Tiem viņš sagādājis Džuzepes Verdi Traviatas izrādi ar mūsu starptautisko operzvaigzni Maiju Kovaļevsku, kura ar debiju Violetas lomā atzīmēs skatuves gaitu desmitgadi (pilsdrupu estrādē 4.VIII plkst. 21). Atrisināta arī problēma, ko radīja iepriekš plānotā Alfredo - slovāku tenora Pavola Breslika pēkšņā saslimšana - mīlētāju Alfredo atveidos Jevgeņijs Akimovs, kurš savulaik ievedis Violetas lomā pasaulslaveno Krievijas dīvu Annu Ņetrebko. Tēva Žorža Žermona tēlā viesosies pasaulē pieprasītais baritons Vitorio Vitelli, 1996. gada Plāsido Domingo konkursa Operalia uzvarētājs. Iestudējumu veido diriģents Vladimirs Kiradžijevs, režisors Edmunds Freibergs, scenogrāfs Reinis Suhanovs un tērpu māksliniece Ieva Kundziņa, iedvesmojoties no Renuāra un Goijas gleznām. Zvaigžņots būs arī galā koncertu (5.VIII plkst. 17), kura īpašā rota ir slavenais Latvijas tenors Aleksandrs Antoņenko un vēl divi opersvētku publikas iemīļoti tenori - Filips Do un Jevgeņijs Akimovs, iespaidīgais latviešu izcelsmes baritons Austrālijā Džons Vegners un jaunā itāļu zvaigzne Rafaela Andželeti. Būs arī citi koncerti un pašu siguldiešu veidots iestudējums bērniem Brēmenes muzikanti Siguldā.«Lai pasākums izdotos, ir vajadzīgi labi mākslinieki, kvalitatīva prece. Es reizē esmu Mercedes ražotājs un arī pārdevējs,» Dainis Kalns paskaidro salīdzinot. «Antoņenko un Kovaļevska dziedāja Ņujorkas Metropolitēna operas 125 gadu jubilejā, un abi šogad dziedās manu opersvētku jubilejā. Nu kas var būt labāks?»Četras neziņasOpersvētkos Siguldā 20 gados sagatavoti 27 operu iestudējumi. Te karjeru sākušas vairākas mūsu operas zvaigznes - arī Elīna Garanča, kura ar šeit nodziedāto Rozīnas lomu (Rosīni Seviljas bārddzinī) pēc dažiem gadiem spoži debitēja Ņujorkas Metropolitēna operā. Te sešas reizes dziedājusi pasaulslavenā Anna Ņetrebko. «Bet katru reizi man vienmēr ir četras mokošas neziņas. Es nezinu, vai dabūšu māksliniekus, kurus esmu izsapņojis savos sapņos, vai Siguldas pilsētas vadība man ļaus rīkot pasākumu pilsdrupās, vai izdosies ar biļešu ieņēmumiem nosegt izdevumus, un vai visu nesabojās lietus stihija.»No dažiem dziedātājiem vairākus mēnešus jāgaida galīgā atbilde, jo tā atkarīga arī no aģentūrām, kuras viņus pārstāv. Uz Aleksandra Antoņenko apstiprinājumu, ka viņš varēs piedalīties, Kalns gaidījis no septembra līdz decembra beigām. «Kad jau taisījāmies slēgt līgumu, izrādījās, ka viņa aģents tieši Opermūzikas svētku laikā noorganizējis uzstāšanos Veronā. Taču Aleksandrs pateica: es solīju un savu vārdu turēšu - un atprasījās divas dienas no Veronas!» priecājas Kalns. «Visi domā, ka tas ir Siguldas pasākums, bet man ir jāgaida atļauja pasākumu tur rīkot. 2006. gadā man faktiski pieteica karu, un es aizgāju uz Jūrmalu. Bet pērn, kad Maija Kovaļevska apsolīja dziedāt Tatjanas lomu operā Jevgeņijs Oņegins, pilsētas mērs divus mēnešus vilcinājās ar atļauju. Man toreiz bija ļoti drūms stāvoklis, nolaidās rokas. Opermūzikas svētki ir iesakņojusies un publikas iemīļota tradīcija un patentēta preču zīme, bet pilsētas vadība tos negrib?» Cīnījies, līdz mērs sasaucis sapulci, kura nolēmusi, ka opersvētkiem Siguldā jābūt. «Arī šogad līgumu ar mani slēdza tikai maija beigās. Tikmēr skatos: Jēkabpilī pašvaldība sedza Pēterburgas operas viesizrādi, Ogres Mūzikas svētkos ieeja bija par velti. Skaidri un gaiši: 20 gadi ir pierādījuši, ka Opermūzikas svētki tautai ir vajadzīgi. Tomēr, tāpat kā citiem festivāliem, kas sākumā balstījās tikai uz entuziastiem, ir vajadzīgs gan valsts, gan pašvaldības stabils finansējums. Es varu piedāvāt programmu, nosaucu summu, un pretējā puse domā, kā to dabūt.»
Kalns teic, ka visam ir savas robežas un viņam radušās citas intereses. «Es vairs nevaru nerakstīt. Galvā jau ir trīs noveles par mīlestību un bērniem, naudu, greizsirdību. Esmu pārņemts ar Melānijas Vanagas literāro mantojumu un braukšu kā ārsts misionārs uz Indiju, uz Kalkutu, kopā ar Arni Šablovski un citiem domubiedriem. Man ir biļete vienā virzienā 7. novembrī, un es nezinu, kad atgriezīšos. Ja būs interesants darbs, kas sniegs piepildījumu, uzkavēšos ilgi.»
«Opersvētkus rīkojot daudz ko neesmu paguvis. Maz esmu ceļojis, maz lasījis grāmatas. Šā gada laikā izlasīju visas septiņas Melānijas Vanagas grāmatas, Dostojevska Idiotu, Brāļus Karamazovus, franču rakstnieka Žana Paula Kaufmana Kurzemi, Jāni Čaksti, Zigfrīdu Annu Meierovicu, Semjuela H. Sandveisa Sai baba – svētais vīrs un psihiatrs. Jau noorganizēju nopietnu pasākumu: ko darīt ar šo unikālo mūsu kultūras vēstures mantojumu? Melānija Vanaga Veļupes krastā raksta par to, kā no dzimtcilvēkiem kļuvām par latviešiem ar valsti un tautu, par mūsu tautas un viņas pašas moku ceļu izsūtījumā Sibīrijā. Viņa dzīvoja tikai septiņus kilometrus no mana lauku īpašuma, bet es arī biju tāds lohs, ka nebiju lasījis šo grāmatu, skriedams daudzām lietām garām. Kad izlasīju, sapratu, ka vēsture nav jāmācās caur mācību grāmatām, bet caur spēcīgu literatūru.»