Katrs, kurš mēģina pietuvoties vienai no maģiskākajām spēles mākslas parādībām – Pīnas Baušas dejas teātrim – un vārdos pieskarties tā būtībai, aizvien runā par sajūtām. Vienalga, vai viņš būtu vācietis, spānis, japānis vai latvietis. Itāļu kinoģēnijs Federiko Fellīni, kurš dejas mākslai vienmēr metis garlaikotu līkumu, reiz nejauši Romā bija noskatījies Pīnas Baušas izrādi un pēc tam stāstīja, ka gribējis, lai tā nekad nebeigtos: "Pīnas Baušas teātris atbrīvo no visām bailēm. Tie ir svētki, tā ir spēle, tas ir sapnis, tās ir atmiņas, tās ir priekšnojautas, tā ir ceremonija. Šis teātris ir maigs, sāpjpilns mierinājums cilvēkam. Tajā ir tik daudz harmonijas un viegluma, tik daudz burvības, ka tu vairs nevēlies, lai tev tā pietrūktu, un tu gribi, lai arī dzīvē tā būtu."
Kāizstādīt sajūtas
Neviens vairs nepiesakās, kurš tad bija pirmais, kam Vācijā ienāca prātā ideja izveidot izstādi par dejotāju, horeogrāfi un režisori Pīnu Baušu (1940–2009) un viņas radīto dejas teātri. Tās tapšanas process bija sarežģījumiem bagāts, tika pārciestas ne vienas vien iekšējās domstarpības, mainīti kuratori un koncepcijas, kamēr varēja nonākt līdz Bonnas Bundeskunsthalle īstenotajam rezultātam. Pašlaik ekspozīcija ir aplūkojama Berlīnes izstāžu zālē Martin-Gropius-Bau, tā būs atvērta līdz 9. janvārim.
Pīna Bauša un muzejs nav tas priecīgākais savienojums. Viņas daiļrade pieder pie dzīvajiem brīnumiem, tām pavisam retajām mākslas parādībām, kurām piemīt maģija, noslēpums, starojums, kas izplatās uz cilvēkiem, kuri ar to sastopas. Kā to izstādīt?
Galu galā – vai tāda izstāde maz ir vajadzīga? Ja ir tik daudz lielisku fotoalbumu, kurus veidojuši izcilākie dejas un teātra fotogrāfi pasaulē. Ja ir tik daudz grāmatu, kuras izdotas ar fantastiskām bildēm. Ja cits pēc cita parādās DVD ar Pīnas Baušas iestudētajām izrādēm Vupertāles Dejas teātrī gandrīz 40 gadu garumā. Tomēr tie visi ir tikai ar tehniskiem līdzekļiem apturēti mirkļi, sastinguši mēģinājumi kaut ko notvert un paturēt.
Visi, kam dzīvē ir izdevies redzēt kaut vienu Pīnas Baušas izrādi, dzirdot par jauno izstādi, tikai noraidoši met ar roku. Nu nav iespējams šo mākslu izstādīt! Tas ir smieklīgi – kaut ko salipināt uz sienām un sakārtot vitrīnās. Vēsturisku izziņu šāda izstāde spēj sniegt, jā. Ko vēl? Preses konferencē žurnālisti gribēja zināt, kā klājas tiem apmeklētājiem, kuri nav redzējuši nevienu izrādi. Izstādes veidotāji tikai raustīja plecus. Kā lai mēs to zinām?
Kur ņemt spēku
Ne viss, kas izstādē ir aplūkojams, lasāms un klausāms – un tas ir bagātīgs dokumentācijas klāsts –, ir bijis pieejams jau agrāk. Pīnas Baušas fonds ir izlicis apskatei izrāžu saknes. Tas ļauj ieraudzīt, no kādiem uzdevumiem, jautājumiem, dzīves un sevis vērojumiem šie darbi ir izauguši. Tās ir režijas piezīmes, ceļojumu skices – fotogrāfijas, jautājumu katalogi, no kuriem attīstījās dīvainie tēli, ne dzīvē, ne mākslā neredzētas kustības, ar intelektu vien neizskaidrojamas teātra ainas, kas, sakārtotas kolāžas veidā, saucās "Pīnas Baušas izrāde". Ir izlikti interviju videoieraksti, pat tādi, kurus savulaik režisore bija noliegusi pārraidīt publiski. Ir iespējams ielūkoties Pīnas Baušas un viņas dejotāju radošajās ekspedīcijās uz citām zemēm, no gūtajiem iespaidiem viņi veidoja izrādes. Dokumentēts mākslinieku pēdējais ceļojums uz Čīli 2009. gada februārī, kurā neviens vēl nezina, ka Pīna Bauša dzīvos vēl tikai četrus mēnešus un šī būs viņu pēdējā izrāde. Pīna Bauša tur redzama Atakamas tuksnesī – ainavā starp kailām klinšu sienām un vēju pūstām smiltīm. Kur ņemt spēku? Tas bija viens no Pīnas Baušas mākslas aizvien klātesošajiem jautājumiem.
