Piemineklis ne tikai ķeizaram

17. augustā Grīziņkalnā atklāja Ģirta Burvja veidoto skulptūru (arhitekti - Arturs Caturovs, Uldis Liepa/AB Studio) Rīdzinieki. Veltījumu Augustam Deglavam (1862-1922) 150. dzimšanas dienā iedvesmojusi rakstnieka triloģija Rīga - viens no ievērojamākajiem kultūrvēsturiskajiem darbiem latviešu literatūras vēsturē, kurā iemūžināta Rīgas kultūrvide XIX gadsimta 60.-80. gados - latviešu ienākšana pilsētā, nacionālās un ekonomiskās pašapziņas veidošanās. Pie ēkas Augusta Deglava ielā nr. 24, kur rakstnieks dzīvoja laikā, kad rakstīja romānu, atklāta arī piemiņas plāksne.Apdzīvojams piemineklis«Diezgan ar jūsu zaimiem un nicināšanu, mēs latviešu vīri tos vairs nepieņemam!»; «Latvieši paši zināja, ka viņi atrodas vēl tālu «aiz kalniem», bet viņi tur aiz kalniem negribēja palikt» - Ģ. Burvja skulptūrā tēli runā cits caur citu - citātu korī, kas pārvēršas par balsu murdoņu iz XIX gadsimta Rīgas. Tā ir tēlnieka paša montāža un interpretācija, iztiekot bez literārā konsultanta padoma. «Starp šiem citātiem veidojas kopsakarības, un tie katrs iezīmē savu romāna tēmu - vēsturisko, sociālo, lirisko -, parādās tā laika bagātā valoda. Redzams, kā ir izmainījusies mūsu valoda pa šo laiku,» - tēlnieks romānā iedziļinājies ar lielu atbildību, apzinoties, ka «tas ir arī piemineklis valodai».Piemineklis tapis spraigā režīmā - divu mēnešu laikā, lai gan briešanas un skiču skaņošanas laiks, protams, bijis daudz garāks. «Labākā gadījumā būtu bijis visu pieminekli veidot no bronzas, kuru laikazobs nespēj maitāt, bet izdevumi būtu vismaz piecreiz lielāki. Mēs izgājām no situācijas, kad bija iespējams melno velmēto tēraudu kaparot. Tas ir vispirms niķelēts, tad kaparots, lai vairāki slāņi turētos pretim laikazobam un neieķertos rūsa,» tēlnieks atklāj darba praktisko pusi. Piedāvājumu veidot Rīdziniekus Burvis uztvēris ar īpašām izjūtām, jo pirmo pieminekli Augustam Deglavam veidojis tēlnieka skolotājs Kārlis Jansons (pieminekli Meža kapos 1929. gadā atklāja Rainis un Aspazija kopā ar Deglava kundzi - red.). «Tas man likās vairāk nekā simboliski, ka man jāstrādā ar šo pašu tēmu, jau pilsētvidē,» neslēpj skolnieks.Pozējot dubultportretam ar Rīdziniekiem, autors praktiski demonstrē, ka «tas ir apdzīvojams piemineklis». Pie laucinieku pāra atstāts fotografēšanās laukums, to var no visām pusēm apstaigāt, kā arī pasēdēt uz soliņa un «parunāt» ar Deglava laika rīdziniekiem. Iecere visā pilnībā vislabāk atklājoties gaismu un ēnu saspēlē, satumstot, kad piemineklis atspīd un izgaismojas un burti projicējas arī uz zemes. «Pilsētvide prasa visu to labāko, ko mēs varam sniegt gan materiālu, gan kompozīcijas ziņā, lai viņa būtu ilgstoša un noturīga. Un, protams, uzrunātu cilvēkus,» Ģirts Burvis ir pārliecināts, ka sastingušas, statiskas skulptūras vairs nav tas, ar ko var saistīt.Ideja sena kā cilvēceKultūras Diena par gidu, kas palīdzētu literāru darbu un varoņu iedvesmotus pieminekļus (skulptūras, tēlniecības objektus, statuetes u. c.) ievietot tradīcijā un ieraudzīt kopsakarībās, uzaicināja mākslas vēsturnieku un Rīgas domes Pieminekļu padomes priekšsēdētāju Ojāru Spārīti. Viņš atsaucīgi piekrita dalīties savās fundamentālajās zināšanās.