Līdz augusta beigām Rīgas mākslas telpā būs aplūkojama gleznotājas Rasas Šulcas personālizstāde Dvīņu paradokss lielajā zālē (kuratore Luīze Lismane) un Kristiana Brektes un Modra Svilāna kopīgi veidotā izstāde All’arm (kuratore Auguste Petre) Intro zālē. Abi ir atsevišķi un autonomi tapuši projekti, taču tos vieno multimediāla skatītāja iesaiste ekspozīcijā, kā arī gaismas – vai drīzāk tumsas – un skaņas efektu izmantojums, tādējādi apmeklētājs tiek iegremdēts vairāk vai mazāk performatīvās attiecībās ar mākslas darbu.
Laika divējādība
Rasa Šulca strādā sev ierasto tēmu un kompozīciju ietvaros. Līdzīgi kā iepriekšējās izstādēs, māksliniece ikdienišķajā meklē neparasto, izvēršot to telpas un figūras attiecībās kādā abstraktā paralēlā realitātē. Strādājot ar ļoti klasiskiem glezniecības izteiksmes līdzekļiem un uzdevumiem, Rasai Šulcai tomēr allaž izdodas šķietami vienkāršajā portretu žanrā iedvest spēcīgu, grūti definējamu noskaņu. Viņas personāži notverti metafiziski simboliskā veidolā, un tas tiek panākts bez ārišķīgas dekorativitātes un sirreāliem pārspīlējumiem.
Šoreiz mākslinieces uzmanības centrā ir dvīņu fenomens. Autore atsaucas uz Alberta Einšteina domu eksperimentu, kurā dvīņi izmantoti kā piemērs laika izjūtas subjektivitātei, atšķirībai starp diviem ģenētiski identiskiem cilvēkiem. Gleznu sižetu tas ļauj tulkot kā laika sastinguma vai paātrinājuma brīžus, un dvīņu pāri simbolizē šo laika divējādību, mūžīgo kustību starp pagātni un nākotni, kuras atspulgus ietver arī nosacītā tagadne.
Ekspozīciju veido gleznu pāri, kuros sievietes attēlotas ar apģērbu un bez tā. Caur kailuma un tērpa kontrastu māksliniece izvērš telpas un figūras saspēli, to, kā mainās vai nemainās pozas, žesti, varones skatiens. Ķermeņa valodas nianses izsaka iekšējos stāvokļus, sajūtas, kurām piemīt kaut kas no modernisma mākslas atsvešinātības un emocionālās nospriegotības vienlaikus, un arī apkārtējā telpa kļūst par līdzekli iekšējās pasaules norišu izteikšanai.
Aktīva nozīme ir gaismas modelējumiem, kas apņem figūru kādā īpašā, it kā "apgaismības brīdī". Šo paņēmienu ilustrē arī nelielais videodiptihs, kas kustīga attēla formātā atkārto gleznu kompozīciju, meditatīvā ritmā demonstrējot to, kā apļveida gaisma un tad tumsa iezīmē ķermeņa aprises. Kustīgos un nekustīgos attēlus papildina brīnišķīga Oskara Herliņa mūzika, kas lieliski saskan ar Rasas Šulcas kompozīciju noskaņām. Visbiežāk šādi papildinājumi klasiskas glezniecības ekspozīcijā man šķiet lieki, jo labam darbam būtu jāspēj radīt noskaņu un stāstu arī bez scenogrāfiskām sajūtu stimulācijām, taču šajā gadījumā glezniecības papildinājumi ar citiem medijiem šķiet organiski, Rasas Šulcas gleznotā pasaule viegli ļaujas kopīgai saplūsmei.
