Par Salomes partneri Septiņu plīvuru dejā kļūst Oskars Vailds, un viņi iesaistās sadomazohisma rotaļās. Dusmu pārņemtais pravietis Johanāns (Jānis Kristītājs) lido ar raķeti, kas atgādina milzīgu fallu. Berlīnē tapusi eleganta un radikāla Riharda Štrausa Salomes skatuves versija, kuru sarūpējis 76 gadus vecais režijas klasiķis Hanss Neienfelss.
Šā raksta uvertīrā – stāstiņš par Salomes skandālu. Divas dienas pirms jauniestudējuma pirmizrādes Berlīnes Valsts opera paziņoja, ka no amata ir atkāpies Salomes muzikālais vadītājs 88 gadus vecais maestro Kristofs fon Dohnāņi. Iemesls – radošas domstarpības ar režisoru. Diriģentam neesot paticis Johanāna pilotētais "lidojošais penis". Galu galā leģendāro Kristofu fon Dohnāņi martā izskanējušajā Salomes izrāžu ciklā aizstāja viņa asistents šajā projektā – 24 gadus vecais Tomass Gugeiss. Jāpiebilst, ka sākotnēji bija paredzēts – Berlīnes jauno Salomi diriģēs 81 gadu vecais Zubins Meta, taču viņš atteicās no šīs ieceres janvāra sākumā veselības dēļ.
Vienmēr tonusā
Skandāls ir Hansa Neienfelsa vizītkarte, un teātri, kas aicina vācu provokatoru iestudēt izrādes, ar to rēķinās un par to viņam arī maksā. Dzīve bez provokācijām būtu garlaicīga, un meistara maniakālā vēlme katru reizi šokēt un izaicināt publiku, kā arī māksliniekus, ar kuriem viņš strādā, palīdz režisoram saglabāt tonusu astotajā gadu desmitā. Viņa iestudējumi nekad nav "vecišķi", tie vienmēr ir enerģijas uzlādēti. Hanss Neienfelss – tāpat kā vēl viens vācu teātra ģēnijs Franks Kastorfs – savā vecumā demonstrē vēstījuma asumu un ideju laikmetīgumu. Viņa uzvedumiem ir raksturīga dramaturģiska precizitāte un vizuāla perfekcija. Izrādes, ticiet vai ne, sludina humānisma ideālus. Hanss Neienfelss pierāda, ka novecot var stilīgi, un daudzus tas, protams, kaitina.
Konflikti ar māksliniekiem ir viņa profesijas ikdiena: 2014. gada rudenī mazāk nekā divas nedēļas pirms Džakomo Pučīni Manonas Lesko pirmizrādes Bavārijas Valsts operā Minhenē no dalības Hansa Neienfelsa izrādē atteicās Anna Ņetrebko, un uzvedumu toreiz izglāba Kristīne Opolais, kura ātri atrada kopīgu valodu ar prasīgo režisoru. Savukārt pirms septiņpadsmit gadiem Zalcburgas festivālā pēc Johana Štrausa Sikspārņa pirmizrādes, kas izraisīja, iespējams, grandiozāko traci festivāla vēsturē, Hanss Neienfelss, atbildot uz skatītāju ūjināšanu, parādīja viņiem pakaļu. Efektīgus režisora gājienus var uzskaitīt bezgalīgi.
Viens no galvenajiem Salomes "atribūtiem" ir pravieša Johanāna galva, kuru finālā uz sudraba trauka saņem titulvarone. Hansa Neienfelsa daiļrades kontekstā ir jāpiemin viņa veidotais Volfganga Amadeja Mocarta Idomeneo iestudējums Berlīnes Vācu operā 2006. gadā: izrādes beigās titulvaronis uz četriem krēsliem izvietoja Poseidona, Jēzus Kristus, Budas un pravieša Muhameda nocirsto galvu. Drošības apsvērumu dēļ teātri, kad tajā skanēja Idomeneo, pastiprināti apsargāja policija, jo bija pamatotas aizdomas, ka šāda interpretācija varētu izraisīt neparedzamu radikālā islāma piekritēju reakciju.