Pīnas Baušas dzīves sajūta ir attīstījusies starp Vācijas industriālo mazpilsētu Zolingeni, kurā viņa piedzima un uzauga, un dažādu kultūrenerģiju uzlādēto Ņujorku, kurā viņa nokļuva, lai mācītos un strādātu. Šajā dzīves izjūtas spriegumā attīstījās arī viņas māksla.
Pīna Bauša tā arī nekad nepameta savu darbavietu Vupertāli ar tās vienkāršajiem darba darītājiem, noplukušo dzīvi, nogurušajiem cilvēkiem. Visas viņas grandiozi krāsainās, humora un paradoksa apdzīvotās, milzu enerģijas uzlādētās, smalkā skaistumā elpojošās izrādes attīstījās tur. "Ir svarīgi zināt, kādā pasaulē tu dzīvo. Ja tu tiec laipni uzņemts lielajās, vitālajās pilsētās, tu ātri sāc domāt, ka viss šajā dzīvē ir brīnišķīgi. Taču katru reizi, kad es eju uz mēģinājumiem, uz ielas pie autobusa pieturas es redzu šos cilvēkus un to, cik bēdīgi viņi ir, kā viņiem trūkst spēka."
Pīna Bauša nebeidza atkārtot, ka viņas izrādes nav par mākslu. Tās ir attīstījušās, māksliniekiem mēģinot atrast valodu dzīvei un tam, ko jūt cilvēks.
Kas mani aizkustina
Izstādes veidotāji skaidro, ka tās struktūru esot aizņēmušies no Pīnas Baušas runas, kuru viņa teica, saņemot Kioto balvu. Šo apbalvojumu dēvē par Nobela prēmiju mākslā un filozofijā. 2007. gadā to ieguva Pīna Bauša un kā pateicību nolasīja lekciju Kas mani aizkustina/What Moves Me. Tas ir 20 lappušu teksts, kurā viņa stāsta par sevi un dzīvē sastaptajiem cilvēkiem, par to, no kā ir izaugusi viņas mākslas valoda un ko viņa uzskata par deju. Tā Pīnas Baušas izpratnē nav ne tehnika, ne stils un pat ne māksla. Deja izaug no galējas cilvēka nepieciešamības izteikt to, kas viņā mīt dziļi iekšā un kā izteiksme ir citāda nekā vārdi.
Runas sākumā Pīnai Baušai šķita svarīgi pastāstīt par kādu grieķu ģimeni, kurā māte dēlam grūtās dzīves situācijās aizvien ir teikusi: "Neraudi, dziedi!" "Arī manas visgaišākās izrādes ir radušās pašos smagākajos dzīves posmos," piebilda horeogrāfe. Kioto lekcijā Pīna Bauša stāstīja, kā spēks izaug no grūtībām – vismaz viņai.
Mācoties dejošanu Folkvanga Mākslas skolā, kādā brīdī Pīnai Baušai ļoti spēcīgi sāka sāpēt mugura. Viņa devās pie ārstiem, un visi kā viens teica, ka dejošana ir nekavējoties jāizbeidz, citādi pēc pusgada viņai nāksies staigāt ar kruķiem. "Ko man bija darīt? Es izšķīros par dejošanu, lai arī tā būtu iespējama vairs tikai pusgadu. Es izšķīros par to, kas man patiešām bija svarīgs."
Cits piemērs. Būdama galēji kautrīga, taču ar neparastu dejotājas talantu apveltīta, 23 gadu vecumā Pīna Bauša bija saņēmusi uzaicinājumu strādāt Ņujorkas Metropolitēna operā. Aviokompānija, ar kuras lidmašīnu viņai bija jāierodas no Vācijas, bija pārdevusi vairāk biļešu, nekā reāli bijis sēdvietu, un Pīnai Baušai pēdējā brīdī lidojums atteikts. Ņujorkā viņai bija norunāta tikšanās ar juristu, kurš palīdzētu pasē ielīmēt vajadzīgo izziņu, kas atļautu strādāt Metropolitēna operā. "Tātad man bija jātiek uz Ņujorku, lai tur vai kas. Un es nevis sēdēju un gaidīju, bet devos turp pa apvedceļiem. Man vajadzēja mainīt piecas lidmašīnas vai pat vairāk. Pirmais lidojums uz Toronto, nākamais uz Čikāgu, un tā tas turpinājās, viss bija ārkārtīgi sarežģīti. Lidojums bija bezgalīgi garš. Kad es ierados Ņujorkā, izrādījās, ka tā ir cita lidosta, nevis tā, kura man bija vajadzīga. Man nav ne jausmas, kā, bet ar visu trūcīgo angļu valodu man izdevās sarunāt kādu cilvēku, ka viņš mani aizvedīs ar helikopteru uz īsto lidostu, un viņš patiešām to izdarīja. Protams, mana bagāža jau sen bija pazudusi ceļā. Es saņēmu to pēc 14 dienām. Tā es ierados Ņujorkā tikai ar rokassomiņu. Tas viss attīstījās negaidīti. Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka es varētu rīkoties tā. Un vēl mazāk, ka es šādā veidā varētu darboties uz skatuves. Tas vienkārši tā notiek, kad tu dari bez iepriekšējas izdomāšanas vai iztēlošanās. Tas tad ir kaut kas pilnīgi cits."
