņa vecumā, kad ir tik svarīgi sevi parādīt citiem, lai iepazītos un satiktu jaunus draugus, tu pat neapzināti centīsies izcelties, līdzko atkal būs tāda iespēja. Un pēkšņi apkārt viss tik krāsains – bagātīgs grims un pīrsings, rūpīgi veidotas frizūras, tetovējumi un drēbes, kas izgreznotas ar pašdarinātām un pirktām uzšuvēm, kurās lasāmi visādi saukļi un tādu grupu logo, kuras beigušas pastāvēt, vēl pirms to nēsātāji bija dzimuši, – Ramones, Sex Pistols, The Clash utt. Vai viņi to patiešām klausās? Diezgan loģiski, ka jā – šodien taču gandrīz jebkāda mūzika pieejama internetā un nav vairs jāmeklē kasetes vai plates kā agrāk.
Panki Berga bazārā
Daudzi no šiem jauniešiem paši ir kā krāšņi mākslas objekti, un fotogrāfs Arnis Balčus viņus dokumentējis fotogrāfijās, sākotnēji apmeklējot grupu ŠŅK, Pauls Raimonds, Nikotīņi, Lietās, PXWLL un citu koncertus, vēlāk dažus no viņiem aicinot uzstāties 2022. gada Fotomēneša Dekadences festivāla koncertos un pulcējot arī savā izstāžu sērijā Mākslīgā intelekta Latvija pērn Rīgas fotomēneša galerijā Ģertrūdes ielā 64, kur katru dienu bija skatāma jauna ekspozīcija par citu tēmu. Nākamajai Arņa Balčus izstādei rudenī galerijā ISSP jau bija tāds pats nosaukums kā tolaik vēl topošajai grāmatai – Scēna, kā paši jaunieši dēvē šo panku kopienu. Izstādes laikā ierasti sterilais Berga bazārs pārvērtās par panku pulcēšanās centru, kur notika koncerti, ierakstu un aksesuāru tirdziņš, arī socioloģisko pētījumu vakari par šo fenomenu, ko daudzi salīdzina ar Londonu, Berlīni vai Ņujorku vairāk nekā pirms četrdesmit gadiem.
Panki Rīgas ielās ir redzami arī Jura Podnieka slavenajā 1986. gada filmā Vai viegli būt jaunam?, bet toreiz tā bija filmēšanai sarīkota maskarāde. Gan jau uz skolu vai radu saietiem arī šie mūsdienu jaunieši pucējas citādi, bet Arnis Balčus tomēr par savu izpētes objektu ir izmantojis jau esošu kustību, nevis pats to sarīkojis. Jaunieši bija visai apmierināti, labprāt viņam pozējot (senie panki mestu ar pudeli) un daloties ar saviem mākslas darbiem, kuri arī izmantoti pabiezajā A4 formāta fotoalbumā, kas nu saglabāsies kā kvalitatīva krāsaina liecība par vērienīgāko panku kustību Latvijas vēsturē XXI gadsimta 20. gadu pirmajā pusē.
Reizēm, ejot cauri Vecrīgai pievakarē, rodas iespaids, ka visi jaunieši tagad ir tādi, bet gan jau tomēr ne – viņi vienkārši ir sastapti ceļā uz kādu koncertu klubā Depo vai Republika, vasaras mēnešos arī kultūrvietā Lastādija. Tās ir viņu galvenās pulcēšanās vietas, kuru ārpusē tiek atstātas iztukšotās pudeles, pa kādam pazaudētam metāla pīrsingam un Latvijas pankroka klasiķa Dambja izgatavotai tematiskai nozīmītei.
Kurš ir īsts panks?
Mazliet par neseno vēsturi. Aptuveni pirms astoņiem gadiem aizgāju uz kādu koncertu Vecrīgas klubā Depo, kur spēlēja grupa OYTÖ. No bungām mēģināja izsist ārā visu iespējamo Aleksandrs Barons, kurš, kā vēlāk uzzināju, raksta arī burvīgu dzeju. Uzgriezis klausītājiem muguru, mikrofonā kliedza solists Marģers, tomēr visvairāk uzmanības piesaistīja trešais grupas dalībnieks, kurš spēlēja basģitāru un didžeridū. Viņš uzvedās un izskatījās kā izkāpis no laika mašīnas, kas atceļojusi no 70. un 80. gadu mijas, kad pasauli pārņēma pankroks, atstājot dziļas pēdas gan turpmākajā populārajā mūzikā, gan jauniešu stilā – pat nodilušus, saplēstus džinsus 80. gados sāka pārdot veikalos kā modīgus apģērbus. Dave Raven, kā viņš sevi dēvē pats (īstajā vārdā – Dāvis Kristers Avotiņš), tobrīd nebija vairāk kā septiņpadsmit gadu, un man kā panku subkultūras cienītājam jau vairāku gadu desmitu garumā iemirdzējās acis, redzot, ka tas vairs nav tikai pagātnes kultūras fenomens, ko ar nostalģiju tagad atceras pusmūža ļaudis.
Izrādījās, sajuties garlaikots no dzīves pārtikušā ģimenē, Dāvis pametis mājas un devies klejotāja gaitās, ceļodams pa pasauli ar divriteni, sācis rīkot latviešu, vēlāk arī ārzemju grupu koncertus (lai tiktu klubā Depo vēl nepilngadīgs) un pirmos panku festivālus, rādot piemēru un pulcējot ap sevi līdzīgi domājošos. Tad nāca pandēmija, kas šo augošo kustību jeb scēnu turēja ieslodzītu, uzkarsējot vēl lielāku vēlmi protestēt pret liekulīgo, garlaicīgo, materiālismā balstīto jeb pērkamo pasauli, līdz viss "nāca vaļā", nu jau jaucot panku, hardcore, metālistu un hipiju, pat šausmu pasaku tēlu stilus gan vizuālajā tēlā, gan mūzikā.
Dāvis ir teicis, ka nepazīst nevienu, kurš pats sevi pilnā nopietnībā uzskata par īstu panku. Lai nevienam nerastos šaubas, ka Arņa Balčus grāmatā redzamās asinis ir īstas, viens no varoņiem izdevuma atklāšanas vakarā klubā Depo visu acu priekšā pārgrieza sev vēnas, liekot saprast, ka nekāda karnevāla te nav. Šis gadījums atsauc atmiņā britu grupas Manic Street Preachers dziesmu tekstu autora, ideologa un ritma ģitārista Ričija Edvardsa atbildi 1991. gadā uz New Musical Express žurnālista jautājumu, cik nopietni ir jāuztver viņa māksla, – mūziķis iegrieza sev rokā ar žileti uzrakstu "4 REAL"…