Salomes jauniestudējumā Berlīnes Valsts operā šoka elementu nav daudz, un tos atsver izcila izpildījuma kvalitāte. Salome ir muzikālā teātra pērle, kuru skatītājiem dāvina režijas vecmeistars Hanss Neienfelss un jaunais diriģents Tomass Gugeiss. Viņu sabiedrotā ir titullomas atveidotāja – burvīgais lietuviešu soprāns Aušrine Stundīte, kurai šī ir debija Salomes lomā. 4. martā notikušajā pirmizrādē viņai tika adresēti "bū!" kliedzieni (pat vairāk nekā režisoram), taču tik agresīva klausītāju reakcija šķiet nepamatota.
Katra loma – autordarbs
Aušrine Stundīte ir viena no spilgtākajām mūsdienu dziedošajām aktrisēm ar spožu reputāciju Eiropā. Ar Tomasa Gugeisa atbalstu viņa uzdrošinās piedāvāt vokāli un aktieriski svaigu, oriģinālu, elpu aizraujošu Salomes tēla interpretāciju, kurā ir ekspresija, spriedze un skaistums. Šāds lomas lasījums ir mākslinieces autordarbs, Aušrine Stundīte neizmanto šablonus un neflirtē ar publiku. Tāda ir viņas karjeras radošā stratēģija. Teātris ir bezbailīgās lietuviešu solistes stihija.
Dziedātāja ir guvusi izglītību Lietuvas Mūzikas akadēmijā un Leipcigas Mūzikas un teātra akadēmijā. "Lietuvā mani tikpat kā nepazīst. Mani tur neaicina dziedāt," ar nelielu nožēlu sarunā ar KDi pēc Salomes pirmizrādes Berlīnē atzīst Aušrine Stundīte. Māksliniece ir strādājusi ar daudziem provokatīviem, radikāliem režisoriem. Viņa ir piedalījusies Kaliksto Bjeito, Pētera Konvičnija, Roberta Kārsena, Greiema Vika, Deivida Oldena, Pjēra Audi, Dāvida Beša, Berija Koska un Dmitrija Čerņakova iestudējumos.
Aušrine Stundīte dzīvo Beļģijā un uzstājas operteātros Lionā, Cīrihē, Vīnē, Minhenē, Berlīnē, Ķelnē, Leipcigā, Antverpenē, Gentē, Madridē, Venēcijā, Florencē un citur pasaulē. Viņas plašajā repertuārā ir Bēthovens, Vāgners, Štrauss, Šrekers, Džordāno, Pučīni, Janāčeks, Šostakovičs un Prokofjevs, kā arī laikmetīgā opera, piemēram, Poula Rudersa Dejotāja tumsā un Volfganga Rīma Meksikas iekarošana.
Ekstāzes poēma
Diriģenta Tomasa Gugeisa Salome ir liriska, erotiska, brīžiem nežēlīgi vardarbīga, psiholoģiski skarba un nervus kutinoša – šāds skanējums ideāli piestāv Hansa Neienfelsa koncepcijai. Kopš 2016.–2017. gada sezonas jaunais vācu diriģents ir Berlīnes Valsts operas muzikālā vadītāja Daniela Barenboima asistents. Viņš aktīvi strādā arī citos teātros un ar citiem orķestriem Vācijā un Austrijā. 2018.–2019. gada sezonā Tomass Gugeiss kļūs par Štutgartes operas kapelmeistaru.
Vēl viens nozīmīgs jauniestudējuma dalībnieks ir Bībeles stāsta iedvesmotās lugas Salome autors Oskars Vailds. Viņš ir izrādes "īpašais viesis". "Lugā Oskars Vailds liek saprast, ka kristietība ir vainīga tajā, ka mūs pašus apspiež un represē mūsu dzīves kultūra. Klausoties Štrausa Salomi, grūti izvairīties no domām par Vailda traģisko likteni," apgalvo Hanss Neienfelss.