Baltais flīģelis stūrī
Ne tik pozitīvi gribas izteikties par izstādes iekārtojumu, kas šoreiz diezgan pamatīgi izjauc pozitīvo iespaidu. Pirmkārt, kad skatītājs ienāk lielajā zālē, viņu pārsteidz gigantisks izstādes nosaukums, kas ne vizuāli harmoniski iegulst telpā, ne saskan ar Rasas Šulcas darbu klusināto noskaņu. Arī Kristiana Brektes un Modra Svilāna ekspozīcijā milzīgā nosaukuma izdruka šķiet lieka un neiederīga. Otrkārt, lai arī Rasas Šulcas ekspozīcijā izmantotie aptumšinājumi konceptuālā līmenī pastiprina glezniecības izteiksmes līdzekļus, to tehniskā realizācija nav bijusi veiksmīga, gaisma uz gleznu virsmas veido pārāk spilgtus atspīdumus, un atsevišķi laukumi ir tā pārgaismoti, ka darbi kļūst neaplūkojami. Treškārt, izstādes iekārtojums nav līdz galam pārdomāts, rodas sajūta, ka ir pietrūcis eksponējamo darbu un telpa ir pustukša.
Sadusmo arī baltais flīģelis, kas bez jebkāda nolūka mētājas vienā no telpas stūriem – mākslas darbs prasa autonomu telpu, kurā katra detaļa ir pārdomāta un mērķtiecīga. Grūti iedomāties, piemēram, teātra izrādes scenogrāfiju, kurā uz skatuves tāpat vien atrastos kāda mēbele, kurai citur vieta nav atradusies. Ceturtkārt mazformāta gleznu cikls šķiet lieks, pat nepabeigts, un tam nepiemīt tas mēmais iedarbīgums, kas ir lielformāta darbiem.
Izlaušanās spēle
Savukārt Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstāde All’arm ir sava veida laikmetīgā horeogrāfija starp apmeklētāju un kustību sensoru radītām skaņām. Ieceres pamatā ir mūzikas instruments termenvokss, ko pirms simt gadiem izgudrojis krievu inženieris un mūziķis Ļevs Termens un kas ģenerē skaņas, reaģējot uz cilvēka radītām kustībām. Un, lūk, izstādē šī instrumenta princips izmantots dažādu elektrisku mehānismu un ierīču transformēšanā, radot "mazo šausmu istabiņu", kas negaidīti pārsteidz skatītāju.
Ledusskapis, VEF radioaparāts, ķēdes, žogs, antenas, satelīti – es nemācēšu precīzi atributēt visus ekspozīcijas priekšmetus, kas pēkšņi un negaidīti reaģē uz skatītāja tuvumu un sāk kustēties, radot dažāda veida un intensitātes skaņas. Interesantāk kļūst tad, kad pievienojas vēl kāds apmeklētājs un skaņas lauks kļūst vēl neprognozējamāks, dzīvāks. No vadiem un elektroierīcēm ir uzbūvēts skaņu organisms, kuru darbina skatītāja kustību trajektorija un kura atbildes reakcija izklaidē skatītāju.
Es piederu pie tiem apmeklētājiem, kas skaņu tehnoloģijas diez cik labi nepārzina, tāpēc man ļoti būtu gribējies izsmeļošāku izklāstu par izstādē redzamo – tā vietā ir vēsturiska pasāža par izgudrotāja dzīves dienām un nedienām. Tehnoloģiskās informācijas trūkums man neļauj līdz galam novērtēt, kāpēc šī izstāde ir mākslas darbs, bet lielveikala durvju sensors – nav. Pārveidotie objekti ir asprātīgi, un apmeklētāja paša nekontrolējamā mijiedarbība ar skaņas ainavu atgādina kādu militāru izlaušanās istabas spēli (te nepārprotamas atsauces arī nosaukumā), taču līdz galam neatklātais tehnoloģiskais algoritms šo efektu mazina.
Latvijas pēdējo gadu laikmetīgajā mākslā bieži novērota aizraušanās ar scenogrāfiskiem noskaņu efektiem, mākslinieki ar telpas izteiksmes līdzekļiem ilustrē notikumus un sajūtas, taču gribētos, lai šie efekti ne vien izkrāšņotu idejas, bet arī padziļināti strādātu ar tajās ietvertajām nozīmēm un stāstiem, caur to meklējot jaunu jēgpilnību.
Māksla
Rasas Šulcas izstāde Dvīņu paradokss; Kristiana Brektes un Modra Svilāna izstāde All’arm
Rīgas mākslas telpā līdz 30.VIII