Kurš jelkad ir nešaubīgi zinājis, ko darīt ar tējas maisiņu? Labi, tie ar diedziņiem it kā uzdod mazāk mīklu – izvelc no krūzes, ja negribi aizlaist zudumā pašu tējas stiprumiņu, kas maisiņā sasūcies, aptin diegu ap karoti, izžmiedz, līdz sauss, un met ārā. Bet ja diedziņa nav? Dzert tēju ar maisiņu iekšā arī nepatīkami. Ja nu tas nokļūst mutē? Šis jautājums ilgi nodarbina Hardiju Lediņu – viņš ar tējkaroti kādā tipiskā padomju stila ēdnīcā viļā maisiņu pa caurspīdīgo krūzi, līdz eksperimentālā kārtā atrod risinājumu. Eksperimentāls raksturs šai darbībai ir nepārprotams – to var nolasīt Hardija sejā un sākumā nedrošajās kustībās. Nav šaubu, ka viņš šādi dara pirmo reizi un nav pārliecināts, vai izdosies. Bet tā nav nekāda ķēmošanās – viss ir ļoti nopietni. Viņš lēni un uzmanīgi izceļ maisiņu ar karoti no krūzes, mirkli patur gaisā, padzeras un tad karoti ar maisiņu liek atpakaļ krūzē, kur to atkal paviļā kādu brīdi. Pirms nākamā malka viņš šo procedūru ar maisiņa izcelšanu un paturēšanu atkārto, un tā vairākas reizes pēc kārtas, līdz krūze tukša. Un tad arī maisiņu var nosviest kā nevērtīgu blakus cukurgraudam, ko Raimondas Vazdikas atveidotā varone, nemitīgi mirkšķinot acis Dr. Enesera binokulāro deju mūzikas ritmā, sākumā bija iemetusi Hardija tējā. Bet viņš nekavējoties netīkamo cukurgraudu izzvejoja laukā un nosvieda uz nevajadzīgo lietu šķīvja.
Šī ir tikai viena visai aizkustinoša epizode no Jura Boiko filmas Garie acumirkļi, kas 1989. gadā tikusi demonstrēta Ķīles pilsētas mākslas galerijā Am Sophienhof izstādes Rīga – Latviešu avangards laikā kā NSRD (Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīca) ekspozīcijas sastāvdaļa.
Zirgābols un Ūdensgabali
Pašlaik kopā ar vairākiem citiem Jura Boiko un Hardija Lediņa videodarbiem šī filma skatāma Latvijas Laikmetīgās mākslas centra organizētajā izstādē Mans video ir neredzams. Juris Boiko galerijas Noass (AB Dambī 2) pagrabstāvā. Protams, tā notiek Hardija Lediņa gada ietvaros, bet šoreiz galvenā loma atvēlēta viņa draugam un radošajam līdzgaitniekam avangarda mūzikas grupā NSRD un dažādās citās aktivitātēs – māksliniekam, mūziķim, gleznotājam, dzejniekam, tulkotājam, mākslas teorētiķim Jurim Boiko (1954– 2002). Dzimis Blagoveščenskā pie Amūras, Ķīnas pierobežā, kur bija izsūtīti viņa vecāki, un Rīgā dzīvojis no 1958. gada. Kopā ar Lediņu mācījušies Zentas Ozolas Rīgas 5. vidusskolā (tagad – Rīgas Valsts vācu ģimnāzija), kur 1972. gadā izveidojuši samizdatu ar nosaukumu Zirgābols (Zirhahbols). Pateicoties čekas interesei par šo šķietami nevainīgo izdevumu, iespējams, Jurim tika liegta iespēja iestāties augstskolā. Pēc vidusskolas beigšanas privāti mācījies zīmēšanu pie Anša Stundas un gleznošanu pie Birutas Delles. Vēlākos gados darbojies datorgrafikā, žurnālistikā un mākslas kritikas jomā avīzē Diena.
2001. gadā Boiko kopā ar Dzintaru Zilgalvi un Līgu Miezīti dibinājis starptautisko laikmetīgās un videomākslas festivālu Ūdensgabali, kas notiek uz Noasa, un arī šī līdz 6. septembrim skatāmā izstāde ir festivāla sastāvdaļa. Vairākās Noasa pagraba telpās līdzās Boiko un Lediņa videodarbiem no topošā Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijas un Noasa videoarhīva aplūkojamas iepriekš nepublicētas fotogrāfijas, kurās abi NSRD dalībnieki redzami dažādās radošās aktivitātēs un arī pavisam sadzīviskās situācijās, kuras abi arī lieliski prata padarīt par mākslinieciskām performancēm, jo viņi tajās dzīvoja visu laiku.
Latviešu avangarda klasiķi
"Video – tā ir mana skaudrākā mīlestība. Es tīšām nesaku nedz pirmā, nedz lielākā, nedz mūžīgā. Tā ir skaudrākā. Skatīties un redzēt – tā ir vīrieša prioritāte. Sievietes prioritāte – būt redzētai. Tāpēc vīrietim jābūt neredzamam. Arī mans video ir neredzams, toties tas redz. (…) Video redz daudz ko vairāk, daudz vairāk, nekā pats rāda. Video – es nešaubos – ir viens no mūsdienu būtiskākajiem izgudrojumiem, kas nākotnē var radikāli mainīt cilvēka apziņas raksturu," tā savulaik pravietiski ir teicis Juris Boiko, un viņam ir bijusi taisnība kaut vai tāpēc, jo tagad daudzi izmanto iespēju vērot pasauli nevis ar acīm, bet caur savu mobilo telefonu videokamerām, ar kurām uzņemtos kadrus, iespējams, tā arī nekad nenoskatīsies. Kaut vai to draņķīgās kvalitātes dēļ. Savukārt YouTube ir kļuvis par vienu no visplašāk izmantotajiem videokanāliem, kur mūsdienu cilvēks iegūst visdažādākā rakstura informāciju – muzikālu, māksliniecisku, smieklīgu, traģisku utt.
Izstādes atklāšanā 13. augustā ar savām NSRD dziesmu ska un valša jaunversijām, savā stilā labdabīgi parodējot, toties, iespējams, pagarinot to mūžu un paplašinot auditoriju, uzstājās Roberts Gobziņš un Resnie putni. Tur bija arī viena unikāla iespēja Ievas Akurateres sniegumā baudīt brīnišķīgo skaņdarbu Maskava no viņas kopīgā albuma ar NSRD. Kas nebija klāt, tie nokavēja un var to noklausīties vismaz 1989. gada oriģinālierakstā portālā pietura.lv. 20. augustā vēl var paspēt uz Sarunu darbnīcu Nr. 6. Hardijs Lediņš, Juris Boiko un videomāksla, bet 25. augustā – uz Boiko veltīto lasījumu cikla Četri gadalaiki ietvaros. Turpat uz Noasa Daugavas krastā, pie reizes izmantojot iespēju nokāpt arī pagrabā paskatīties abu latviešu avangarda klasiķu filmas, kuras nekādos YouTube pat ar uguni neatrast.