Uzveduma sākumā Salome ir kaprīza princese kuplā kleitā. Drīz viņas pasaulē iebrāžas Oskars Vailds (aktieris Kristiāns Naters; loma bez vārdiem), kurš atbrīvo viņu no kleitas, un Salome pārvēršas par liktenīgo sievieti melnā bikšu kostīmā. Pats Vailds arī ģērbies melnā, viņa vizuālā tēla galvenais akcents ir hipertrofēti sēklinieki.
Rakstnieka klātbūtne uzsver, ka Štrausa operas spēks slēpjas tās literārajā pamatā. "Šis ir literārs darbs. Iestudējot izrādi, mēs strādājam ar poēmu. Tā nav action drāma, reālisma, naturālisma vai simbolisma luga. Tā ir poēma, kurai radīta mūzika," konstatē režisors. "Vailda poēmas valoda ir tik mākslinieciski izkopta, ka neprasa nekādus papildinājumus. Tas ir darbs, kas iziet ārpus literatūras robežām. Vailds aizstāv tiesības uz brīvību, katra cilvēka individuālo seksuālo brīvību," piebilst Hanss Neienfelss. "Vailds iestājas pret sava laika Anglijas sabiedrību un tās aprobežotību. Tajā sabiedrībā bija pieņemts apslāpēt savas vēlmes un noliegt visu, kas ir saistīts ar ķermeni. Vailds atļaujas kritizēt kristietību."
Vērtību advokāts
Režisors ir pārliecināts, ka Salome ir darbs, kurā nav morāles: "Vailda poēmā ir izteikts protests. Luga aicina katru lasītāju un skatītāju aizstāvēt personīgi sev pieņemamu brīvību un noraidīt iepriekš piedāvātus, sabiedrības "formatētus", universālus scenārijus. Tāda ir Vailda doma – cilvēkam ir jāpārkāpj kristietības uzliktie ierobežojumi, uzvedības modeļi, likumi un aizliegumi. Mums nav jāpieņem tas, ko mums uzspiež citi. Katram ir jāatrod savi noteikumi atbilstoši savām vajadzībām."
Kādu lomu izrādē spēlē Oskars Vailds? Viņš ir šo vērtību advokāts. Viņš ir visu norišu režisors un dalībnieks. Viņš ir gan vainīgais, gan upuris. Autors identificējas ar savu stāstu, viņš ir iesaistīts darbībā, kuru pats ir iniciējis. "Uzdodot jautājumu par brīvību, viņš risina savas problēmas. Alkas pēc brīvības pirmām kārtām ir raksturīgas pašam Oskaram Vaildam kā homoseksuālam vīrietim. Man uzreiz bija skaidrs, ka viņam ir jāparādās šajā izrādē," atklāj Hanss Neienfelss.
Oskaram Vaildam ir personīgi tuvs Salomes radikālisms, rakstnieks pat pielaiko viņas tērpu un kroni. Salome kļūst par Oskara Vailda alter ego. Viņu attiecību likumsakarīgā kulminācija ir partnerība Septiņu plīvuru dejā, kurā Oskars Vailds uzņemas nāves lomu. Dejā Salome daļēji īsteno savas erotiskās fantāzijas – Vaildā viņa ierauga Johanānu. Varones seksuālais izsalkums ir neremdināms: dejas beigās, sasniedzot ekstāzi, Salome burtiski aprij Oskaru Vaildu. Aušrine Stundīte ir neatvairāma un neapturama!
Pravieša libido
Izrādē ir spēcīgs solistu ansamblis. Salomes patēvu Jūdejas tetrarhu Hērodu dzied tenors Gerhards Zīgels, Salomes māti Hērodeju – mecosoprāns Marina Prudenska. Pravieša Johanāna tēlā iespaidīgs ir baritons Tomass Maiers.