Tā attīstījās arī Pīnas Baušas mākslas valoda, kad viņa atgriezās Vācijā ar milzīgu zināšanu bagāžu, ko bija guvusi Ņujorkā. "Lai izteiktu to, kas patiešām dzīvo manā sirdī, man likās neiespējami izmantot citu cilvēku atrastos izteiksmes līdzekļus un formas. Vienkārši aiz cieņas pret viņiem. Viss, ko es biju redzējusi un iemācījusies, bija tabu."
Kioto pateicības runā atklājās īpašais veids, kādā Pīna Bauša redz cilvēkus. Viņas māte atmiņās dzīvoja kā cilvēks, kurš ziemā staigājis pa sniegu basām kājām, vasarā ar prieku kāpis kokos, baidījies no negaisa un slēpies no tā skapī. Savukārt atvaļinājumu no darba Zolingenes viesnīcā Pīnas Baušas māte izmantojusi, lai dotos uz Londonu un uzmeklētu Skotlendjardu. Vienkārši, lai redzētu, kā tas izskatās. Viņas māte neko neesot sapratusi no tehnikas, taču bērnu acu priekšā izjaukusi radioaparātu un salikusi to atpakaļ tā, ka tas sācis darboties. Pīna Bauša atcerējās savu vecāku bezgalīgo uzticēšanos un atbalstu, lai arī viņi nekad nebija interesējušies par deju.
Kioto lekcijā nebija neviena mākslas virziena apzīmējuma, taču tā bija pilna ar cilvēkiem un dzīvē sastapto cilvēciskumu. Pīna Bauša runāja par cilvēka spēju un gribu palīdzēt otram. Par spēku, kas ieslēpts katrā cilvēkā, un par negaidītiem, neplānotiem ceļiem, kas atveras grūtībās.
Gadalaiku deja
Izstādē Berlīnē šīs cilvēciskās informācijas, kas elpo aiz dzīves faktiem un nekonvencionālā mākslas attīstības ceļa, it kā nemaz nav. Tā ir koncentrējusies uz Pīnas Baušas dzīves un mākslas hronoloģiskās gaitas izklāstu kombinācijā ar spēkpilniem attēliem. Tomēr izstādē ir viena dzīvā zona, kas patiešām atver durvis uz šo mākslu. Pēc tās iepazīšanas var ar citām acīm un sajūtām doties apskatīt ekspozīciju. Ekspozīcijas veidotāji to dēvē par "iesildīšanos izstādei". Tas skan un izliekas pavisam pieticīgi.
Izstādes vidū atrodas mērogā un izskatā viens pret vienu iebūvēta Pīnas Baušas dejas teātra mēģinājumu zāle, kas reāli atrodas agrākajā Vupertāles kinoteātrī Lichtburg. Piecdesmito gadu interjers, zaļi iztapsēta zāle ar balkonu, pie sienas gaismas ķermeņi un milzīgs, sen jau ne vairs balts ekrāns. Baleta stieņi. Karājas kostīmi, dvieļi. Darba situācija, kāda tā bijusi visus šos gadus Vupertālē. Un tad tur ir kāds no dejotājiem, kura pavadībā var apgūt soļus un kustības un kopā izdejot kādu ainu no Pīnas Baušas izrādes.
Izstādes atklāšanas dienā tā bija viena no skaistākajām šī teātra leģendām, nu jau drīz 70 gadu slieksnim pietuvojusies austrāliešu dejotāja Džo Ena Endikota, kuras pavadībā varēja apgūt gājienu no izrādes Neļķes. Vēstures annālēs tā iegājusies kā gadalaiku sekvence, kurā cilvēks iziet cauri vasarai, rudenim, ziemai, pavasarim. Vima Vendersa filma Pīna noslēdzās ar krāsainās drēbēs tērptu cilvēku gājienu virs pelnu pelēkas klints kraujas – viņi izpilda šo gadalaiku deju. Tie ir cilvēki, kuru gājienā skatoties vērotājā atmostas prieks.
Izstādes "iesildītāji" ļauj jebkuram cilvēkam izjust, ko Pīnas Baušas deja izdara ar tevi pašu, kad tu to izpildi. Notiek tas, par ko nebeidza priecāties Federiko Fellīni. Cilvēkā atmostas "tik daudz harmonijas un viegluma, tik daudz burvības, ka tu vairs nevēlies, lai tev tā pietrūktu, un tu gribi, lai arī dzīvē tā būtu", un tas patiešām darbojas.
29., 30. decembrī, 1. un 2. janvārī "iesildīšanos izstādei" vadīs Džo Ena Endikota.
Izstāde
Pīna Bauša un dejas teātris
Izstāžu zālē Martin-Gropius-Bau
Berlīnē līdz 9. janvārim