Festivāls Survival Kit pagaidām ir vienīgais regulārais sarīkojums, kas tiecas iezīmēt Rīgu kā ceļojuma galamērķi plašās laikmetīgās mākslas cienītāju kopienas kartēs. Šī gada izstādes, pēc skaita devītās, kuratori bija Jonatans Habibs Engkvists, Solvita Krese un Inga Lāce. Iespējams, festivāla pirmā laidiena patoss – darbošanās par spīti krīzei, izmantojot veikalu pamestās telpas, – ir pāraudzis citā: darboties tāpat kā līdz šim, par spīti tam, ka sākotnējais iemesls jau aizmirsies. Tomēr pieaugošā festivāla internacionalizācija (vieskuratora uzaicināšana, skopā latviešu mākslinieku klātbūtne, apmeklētāju sagaidītāja, kas neprot sarunāties latviski) rosināja domāt par tā potencēm piesaistīt starptautisku auditoriju. Kādreizējā Bioloģijas fakultātes ēka izrādījās labs kultūrtūrisma objekts, kas reizēm pat nozaga apmeklētāju interesi par ļoti atšķirīga līmeņa ārzemju mākslinieku darbiem.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Reiz man uz darbu piezvanīja kundze, kura būtībā meklēja radniecīgu dvēseli, proti, kādu, kurš spētu augus uztvert tā kā viņa. Viņa to formulēja tādējādi, ka "augi arī ir cilvēki", bet skaidrs, ka tas nebija domāts burtiski. Es nebiju šī radniecīgā dvēsele, bet vairāk vai mazāk nojautu, ko viņa vēlas pateikt, un zināmā mērā jutos vainīgs, ka nevaru palīdzēt. Reiz viņa radniecīgas dvēseles esot meklējusi vegānu pasākumā, bet saskaņā ar kundzes teikto tie viņu diezgan agresīvi noraidījuši. Sak, ko tad lai ēd, ja "augi arī ir cilvēki"? Un arī es nepazinu nevienu, kurš par augiem izteiktos līdzīgi. Varētu ieteikt pāris svešās mēlēs sarakstītu filosofisku grāmatu (piemēram, Michael Marder Plant-Thinking: A Philosophy of Vegetal Life (2013), Matthew Hall Plants as Persons: A Philosophical Botany (2011)) un aicināt iepazīties ar posthumānistu tekstiem, bet nešķita, ka ar to būšu līdzējis. Galu galā viņa meklēja cilvēkus, nevis grāmatas.
Sviests
Festivāls Survival Kit, ko jau devīto gadu organizē Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC), šoreiz bija ieguvis nosaukumu Saiet ābolā, kokā, sēnē, ledājā, gliemežvākā, briedī, kanārijputniņā. Šķiet, ka pirmējs ir bijis angliskais nosaukums Becoming an Apricot, an Apple, a Crow, a Tree, a Cockroach, a Glacier, a Plant, a Mushroom, a Shell, a Bird, Algae. Pirmējs tāpēc, ka tajā skaidri nolasāms avots, uz kuru nosaukums atsaucas, proti, franču filosofa Žila Delēza un psihiatra Fēliksa Gvatari jēdzienu "tapšana par dzīvnieku", kas visizvērstāk aprakstīts 1980. gada darbā Tūkstoš plato.
Jēdzienu plaši izmanto mākslas kritiķi, kuri pievēršas dzīvnieku attēlojumam mākslā (Nato Thompson Becoming Animal (2005), Steve Baker The Postmodern Animal (2000)), jo neatkarīgi no tā, ko īsti Delēzs un Gvatari ar to domājuši, ideja par pārtapšanu dzīvniekā, sēnē, ābolā u. tml. raisa iztēli. Latviskojot becoming kā "saiešana", varbūt tiek zaudēta filosofiskā bagāža, jo "tapšana", kā to parasti tulkojam, ir jēdziens, kas attiecas ne tikai uz "tapšanu par kaut ko" un drīzāk skatāms pārī ar "būšanu" vai "identitāti" – mēs un pasaule ap mums nav sakārtota un fiksēta, bet gan plūstoša, mainīga, topoša, tajā nav noteiktu robežu, piemēram, robežu starp cilvēku un augu, ķermeni un tehniku, mani un tevi. Savukārt "saiešana ābolā" iegūst papildu nozīmi, kad atpazīstam norādi uz "saiešanu sviestā".
Saiešana, tapšana un pārtapšana nepārprotami sasaucas ar kopējo Survival Kit koncepciju – pievēršanos dzīvošanas un izdzīvošanas veidiem un stratēģijām. Šī ir pirmā reize, kad rakstu par šo festivālu, tāpēc nevaru noturēties un pasaku pašsaprotamo, ka šī patiešām ir lieliska tēma, kas nenoveco un pieļauj bezgalīgu variāciju iespēju. No otras puses, manuprāt, ir zināma spriedze starp tēmu un festivāla sākotnējo impulsu, proti, 2008. gada krīzi, kurā LMMC un mākslai kopumā bija jācīnās par izdzīvošanu.
