Drīz izaugs puķes un zāle, un tu būsi tajā visā… un tas ir skaisti. Tās nosaukums ir aizgūts no islandiešu režisora Hlīnura Palmasona veidotās kinodrāmas Dievzeme (Godland, 2022), kas vēsta par jauna dāņu mācītāja Lūkasa misionāra ceļojumu uz Islandi XIX gadsimta nogalē. "Kad filmā izskanēja šie vārdi, es sapratu, ka tie saslēdzas ar to sajūtu, ko vēlos izteikt ar šo izstādi, kuras darbi tajā laikā bija jau gatavi," sarunā ar laikrakstu Diena saka māksliniece, kurai šī ir piektā sadarbība ar galeriju Alma vairāk nekā desmit gadu laikā.
Simboliska mistērija
Par Z. Tučas jaunākās izstādes galveno tēlu ir kļuvusi pirmā sala skarta saulespuķe, kas aug klajā bezgalīgā laukā. "Man bija vēlme parādīt nolemtības, grūtuma un sāpju sajūtu, ko mēs visi ik pa laikam piedzīvojam," norāda autore. Savukārt izstādes nosaukums un darbs ar roku, kas satvērusi putniņu, atgādina, ka pēc melnas nakts vienmēr nāk gaiša diena. Dabā viss ir ciklisks. Daba ir mākslinieces darbu galvenais motīvs. Sējas mežu ainavas, egles, koka stumbrs, saknes, Norvēģijas kalnu grēdas un ūdenskritumi, kas reducēti līdz simboliskai matērijai.
"Es nemitīgi dabā cenšos ieraudzīt kaut ko tādu, kas atbilst manai konkrētā brīža domai un pie kā es būtu gatava strādāt ilgāku laiku," stāsta māksliniece, kuras gleznas top mēnešiem ilgi, lēni un skrupulozi, piemēram, pirmā sala skartajai saulespuķei viņa ir veltījusi desmit mēnešus.
Savu darbu tapšanas procesā viņa noklāj audeklu ar akrila krāsu kā fonu. Jau pēc tam veido tēlus, ar asu HB zīmuli liekot līniju pie līnijas un radot zīmējumu. "Man ir saistošs grafīta smalkums un nosacītais caurspīdīgums. Man patīk, ka starp katru zīmuļa pieskārienu veidojas tāda kā mikrotelpa, ko var saskatīt, tikai ļoti vērīgi ieskatoties," atklāj Z. Tuča, kura šo autortehniku ir attīstījusi jau ilglaicīgi un, kā pati saka, tieši tajā spēj izpausties visprecīzāk.
Pamatelementi
Uz jautājumu, kā māksliniece nonākusi līdz savai autortehnikai, viņa atbild, ka pirms aptuveni desmit gadiem ir piedalījusies meistarklasē, kuras dalībnieki apguvuši ikonu gleznošanu un olu temperas izmantošanu. "Sākumā vajadzēja ar zīmuli uzzīmēt darba zīmējumu uz rūpīgi sagatavota dēlīša un noklāt ar caurspīdīgu grunti, lai nofiksētu šo zīmējumu un tālāk varētu virsū klāt krāsas slāņus. Tajā brīdī man šķita, ka šis zīmējums jau pats par sevi ir vērtība un to varētu kaut kā izmantot," atminas autore un piebilst, ka nekad nevar zināt, kas var kļūt par pagrieziena punktu mākslinieka daiļradē.
Z. Tuča daudz laika pavada ne tikai pie saviem darbiem, bet arī dabā. "Tieši tāpēc man ir iespēja noķert attēlus, kurus es vēlos risināt savos darbos, jo nav tā, ka šie attēli atnāktu pie manis ļoti bieži. Tas ir rets notikums," akcentē māksliniece, kura iepriekšējā dienā pirms mūsu sarunas bija noslēpojusi 15 kilometrus savos laukos Sējā. "Jāizbauda šī ziema, jo drīz būs atkusnis."
Aktuālajai informācijai par galerijas Alma darbību var sekot līdzi tās feisbuka lapā.