«Mūsu sabiedrībā dominē tāds vēsturiskās apziņas kopšanas tips, kas piesātina mūsu dzīves telpu ar piemiņas zīmēm ievērojamām personām, notikumiem vai politiski nozīmīgām atgādnēm,» iesāk O. Spārītis, «lai gan literāram tēlam veltīta mākslas darba vai pieminekļa ideja ir sena kā cilvēce. Tai prototipus mēs saskatīsim Amerikas indiāņu totēmu stabos, seno civilizāciju vai pasaules lielo reliģiju literāro un mitoloģisko personāžu atveidojumos, antīko grieķu un romiešu mākslā. Viduslaiki ir bagāti ar svēto skulptūrām, un, ja vēlamies, Rīgas Lielais Kristaps arī ir šīs pašas paradigmas tēls.» Mākslas vēsturnieks uzsver, ka svarīgi ir saprast, ka «tikai tāda sabiedrība, kuru neplosa politiskas konfrontācijas dziņas, rada plašam iedzīvotāju spektram adresētu veltījumu». Kā vienu no jaukākajiem šādiem dekoratīvās tēlniecības paraugiem O. Spārītis min Londonā uzstādīto tēlniecisko veltījumu Pīteram Penam (Kensingtonas dārzā - red.). «Tas ir brīnišķīgs literārs veltījums grāmatas tēlam, kurš ir vienādi mīļš kā maziem, tā pieaugušiem lasītājiem. Madridē vai ikviens vēlas nofotografēties pie Dona Kihota un Sančo Pansas tēliem. Meklējot tuvāk, mēs atradīsim izcilā lietuviešu tēlnieka Roberta Antiņa bronzas skulptūru Egle - zalkšu karaliene Palangas muižas parkā. Un vai Mūrnieku ielā uzstādītais Skursteņslauķis un Mūrnieks nav simboli, Rīgas vēstures un daiļliteratūras lappusēs sastopamie priekšpilsētu strādniecības tipāži, kas mūs uzrunā pazīstamu prototipu veidolā,» retoriski vaicā mākslas vēsturnieks.Savs piemineklis ir arī Šerlokam Holmsam, turklāt ne tikai Beikerstrītā Londonā, bet arī Maskavā. Viens no neparastākajiem «literāro pieminekļu» paraugiem meklējams Pēterburgā, kur pie sava pieminekļa ticis Gogoļa sacerētais Kovaļova deguns (stāsts Deguns). KD lasītājs šo uzskaitījumu var turpināt pats, tikmēr pastaigāsim Ojāra Spārīša pavadībā tepat pa Latviju. Viszināmākie un mīlētākie - Lutausis, Annele un Sprīdītis - Tērvetes Dabas parkā bija paši pirmie, ar ko Krišjānis Kugra 1969. gadā bagātināja literāro asociāciju pasauli. Mākslas vēsturnieks brīdina nekļūdīties - Lāčplēša gulta Lielvārdē ir tikai tautas dots poētisks nosaukums no Daugavas izvilktam akmenim, kam pierakstīta teiksmaina izcelsme, bet tēlnieka roka tam neesot pieskārusies. Rūjienā meklējams Kārļa Zemdega piemineklis, veltījums R. Blaumaņa patriotiskajam dzejolim Tālavas taurētājs (atklāja 1937. gadā). Arī šos piemērus lasītājs var turpināt papildināt ar saviem.Kāpēc ne Mārim Štrombergam?Kā publiskajā telpā ienākt jauniem pieminekļiem, ja pieņemam, ka tā ir mūsu kopīgā «dzīvojamā istaba», kur katrs grib uz plaukta izlikt sev svarīgas «mīļlietiņas». Ne velti tas ir tik jūtīgs un kaislīgi debatēts