Ieva Epnere (1977) ir viena no aktuālākajām personībām Latvijas laikmetīgajā mākslā un ir guvusi plašu atzinību arī ārvalstīs. Viņa veido emocionālus stāstus par neparastām vietām, personībām un dzīvesveidu. Ieva Epnere savu māksliniecisko darbību ir sākusi kā fotogrāfe, savulaik studējusi to pie Andreja Granta, kurš Latvijas mākslā ir pazīstams ar "izšķirošā mirkļa" fotogrāfijas tradīciju un plašo skolnieku loku.
Estētiskā piesātinātība
Savos pirmajos mākslas projektos Ieva Epnere veidoja fotosērijas par cirka māksliniekiem, dokumentēja savu vecvecāku lauku mājas un meklēja vecvecmāmiņu, apciemojot vietas, kur viņa kaut kad sen bija dzīvojusi. Ieva Epnere ir viena no nedaudzajām Latvijas māksliniecēm, kuras daiļradē skaidri jaušama antropoloģiska pieeja un vēlme izzināt dažādus sociālos faktorus caur ļoti personisku pietuvinājumu. Savulaik māksliniece studējusi Vizuālās komunikācijas nodaļā Latvijas Mākslas akadēmijā, pēc tam turpinājusi studijas pēcdiploma programmā prestižajā institūtā HISK Gentē, Beļģijā. Pēc studijām HISK mākslinieces darbībā jaušams pozitīvs pārrāvums, un stāsti, kas iepriekš tika iemūžināti attēlos, arvien vairāk tiek izvērsti telpas un priekšmetu valodā, tajos aktīvi iesaistītas gan instalācijas, gan videomediji.
Ievas Epneres mākslinieciskajai izpētei allaž piemīt vizuāls perfekcionisms, viņa sakāpina attēlu estētisko piesātinātību – tie aizrauj un fascinē arī tad, ja satura detaļas šķiet mazsvarīgas. To gan ir grūti iedomāties, jo arī mākslinieces izvēlētās tēmas aptver teritorijas, kas saista ļoti dažādu auditorijas loku, – tie ir fenomeni, ar kuriem lielākā vai mazākā mērā ir saskāries ikviens mūsu reģiona iedzīvotājs un kuri šķiet eksotiski sabiedrībā ar mazliet citādu vēsturisko pieredzi.
Ieva Epnere parasti izvairās no ideoloģiskiem vai jebkurā citā veidā pārlieku didaktiskiem vēstījumiem, taču izvēlēto tēmu daudzslāņainība neizbēgami paplašina arī mākslas darba kontekstu, tāpēc personiski stāsti tajos savijas ar dažādu laikmetu, sociālo grupu un kultūras prakses nospiedumiem. Piemēram, darbā Paradīze jaunam cilvēkam (2015) māksliniece foto un video formātā iemūžinājusi kādreizējo Padomju Savienībai piederošo ogļraču pilsētu Piramīdu, kas tagad ir gandrīz pilnībā pamesta. "Spoku pilsētu" viņa fiksējusi ne vien kā eksotisku urbānu fenomenu, kam neizbēgami piemīt masīvu ģeopolitisko procesu simbola slodze, bet arī kā vispārinātu ilgošanās metaforu. Drupu pilsēta caur Ievas Epneres kameras aci ieguvusi vienatnības paradīzes statusu, kurā ļauties apcerēm par visa pastāvošā zūdamību.
Savukārt videodarbā Atsacīšanās (2014) māksliniece vēsta par kādu Kurzemes mācītāju, kurš atteicies no sapņa kļūt par mākslinieku un izvēlējies kalpošanu reliģijai. Interesi par māksliniecisko mācītājs realizē centienos saglabāt suitu tradīcijas, kā arī veidojot liturģisko tekstilizstrādājumu kolekciju. Stāsts par neparasto mācītāju dokumentēts tradicionālajai romantisma mākslai tuvā valodā, tajā ietvertas arī spēcīgas Kurzemes dabas metaforas un kinematogrāfiski daudznozīmīgas detaļas, kas vēsta gan par mūžīgo cīņu starp sakrālo un profāno cilvēka dzīvē, gan Latvijas kultūrā specifiskām tradīcijām un to vietu mūsdienu pasaulē.
Sakrālā satura meklējumi
Rīgas Starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA Ieva Epnere piedalās ar pasākumam speciāli radītu videoinstalāciju Es mācēju danci vest, kurā viņa cenšas pietuvināties tautas deju tradīcijām to sākotnējā, autentiskā formā, bez XX gadsimtā radītajiem uzslāņojumiem. Savos pirmsākumos deja bija simbolisks pasaules sakārtošanas rituāls. Kustību un soļu ritmi ietver arhetipiskus ornamentus, kas atsaucas uz tā laika cilvēku priekšstatiem par kosmisko un sociālo kārtību. Ieva Epnere dejā meklē tieši sakrālo, pirmatnējo saturu, kas diemžēl pazudis mūsdienu folkloras versijās, nemaz nerunājot par dziesmu un deju tradīciju trivializēšanos.
Ievai Epnerei horeogrāfija ir daudz sarežģītāka dažādu laika, telpas un situāciju elementu sintēze, nekā to piedāvā mūsdienu kultūra, un līdzīgi kā citos mākslinieces darbos pietuvināšanās parādību būtībai ir kā smalki estetizēts apcerējums par dažādām parādībām – tās nav tikai specifiskas dejas nianses, darbs reflektē par mākslas un ideoloģijas attiecībām un pārskata to pašsaprotamo stāvokli mūsdienu kultūrā. Anita Vanaga darbam veltītajā tekstā jautā: "Vai deja un melodija ir neatraujamas viena no otras? Vai raksts var izdzīvot viens pats? Kādu saturu tajā mēs redzam šodien?"
Seko līdzi aktuālajam arī notikumam veltītajā Diena.lv sadaļā!