Apstākļos, kad kādas kultūras nozares darbība ir ierobežota, loģiski, ka tās cienītāji izjūt pastiprinātu vēlmi pēc tās tiekties un iegūt no šīm nelielajām devām maksimālu apmierinājumu, pat caur masku piesūcoties pie atrastās āderes, cik spēka. Koncertu pārbarotu klausītāju, kurus iepriecināt grūti, un nejaušu garāmgājēju vairs nav. Mūziķi uz skatuves jūt, ka atnākušie cilvēki ir viņu īstā auditorija, kas gatava pirkt arī nedaudz dārgākas biļetes ierobežotā pieļaujamā apmeklētāju skaita dēļ. Saprotams, ka lielākā daļa cilvēku vairs neaizraujas ar savas nākotnes plānošanu tik ļoti kā agrāk, tāpēc biļetes uz nākamgad Latvijā gaidāmajiem dažādu desmitgažu klasiķiem Sparks, The Cure un Placebo vēl pieejamas, tomēr visbadīgākie gatavi ķerties pie katra savā virzienā pabāztā salmiņa, jo vienmēr taču paliek cerība. Arī uz festivālu Positivus, kas turpmāk paredzēts Rīgā. Koncertdzīve ir saraustīta – te kaut ko izsludina, te pārceļ vai atceļ –, bet šiem šāvieniem tumsā arī ir savs šarms.
Vietējo mūziķu vidū visneapskaužamākajā situācijā ir tie populārākie, kuriem nākas un nākas pārplānot savu mašinēriju. Jābūt gataviem, ka viss ieguldītais darbs gatavojoties un reklamējot paliks tikai pašu atmiņās. Lieliskus koncertus 2021. gadā, par spīti visam, snieguši reperi ansis (Mežaparka Zaļajā teātrī) un Edavārdi, arī grupa Rīgas modes (Hanzas peronā). Kultūras telpa Hanzas perons vasarā pat sagādāja divu dienu "mierinājuma festivālu" ar daudziem vietējiem mūziķiem un atbilstošu nosaukumu – Var! Būt!, kaut visiem ir skaidrs, ka tā kā agrāk nebūs vairs nekad.
Labu kompromisu sava jaunā albuma Gads bez kalendāra pasniegšanai izvēlējās Prāta vētra, uzfilmējot koncertu ar grandiozu scenogrāfiju un to parādot saviem klausītājiem. Tiešraides gan nedarbojas – tās sniedz vēl mazāku klātbūtnes sajūtu un baudījumu nekā koncertfilmas, kas uzņemtas pirms vairākiem gadu desmitiem. Kā izņēmumu šeit gribētos pieminēt trio alejas albuma Austrālija ieskandināšanas virtuālo koncertu, bet arī tikai tāpēc, ka vēlos to pasludināt par 2021. gada labāko latviešu populārās mūzikas albumu.
"Mazajiem", arī par underground dēvētajiem (kaut tagad tādi kļuvuši visi), ir vieglāk – skaties, kur kas iespējams, un ātri pielāgojies apstākļiem. Gandrīz kā ielu muzikants, kam vienmēr līdzi ne tikai ģitāra, bet arī lietusmētelis. Par galveno Rīgas mazo koncertvietu šogad kļuva Noass – apvienību Dūmu zārka zēni, Krāsa un Smertj koncerti bija īpaši izcili muzikāli piedzīvojumi, tāpat DJ Krankenwagen, kuras līderis Linards Kalniņš parūpējās par aizraujošu savas otrās grupas Pizdec I Meyk the Hevi Metāls albuma Troubled Son prezentācijas koncertu jaunajā Rīgas kultūrvietā Totaldobže Viskaļu ielas galā, kuras mazā, pilsētas centram tuvāk esošā māsa – Vagonu ielas kvartāls – arī paspēja nedaudz uzņemt apgriezienus kā nākotnes vieta, kur notikt labām lietām, arī koncertiem.
Koncertdzīvē šogad spilgti ienākusi un daudziem par gada atklājumu ar savu pārliecinošo uzvaru Radio NABA un Latvijas Universitātes konkursā Hadrons, koncertiem festivālā Kartupeļpalma un citviet kļuvusi jaunā solomāksliniece Keitija Bārbale. Šobrīd atkal aktivizējušās panku kustības priekšgalā izvirzījusies meiteņu grupa ŠŅK. Nav šaubu, ka šo jauno dāmu klātbūtni mēs vēl daudz jutīsim.
Diemžēl ir dažas lietas, ar ko mums jāsamierinās bez cerības uz atrisinājumu. Pārdzīvojot grupas Inokentijs Mārpls basģitārista Skripa pāragro zaudējumu, Dambis vairākas reizes apliecināja, ka var savas dziesmas spēlēt akustiski arī viens pats, bet Mārtiņa Brauna zaudējums gan viņa mūzikas pilnvērtīgās baudīšanas ēru ir noslēdzis.