jautājums. Ģirts Burvis ir pārliecināts, ka šodienas Rīgā labi sadzīvot var gan jaunradīti pieminekļi veltījuma žanrā, gan mākslas objekti instalācijas, kas paliek vidē, piemēram, pēc laikmetīgās mākslas festivāliem. Vaicāju par Brigitas Zelčas bakalaura darbu Villendorfas Venēra. XXI gs. pie Mākslas akadēmijas, kas nu jau, izskatās, nostājusies tur uz palikšanu. «Tai videi ir jāuzrunā cilvēki, jāliecina par to, ka šajā namā ir radoša pasaule. Protams, ir jāizvērtē katra no situācijām. Mēs nevarētu likt šādas instalācijas jau citā vidē, kas prasa respektablāku reprezentāciju,» uzskata Ģ. Burvis. Viņu priecē, ka jauni tēlniecības darbi parādās ne tikai Operas un kanālmalas apkaimē, bet arī citviet Rīgā.Cik ilgam laikam jāpaiet, lai nopelni kondensētos piemineklī? Vai dzīves laikā tāds iemantojams? Ģ. Burvis: «Tas ir atkarīgs no sabiedrības. Kā tā novērtē savus varoņus. Piemineklis var būt ļoti simbolisks, netradicionāls. Piemēram, kāpēc mēs nevarētu šobrīd sadzīvisku bronzas skulptūru veltīt mūsu varonim Štrombergam uz velosipēda? Es domāju, tā būtu ļoti sadzīviska, atraktīva un mīlēta skulptūra.»VĀRNA UN ŠOPINGA EŅĢELIS Daudzi, skatoties Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju, sajūsmā noelsās par britu vieglumu, atļaušanos un asprātību - sak, cik mums referendumu būtu jāsarīko, lai atļautos epizodi ar karalieni, Džeimsu Bondu un helikopteru.Lai arī latviešu mentalitātē dabiskākais stāvoklis ir melanholija un zināma smagnējība, reizēm gadās izņēmumi. Nepārsteidz, ka tas noticis roka pilsētā Liepājā, kur acīmredzot mīt priecīgāki un dullāki ļaudis.1999. gadā Imanta Kalniņa dziesmu Pilsētā, kurā piedzimst vējš ar Māra Čaklā vārdiem apstiprināja par Liepājas himnu. 2009. gadā tika izsludināts konkurss skulptūru grupai Pilsētā, kurā piedzimst vējš, un tajā uzvarēja tēlnieku Ģirta un Gaita Burvju un Kārļa Īles ideja. Kūrmājas prospekta visā garumā sastopama gan zarā sēdoša «varen varošā vārna» (M. Čaklā sveiciens kādai ideoloģiski «pareizai» sava laika kritiķei), gan Dzintara latvietis, Laivinieks, Telefonists un pie pieminekļa Zvejnieku alejas galā - arī Cilvēku mežs.«Kā vienmēr esmu teicis - lielie tēlniecības darbi top kolektīvi. Tad, kad sabiedrība ir nobriedusi šajai vajadzībai un tā saka - jā, mēs to gribam un mums to vajag. Tad viņa spēj rast arī finansiālu atbalstu, tad viņa spēj rast arī vietu pilsētvidē. Līdz tam mēs esam kā zemapziņas domu burbulis, kurš piebriest,» saka tēlnieks Ģirts Burvis.O. Spārītis, vaicāts, kā tik rotaļīgus piedāvājumus uztver Pieminekļu padomē, apgalvo, ka «eksperti ir ļoti vienprātīgi, jo viņi apzinās šādas tematiski nepārprotamas un emocionāli pozitīvas tēlniecības iedarbības spēku». Tiesa, līdz brīdim, kamēr «pozitīvisms» nekļūst par banalizāciju un apzinātu izdabāšanu lētai sabiedrības gaumei, kas raksturīgs vislētākajai komerckultūrai. «Šāds kuriozs bija lielveikala Spice priekšā uzstādītais Šopinga eņģelis, kurš tur anonīmi uzradās un, paldies kādu