Cik saprotu, tas, ka izstāde katru gadu notiek citās vairāk vai mazāk neapdzīvotās telpās, no vienas puses, ir daļa no festivāla identitātes, no otras puses, krīzes laikā bija izdzīvošanas stratēģija. Tomēr krīze pamazām aiziet pagātnē. Pat ja Latvijas mākslā tā nav beigusies un varbūt nekad nebeigsies, tas nenozīmē, ka ārpus Latvijas mēs kādam liksimies interesanti tāpēc, ka rituāli atkārtojam pagātnes ciešanas. Ja festivāls pretendē uz starptautisku nozīmi, jārēķinās, ka forma un tēma pamazām attālinās. Es nerunāju par nosacīti pamestu ēku izvēli (te gan jāpiebilst – ieliekot bijušo LU Bioloģijas fakultātes ēku mākslas kontekstā, tā patiešām atklājās kā brīnumaina arhitektoniska telpa, kuru varēja baudīt neatkarīgi no tajā izstādītajiem mākslas darbiem). Manuprāt, agrāk vai vēlāk festivāla rīkotājiem būs jāizvēlas, vai centrā ir tēma un izstādes kļūst par notikumu tāpēc, ka spēj kaut ko īpašu par konkrēto tēmu pateikt, vai arī izstāde ir īpaša ar savu anarhisko formu, kur skatītājiem tiek piedāvāta ne tik daudz tēma, cik eksperimentu bagātība, kurā katrs var atrast kaut ko sev tuvu vai vismaz šokējošu.
Ābols
Es, protams, esmu samaitāts skatītājs. Mani pirmām kārtām interesē koncepcija un kuratoru domu gaita. Gribu norādīt uz diviem izstādes aspektiem. Pirmkārt, izstāde piesaka būtiskas, laikmetīgas tēmas un laikmetīgus, izsmalcinātus mākslas darbus. Otrkārt, kuratoru domu gaitā es saskatu zināmu grīļīgumu. Nevis ka šī gaita ir bezmērķīga, bet tā nav droša, un nav sajūtas, ka kuratori ir par sevi pārliecināti. Rezultātā, manuprāt, saturu neizdodas savaldīt tā, lai būtu pietiekami skaidrs, ko izstāde grib pateikt.
Vispirms kritika. Manuprāt, grīļošanās pēdas ir saskatāmas daudz kur. Sāksim kaut vai ar nosaukumu. Pirmkārt, jāsaprot, ka izstādi nevarēja veidot par tēmu "daba un cilvēks", jo tas būtu banāli un vienlaicīgi pārāk plaši, jo pārāk daudz mākslā par to ir pateikts. "Tapšana" vai "saiešana" sašaurina un fokusē izstādi, bet vienlaikus arī ierobežo. Protams, izstādei nav jābūt Delēza un Gvatari domu ilustrācijai, tāpēc manis pēc to, ko nozīmē "saiet sēnē", var apspēlēt pēc sirds patikas, tomēr, ja šim nosaukumam ir kāds saturs, tas nevar nozīmēt jebko.
Ja izstādi nosauktu Saiešana ābolā, rastos kārdinājums nosaukumu izmantot kā atslēgu darbu interpretācijai, šajā gadījumā tā būtu atsauce uz katalogā minēto Anrī Mišo citātu: "Es senāk biju ļoti nervozs. Tagad esmu uz jauna ceļa: es nolieku uz galda ābolu. Un nu es varu saiet ābolā. Kāds miers!" Tomēr citāts acīmredzami nevar būt par atslēgu visai izstādei. Un te kuratori izvēlas vieglāko ceļu – saliek nosaukumā teju vai visu, kas izstādē ir atrodams, – ledāju, gliemežvāku, vārnu, aļģes utt. (tās visas ir atsauces uz izstādē redzamajiem darbiem) –, turklāt nosaukums latviešu un angļu valodā atšķiras, tā ka var uzskaitīt daudz objektu. Bet tas, ka nosaukumā pieminēta "saiešana ledājā", neatbild uz jautājumu, ko tas nozīmē un kāpēc darbs par ledājiem ir šajā izstādē. Tā ka dažbrīd rodas sajūta, ka galu galā izstādi vieno tas pats "daba un cilvēks", lai gan patiesībā izstādes karkass ir izsmalcinātāks.
Cits piemērs. Mani mulsināja Ievas Epneres instalācija Zaļā skola par eksperimentālu XX gadsimta sākuma bērnudārzu Rīgā. Pats par sevi tīri nostrādāts un daudzslāņains darbs, bet man šķita, ka tas lec ārā no pārējā izstādes konteksta. Tomēr instalācijā izvietoti augi, aprakstā pieminēts "bērnu dārzs", kas it kā bija atbilde uz manu mulsumu. Vienīgi, kad intervijā ar izstādes kuratoru Jonatanu Habibu Engkvistu izlasīju, ka sākotnējā šī gada Survival Kit tēma bijusi alternatīvā izglītība, kas vēlāk nomainīta ar pašreizējo (Survival Kit 9: sēņu, nozīmju un gaiteņu mežs, arterritory.com 6. septembrī), man radās cits skaidrojums Epneres darba klātbūtnei, ne īpaši konceptuāls.