"Johanāna uzvedība, pareģojumi un apsūdzības ir apspiestu vēlmju izpausmes forma. Naids un atraidīšana ir libido izpausme. Johanāns apspiež savu mīlu, savas alkas. Es to uztveru kā erotisma aspektu," skaidro Hanss Neienfelss. Šajā iestudējumā Johanāns nav ieslodzīts cisternā pazemē, bet lido raķetē. "Tādējādi Johanānu nevar nepamanīt, viņu nevar ignorēt," savu ideju pamato režisors. Starp citu, no raķetes falla pravieti izlaiž Oskars Vailds – rakstniekam izrādē ir daudz pienākumu.
Visa opera ir nebeidzama kulminācija. "Atmosfēra ir nežēlīga. Varoņi ir kā uz operāciju galda – ja tiek pieļautas kļūdas, tās nav iespējams labot. Vairs neko nevar mainīt. Opera sākas visaugstākajā emocionālajā punktā un tādā arī beidzas. Salomē nav starpbrīža, tas nav nepieciešams. Viss notiek acumirklī, un tas ir bezgalīgs mirklis," Salomi raksturo Hanss Neienfelss.
"Šis ir varens, maksimāli nospriegots darbs bez izskaistinājumiem un reveransiem. Eksotiskām dekorācijām un tērpiem Salomes pasaulē nav vietas. Tas novērš uzmanību no operas būtības – tā ir tieša un skarba, tā vēsta par izmisumu, alkām, vientulību un visradikālāko rīcību, kā mēģināt tikt ar to visu galā," saka režisors.
Hanss Neienfelss pieļauj, ka šis ir viņa pēdējais jauniestudējums Berlīnē. Mākslinieks gatavojas karjeras noslēgumam. Šā gada vasarā Zalcburgas festivālā Hanss Neienfelss uzvedīs Pētera Čaikovska Pīķa dāmu – visticamāk, tas būs viņa atvadu sveiciens. Pie diriģenta pults stāsies Mariss Jansons. Vai dižgari sapratīs viens otru?
Ekspresintervija ar Aušrini Stundīti: "Izrādes gaitā viņas brūce atveras arvien plašāk"
Lietuviešu dziedātāja Aušrine Stundīte stāsta par Salomes lomu un sadarbību ar režisoru Hansu Neienfelsu
Berlīnē jūs debitējat Salomes lomā. Kas ir šī varone? Kā jūs viņu uztverat?
Salome vairāk par visu alkst mīlestības. Viņai ir viss, ko var vēlēties, viņa slīgst greznībā, pietrūkst tikai mīlestības. Šis ir viņas iekšējā konflikta pamats: viņa ir materiāli nodrošināta, taču apzinās, ka pietrūkst paša galvenā, un to nav iespējams nopirkt. Ja tev ir viss un pēkšņi tu nespēj kaut ko iegūt, alkas pēc tā kļūst arvien nepanesamākas. Tas Salomei sagādā arvien lielākas sāpes. Viņai sāp, un varbūt pat vairāk nekā citiem cilvēkiem, kuri nav tik labi nodrošināti. Salomes vēlme būt mīlētai ir sakāpināta, un viņa neapzinās, ko dara. Viņa ir apsēsta ar ideju iekarot Johanānu un nesaprot, ka iznīcina to, ko mīl. Viņa iznīcina sevi un savu laimi.
Kādas bija režisora Hansa Neienfelsa idejas? Ko viņš jums stāstīja par Salomes raksturu? Kā viņš jūs iedvesmoja?
Strādāt ar Hansu Neienfelsu bija ļoti interesanti – viņš man neko nestāstīja. Mēs gandrīz nerunājām. Viņš mani ļoti ātri sajuta, saprata, kas es esmu par putnu, un necentās mani mainīt. Mums bija attiecības bez vārdiem. Viņš piekrita gandrīz visam, ko es piedāvāju un darīju mēģinājumos. Viņš iedrošināja mani spēlēt tā, kā es jūtu šo varoni, taču bija dažas nianses.
