Daudzu tik gaidītie klātienes koncerti pamazām atsākas. Saglabājot iespēju koncertu vērot arī tiešraidē ReTV, jo ne visi interesenti varēs apliecināt savu aizsardzību pret aktuālo vīrusu, sestdien, 19. jūnijā, Rīgas festivāla izskaņā uz Lielās ģildes skatuves Rīgas Saksofonu kvartets un kamerorķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā spēlēs Magnusa Lindberga opusu Aventures, Žana Sibēliusa Trešo simfoniju un vienu pirmatskaņojumu – komponista Edgara Mākena pirmo simfonisko skaņdarbu Poētika.
Jāatgādina, ka līdz šim Edgars bijis pazīstams ar darbību grupās Gaujarts un Ansamblis Manta, ar teātra mūzikas komponēšanu. Vēl viens no viņa nesen izskanējušajiem darbiem t. s. populārās mūzikas jomā ir jauniešu seriāla Paliec negatīvs tituldziesma. Edgars arī īsti neatzīst jēdzienu "mūsdienu klasiskā mūzika", jo vārds "klasika" tomēr nozīmē kaut ko, kas izturējis laika pārbaudi.
Pie īstajiem skolotājiem
Visvarenās debesis mūsu sarunai ar Edgaru šoreiz izvēlējušās intensīvi kapājošu lietus piļu dziesmu – sitienu pa maza Maskavas ielas krodziņa caurspīdīgo terases jumtu ir tik daudz, ka tie jau izklausās pēc ūdenskrituma, laiku pa laikam norībot pērkona grāvieniem vai ieskanoties citu apmeklētāju ikdienišķajām sarunām starp mēriņiem cigaretes garumā. Iepriekšējās mūsu intervijas vieta saulainākā dienā bija parka soliņš ar skatu uz laukumu pie Brīvības pieminekļa, kur tolaik (2019) plānotajam Latvijas valsts svētku koncertam Dziesmotā rezolūcija Edgars aranžēja korim un orķestrim dziesmas, ko bija izvēlējusies koncerta rīkotāja dzejniece Madara Gruntmane.
Pašlaik Edgars turpina kompozīcijas studijas Latvijas Mūzikas akadēmijas maģistrantūrā. "Paliku, lai varētu oficiāli joprojām mācīties pie tiem pašiem pasniedzējiem – Andra Vecumnieka un Artura Maskata. Tā ir tāda dzīves veiksme, ka esi trāpījis pie īstajiem skolotājiem!" priecājas Edgars un piebilst, ka mūsdienās mācīšanos ļoti uzlabo arī interneta iespējas. "Tu izlasi grāmatā par kaut kādu skaņdarbu un momentā vari to noklausīties plus vēl atrast tam notis. Brīnišķīgi! Un vari redzēt, kā tas ir uztaisīts," mūsdienu priekšrocības slavē Edgars, kurš reiz, ierakstot mūziku kādai bērnu izrādei, izmantojis aifonu, nevis nedēļām ilgi sēdējis ar kūpošu galvu pie nošu pierakstiem.
Kā pirmais sekss
Par savu pirmo simfonisko partitūru Poētika Edgars stāsta, ka tā kaut kā dabiski izaugusi no viņa teātra mūzikas rakstīšanas epopejas. Tas ir bijis mēģinājums uzrakstīt darbu, kas kaut kādā ziņā balstīts uz dramaturģiskiem principiem, bet nav paredzēts konkrētam pielietojumam un domāts tikai atskaņošanai.
"Kā iedvesmu, pamatu un ideju smelšanās vietu es paņēmu Aristoteļa leģendāro darbu Poētika, kas veidots pēc traģēdijas principiem, un transformēju to mūzikā. Traģēdija ir īpatnēja ar to, ka tev jau pašā sākumā ir skaidrs, ka kādam klāsies plāni. Viss darbs būvēts, ejot uz šo neizbēgamo notikumu, un tādā veidā es centos virzīt savu opusu. Tas, iespējams, ir no manas vieglās mūzikas pieredzes, ka tomēr gribas, lai mūzika palīdz klausītajam un velk uz priekšu. Ceru, ka man tas ir izdevies vismaz daļēji. Esmu domājis par tādu piegājienu – programmiņā ielikt skaņdarba uzbūvi, kā daļas seko cita citai, jo cilvēkam bez muzikālas izglītības ir grūti izsekot līdzi, kāda tieši ir tā dramaturģiskā uzbūve, – parasti skaņdarbi ir gari un uzmanība noplok, bet, ja klausītājam būtu formas paraugs priekšā, kurā brīdī kādi pavērsieni notiek, man šķiet, būtu interesantāk, ja dramaturģija labāk saprotama," stāsta Edgars un piebilst, ka arī partitūras lasīšana līdzi, kaut ko klausoties, palīdz skaņdarbu vairāk izbaudīt.
Pirmā reize, dzirdot sava skaņdarba atskaņojumu, esot ļoti īpatnēja dzīves pieredze – tāda bailīga lieta: "Mūziķi lasa to darbu pirmo reizi, un visbiežāk pirmajos mēģinājumos neskan labi. Tad tu sēdi un domā: vai es to esmu tā uzrakstījis, vai vienkārši tas vēl nav gatavs? Tas ir kā pirmais sekss: īsti nesaproti, kas tas ir – nav tā kā baigi labi, bet gribētos vēlreiz."
Gaujarts nav miris
Pašlaik Edgars raksta darbu Cēsu Mākslas festivāla atklāšanas koncertam, kas būs balets nelielam sastāvam – Danse macabre jeb Nāvesdeja. Vēl priekšā ir kameroperas uzvedums Ģertrūdes ielas teātrī, uz nākamo gadu ar Elmāru Seņkovu Liepājā plānots iestudēt brāļu Grimmu pasaku nežēlīgās versijas, kas gadu gaitā tikušas nogludinātas, lai bērni varētu lasīt.
Mūsu iepriekšējā sarunā Edgars apbrīnoja Franci Šūbertu, kurš uzrakstīja kādas desmit simfonijas, bet pats tās nedzirdēja, jo viņa dzīves laikā neviena no tām netika atskaņota. "Es pēdējā laikā rakstu, rakstu, rakstu – man tāds baigais intensīvais periods. Reizēm pat no rīta līdz vakaram. No vienas puses, nevar zināt, kam tas viss būs vajadzīgs, bet, no otras, – kamēr man patīk pats process, tas šķiet otršķirīgi. Sakrājušies arī vairāki tādi, kas pēc būtības ir roka skaņdarbi – detalizēti uztaisīti, noaranžēti, bet pagaidām nezinu, ko darīt, jo tie ir daudz sarežģītāki, nekā bija Gaujartam dziesmas – vairāk vai mazāk spēlējami no notīm. Šobrīd esmu pats iedziedājis to demoierakstus, bet tad jau redzēs. Vienu no savām dziesmām – Šķiršanās – nopublicēju ar Gaujarta vārdu. Man tas vārds vēl nav miris, bet nav skaidrs, kā to atdzīvināt, kādā veidā un ar ko, jo tas tomēr būs kaut kas atšķirīgs."