Saglabāt un iekļaut izstādē visu "superīgo" (ar krāsu notecējušas sienas, nejauši atrastus attēlus, muzejus, kas jau ir klātesoši ēkā, vai pat ligzdu, ko no stieplēm izveidojusi vārna un kas kļuva par vienu no pazīstamākajiem izstādes objektiem) – šī vēlme ir saprotama, bet kā ekspozīcijas veidošanas princips tas ir riskants, ja gribam, lai izstādes stāsts nepazūd nejaušās detaļās. Galu galā man liekas, ka šajā gadījumā izstādei kā tematiskam stāstam pietrūka viena elementa – tai nebija skaidri iezīmēta kodola. Izstādi, protams, var veidot kā tematisku tīklu, kurā nav centra, bet šajā gadījumā, manuprāt, vēstījums būtu iedarbīgāks, ja kuratori būtu izšķīrušies, kādai izdzīvošanas stratēģijai viņi grib pievērst uzmanību, un izcēluši darbus, kuri vislabāk to iemieso, pārējo izstādi veidojot ap tiem.
Žubīte
Survival Kit 9 izstāde aptvēra plašu tēmu loku: nopietnas un ironiskas pārdomas par cilvēka un citu dzīvu būtņu nošķīrumu; mēģinājumi pārvarēt šo nošķīrumu vai iztēloties, kā tas ir – būt dzīvniekam vai augam; cilvēka atsvešinātība no dabas, arī dabas reprezentācija un konstruēšana zinātnē vai kultūrā kopumā; atgriešanās pie dabas kā atgriešanās pie sevis un vienlaicīgi nespēja atgriezties ne pie viena, ne otra; ne-cilvēcīgas būtnes kā līdzeklis, lai distancēti uzlūkotu cilvēku un cilvēciskās prakses, arī mākslu; cilvēku kaitējums dabai un jaunu, dabā iederīgāku, nevardarbīgāku dzīves modeļu meklēšana.
Šīs tēmas nav naivas, un turpmāk, domājot par dabas tēmu Latvijas mākslas kontekstā, šo izstādi vairs nevarēs aizmirst. Par to nevar runāt patīk – nepatīk, interesanti – neinteresanti līmenī. Izstādē apskatāmie darbi aicināja domāt par to, kas mēs esam un ko ar sevi un pasauli darām, vienlaicīgi atklājot cilvēka un dabas mijiedarbības sarežģītību. Vecie labie "meži ir jāsaudzē" un "dabā es gūstu enerģiju" vairs neder.
Plašākā kontekstā raugoties, manuprāt, interesantākais izstādē bija nespēja izšķirties starp humāno un posthumāno skatījumu. Šoreiz tā nav kuratoru vai mākslinieku neizlēmība, bet gan laikmeta pazīme. Posthumānais skatījums apšauba cilvēka un dabas nošķīrumu, vienlaicīgi noliedzot iespēju, ka pastāv civilizācijas nesamaitāta daba vai autentiska atgriešanās dabā. Humānisti tomēr cer uz harmoniskas cilvēka un dabas līdzāspastāvēšanas modeli, kurā cilvēciskais netiek atcelts, bet drīzāk uzplaukst, atgriežas pie sākumiem vai patiesības.
Manuprāt, šo kluso strīdu varēja redzēt kaut vai Andra Eglīša un Kriša Salmaņa darbos. Abos jūtama vēlme "atgriezties" pie dabas. Abos gadījumos nav runa par naivu cerību, ka mākslā šo saplūšanu ar dabu iespējams realizēt burtiski. Tomēr Eglītis nemet plinti krūmos – krāj dabas nospiedumus, nes no meža mājās zarus, atkal un atkal mēģina saglabāt apliecinājumus dabas īstumam gluži kā cilvēks, kurš pagātni grib iemūžināt, mēģinot koncentrēties uz pašreizējo mirkli: "Šo nu gan es atcerēšos." Bet Salmanis ir padevies – lai gan viņa pikselētie putnu attēli nav elektroniski, bet gan akvarelī fiksēti, tajos nav cerības atdzīvināt notikušo, piemēram, sastapšanos ar konkrēto žubīti. Te pat nav cerību uz virtuālu realitāti un ilūziju.
Lai gan katrai no šīm versijām ir savi aizstāvji, kas turklāt pasludinājuši otras galu, patiesība ir tāda, ka šis strīds vēl nav izšķirts. Arī Survival Kit 9 nav ne humānistu, ne posthumānistu izstāde. Tā iezīmē lauku, kur notiek tapšana.