Savējiem pateikt paldies
"Mālpils bija un joprojām būs ļoti īpaša vieta mākslinieces dzīves gājumā un tās atcerē. Še Džemmas saknes, piederības sajūta, vecmāmiņas un citu radinieku sasaite, jaunības gadu draudzības, atceres un viss, kas veido cilvēka dzīves pamatus. Kad pirms pieciem gadiem Džemmas 90. dzimšanas dienā atklājām viņas darbu izstādi tepat, Mālpilī, tad Džemma ienāca zālē teju ar kavēšanos. Skaista, ar klusu un tālu spulgojumu acīs. Pēc sveikšanas un atklāšanas vārdiem vaicāju: vai ceļā kāda aizķeršanās? Nē, pirms svinībām aizbraukusi un dzimtas mājām Ģērķēniem, citādi neesot varējusi. Vēlējusies bērnības vietas izstaigāt un savējiem paldies pateikt," zīmīgu atmiņu uzplaiksnījumu atceras Ingrīda Burāne.
Doma par izstādes nosaukumu Tautumeita viņai atnākusi tikpat likumsakarīgi kā pati izstādes nepieciešamība: "Varētu teikt – banalitāte, bet ar to galīgi nedomāju izcelt Džemmas gleznoto darbu vienu sižeta līniju. Vairāk nosaukuma un kopuma sakarības saistīju ar pašu mākslinieces personību, vietu Latvijas kultūras kopainā. Džemma kā simbols. Zīme. Vēstījums. Laikmeta izteicēja. Laika pretruna. Noslēpums. Sievietes būtība. Džemma – mīlestība, dzīvība, nāve. Realitātē un mākslā. Nepārejošais un nezūdošais."
Dziļa un saprātīga atjauta
"Savā laikā māksliniece ir teikusi, ka savu profesionālo noskaidrošanos atradusi tikai XX gs. sešdesmito gadu sākumā, kad sevī iekšēji nostiprinājusi kora, dialoga tēmu un atradusi tai glezniecisko pamatojumu. Varētu arī teikt dziesmas, gavilēšanas un sāpju nodziedāšanas tēma, kas katrā mākslinieces profesionālajā desmitgadē izsakās ar citiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem, kuros krāsa ir galvenais. Krāsa kā visa pamats. Krāsainība kā tautastērpa bezgalība," stāsta Ingrīda Burāne.
Visu rakstu lasiet laikraksta Diena pirmdienas, 5. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!