veselajam saprātam, tikpat klusi arī nozuda. Manuprāt, nevienu sabiedrību un publisko telpu nevar greznot māksla, kurai trūkst augstākas idejas vai kura tiek banalizēta, bezjēgā atdarinot Briseles čurājošos bērnus, lētam uzjautrinājumam eksponējot «it kā» reālistiskus ielu fotogrāfu (S. Pēterburga), no kanalizācijas lūkas izlīdušu strādnieku (Stokholma) vai no pagājušā laika fotoattēliem atdzīvinātus personāžus,» uzskata mākslas vēsturnieks. «Tiesa, pirmie šāda tipa tēlniecības darbi ir iekļuvuši mākslas klasikā, bet šos panākumus ir noteicis trauslais gaumes slieksnis, uz kura gan pasūtītājam, gan māksliniekam izdodas vai arī neizdodas balansēt.»RĪGU VAR SAKOPT PA MAZAM STŪRĪTIM**Ojārs Spārītis, Rīgas Pieminekļu padomes priekšsēdētājsEs atļaušos izteikt prieku par Latvijas tēlnieku radošajiem meklējumiem, kuri patlaban eksponēti Pētera baznīcā, vai starptautiskās tēlniecības kvadrinnāles darbiem, kurus rīdzinieki ieraudzīs vēl šoruden - oktobrī un novembrī. Tie noteikti paplašina mūsu priekšstatus par mākslu un ļauj sajust laikmetīgu pieeju formai, saturam, stilam un materiāla izvēlei. Man gribētos, lai mūsu publisko ārtelpu piepilda kvalitatīvi mākslas darbi, kas iepriecina, atraisa mūsu emocijas un ceļ mūsu rīdzinieka vai Latvijas iedzīvotāja pašapziņu, līdzīgi kā tas ir noticis ar šo rakstu ierosinājušo Ģirta Burvja radīto tēlniecisko veidojumu Rīdzinieki. Šajā reizē es gribu pateikties gan mākslinieka komandai, gan Rīgas domes Latgales priekšpilsētas pašvaldībai, gan finansiālajiem atbalstītājiem, ar kuru pūlēm pie Grīziņkalna ir radīts mūsdienīgs mākslas darbs. Tas sakņots perfektā vietas un laikmeta izjūtā, un skulpturālās grupas filozofiskais uzdevums varētu būt mīlestības piestrāvots vēstījums par to, kā ir radies un attīstījies šis sociālais un psiholoģiskais fenomens - piederības sajūta Rīgai.Ieva Zībārte**, arhitektūras kritiķeGalvenais, ko man saka jaunais publiskās mākslas darbs Grīziņkalnā, ir - Rīgu var sakopt pa mazam trīsstūrītim. Par skvēriņu un mākslas objektu, jo īpaši par lietussargiem, esmu sajūsmā - lieliska vieta, varbūt ne gluži labākā kājāmgājējiem, taču labi pamanāma no vairākām apkārtnes ielām. Mākslai ir rasta vieta īstā nomalē, strādnieku rajonā ar spilgtu identitāti uz sliekšņa starp vēsturisko Rīgu un mikrorajoniem. Ļoti labi, ka tuvumā uzstādīti soliņi ar atzveltni, jo tie ir vienīgie, kuros patiešām ērti atpūsties. Varētu diskutēt par to, vai pieminekļos vienmēr jāiemūžina pagātnes varoņi, varbūt lielāku uzmanību ir pelnījuši mūsdienu rīdzinieki - Grīziņkalna skeiteri, bomzīši. Arī izpildījuma kvalitātei pietrūkst līdz «pieciem ābolīšiem». Nezināju, ka glītajā koka mājā pāri ielai dzīvojis Deglavs, esmu priecīga arī par viņa piemiņai uzstādīto plāksni. Ceru, ka piemineklis rosinās rīdziniekus iepazīt Grīziņkalna apkārtni. Turpat atrodas izcili arhitektūras vēstures pieminekļi - Sarkanā Krusta slimnīcas iespaidīgie korpusi, Sv. Pāvila baznīca, Šmēlinga skola.