Diriģenta Janika Nezē-Segēna un režisora Marjuša Treliņska veidotās izrādes galvenais magnēts ir norvēģu soprāns Līse Dāvidsena, kura debitē Leonoras lomā. Eiropā un ASV dziedātāja jau ir guvusi sensacionālus panākumus Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa repertuārā, šajā mūzikā viņa turpina XX gadsimta leģendāro skandināvu dīvu tradīcijas. Tagad Ņujorkā Līse Dāvidsena pierāda, ka tikpat spoži var izpausties arī itāļu operā. Likteņa varā viņai ir spoži partneri: tenors Braiens Džeids (dons Alvaro), baritons Igors Golovatenko (dons Karloss) un basbaritons Solomens Hauards (marķīzs di Kalatrava un tēvs Gvardjāno).
Likteņa varas izrāžu sērijā Ņujorkā norvēģu soprāns Līse Dāvidsena debitē Leonoras lomā. Foto – Paola Kudacka
Likteņa vara ir Verdi brieduma gadu opera, kuras darbība risinās XVIII gadsimtā Spānijā un Itālijā (fonā notiek karš par Austrijas mantojumu). Kino un operas režisora, Polijas Nacionālās operas mākslinieciskā vadītāja Marjuša Treliņska, iestudējums ir izteikti moderns. Pērn šī izrāde bija skatāma Varšavā.
"Likteņa varā ir elements, kas savieno visu sarežģīto stāstu, – patriarhāts. Mēs pārliecināmies: kad tiek nogalināts tēvs, tiek iznīcināti ne tikai bērni, bet arī visa sabiedriskā kārtība," uzsver režisors. Viņa interpretācijā marķīzs di Kalatrava (Leonoras un dona Karlosa tēvs) ir ģenerālis – "militāro spēku priekšnieks un sava veida diktators, kurš uzskata, ka visa pasaule pieder viņam". Ģenerālis Kalatrava, būdams rasists, necieš savas meitas mīļoto Alvaro, jo viņš ir peruāņu metiss. Alvaro nejauši nogalina ģenerāli, un Leonoras brālis Karloss zvēr, ka atriebsies, bet ienaidnieki nezina viens otra īsto identitāti un ir labākie draugi. Liktenīgais šāviens drāmas sākumā aizsāk traģisku notikumu ķēdi – iestudējumā tiek atainots sabiedrības sabrukums kara laikā. Beigās varoņi nonāk postapokaliptiskā pasaulē – viņi ir izsalkuši un dzīvo kā žurkas sabombardētā metro tunelī.
Likteņa varā Marjušs Treliņskis saskata daudzas problēmas un eksistenciālas bailes, kas naktīs neļauj mierīgi gulēt arī mūsdienu cilvēkiem. "Pandēmijas, klimata krīzes un Ukrainā notiekošā kara apstākļos mūsu optimistiskais pasaules redzējums ir izjaukts. Esam ieņēmuši aizsargpozīciju un kļuvuši par pesimistiem," saka režisors. Skatuves tēli izrādē uzbur dažādus sabiedrības sabrukuma posmus.
"Vispirms tā ir pasaule, kurā cilvēki tic, ka karš ir skaists un ved uz uzvaru, – viņus pārņem slimīga, nacionālistiska eiforija. Tuvojoties trešajam cēlienam, mēs ieraugām kara īstenību, cik brutāls tas ir un kas notiek ar šo eiforiju, kad nākas saskarties ar asins un nāves realitāti. Ceturtajā cēlienā pasaule ir drupās," stāsta Marjušs Treliņskis. Viņa lasījumā galveno varoņu ciešanas iezīmē civilizācijas konfliktu globālā mērogā. Alvaro atstumtā svešinieka statuss atklāj sistēmisku rasismu, Kalatravas nāve simbolizē patriarhālās sistēmas krahu, bet tieši šī sistēma ir izraisījusi katastrofu. Viss turpmākais – nenoteiktība, vardarbība un iznīcība – ir sabrukušās pasaules kārtības sekas. "Iespējams, no drupām dzims jauna civilizācija un mūs var glābt jauna vīzija. To mēs nezinām, un Verdi nedod nekādus mājienus. Ceru, ka skatītāji atradīs savu atbildi," piebilst režisors.
Informācija: metopera.org, forumcinemas.lv