Operas sākumā, kad atveidoju Salomi kā kaprīzu princesi un izlutinātu bērnu, centos spēlēt "paviršāk", nedaudz manierīgāk, taču Hanss Neienfelss mani pārliecināja, ka nedrīkst aizmirst par Salomes rakstura būtību, par viņas sāpēm. Viņš uzsvēra, ka man šajā tēlā ir jābūt maksimāli dabiskai. Salomei sāp un vienmēr ir sāpējis, izrādes gaitā viņas brūce atveras arvien plašāk. Hanss Neienfelss mani mudināja iet dziļumā, viņš atgādināja: neaizraujies ar princeses tēlošanu, sajūti viņas sāpi, viņas nepiepildītās alkas.
Jūs esat strādājusi ar daudziem provokatīviem, radikāliem režisoriem. Kāpēc, jūsuprāt, Hanss Neienfelss tiek uzskatīts par skandalozu meistaru?
Nezinu, kas ir šo skandālu pamatā. Kur šeit ir skandāls? Esmu pārliecinājusies, ka Hanss Neienfelss – tāpat kā, piemēram, Kaliksto Bjeito – ir mākslinieks, kurš mīl un saprot teātri, kurš sajūt dzīvi visās tās izpausmēs, sajūt sāpes un cilvēku dabu. Šo režisoru darbā nekad nav paviršības. To, ko viņi dara, uzskatu par īstu muzikālo teātri. Tas ir tas, ar ko vēlos nodarboties. Es strādāju šo ideālu vārdā. Kā jau teicu, ar šiem režisoriem nevajag ilgi sarunāties – mēs jūtam, ka mūsu redzējums sakrīt. Tas ir darbs bez liekiem vārdiem. Mēs jūtam un darām, viss notiek patiesi un dabiski. Rezultātā rodas brīnišķīgas lietas.
Salomes jauniestudējuma sagatavošanās fināla fāze bija dramatiska – izrādes muzikālais vadītājs Kristofs fon Dohnāņi pēdējā mirklī atteicās to diriģēt. Vai tas notika negaidīti? Jūs tas pārsteidza?
Kristofs fon Dohnāņi gandrīz nepiedalījās mēģinājumos, ar mums visu laiku strādāja viņa asistents jaunais diriģents Tomass Gugeiss. Kristofs fon Dohnāņi noskatījās dažus mēģinājumus, viņš bija zālē... Viņš ir ģeniāls maestro, un 88 gadi ir cienījams vecums. Varēja just, ka viņš nevarēja veltīt savus spēkus, laiku un interesi šim iestudējumam. Viņam bija citi priekšstati par to, kādai jābūt Salomei, kā viņai būtu jāizskatās.
Viņš to redzēja pavisam citādi, un mēs to jutām. Taču tas nav pārsteidzoši, tā gadās, ka diriģenta un režisora viedoklis nesakrīt. Tā ir mūsdienu teātra procesa ikdiena. Salomes ģenerālmēģinājumu jau diriģēja Tomass Gugeiss, kurš pārņēma visu šo izrāžu ciklu.
Kādu iespaidu uz jums atstāja šis 24 gadus vecais diriģents?
Viņš ir nobriedis mūziķis. Es neredzu atšķirību starp viņu un kādu citu profesionālu diriģentu, piemēram, ar divdesmit gadu pieredzi. Tomass strādā ļoti skaidri, viņam ir brīnišķīgas, precīzas roku kustības, orķestra mūziķi un dziedātāji saprot, kas viņiem ir jādara. Viņš lieliski sajūt mūziku un atbalsta solistus. Es ar viņu jūtos ļoti brīvi.
Kad atkal dziedāsiet Salomes lomu?
2019. gada vasarā Ēksanprovansas festivālā Francijā.
Naivis Kvadrātā -kļūdu lab.
melnais humors
Homovičam homo tēmas