Par spīti visām pūlēm, ko Šineida O’Konora ir pielikusi, lai uzspridzinātu un iznīcinātu savu karjeru, viņa joprojām ir zvaigzne un leģenda. Tas nekas, ka plašam klausītāju lokam ir zināms tikai viens superhits īru dziedātājas izpildījumā – Prinsa sacerētā kompozīcija Nothing Compares 2 U. Šineidas versija, kas tika izdota 1990. gadā, mūžīgi paliks popmūzikas kanonā – nav iespējams aizmirst ne viņas balss skanējumu, ne sejas izteiksmi tuvplānā uzņemtajā video. Mēs redzam trauslu jaunu sievieti ar īsi nogrieztiem matiem un skumjām Bembija acīm – šis ir viens no visu laiku skaistākajiem klipiem, ko radījusi viena no neordinārākajām mūziķēm.
Viena pati mājās
Dvēseles nemiera un sāpju, pazemīguma un humora caurstrāvotā dziedātājas grāmata Rememberings/Atmiņas veikalu plauktos nonāca otrdien, 1. jūnijā. Pirmās atsauksmes ir slavinošas: kritiķi atzīst, ka Šineida ir izcila rakstniece, kura savu dramatisko dzīvesstāstu ir ietērpusi augstvērtīgā literārā formā, izvairoties no šim žanram – slavenību memuāriem – raksturīgajām klišejām. Šineidas muzikālo gaitu sākums Dublinā, ģimenes traumas un bērnībā piedzīvotā vardarbība, ceļojums seksa, narkotiku un rokenrola pasaulē, mentālā veselība, nebeidzamie garīgie meklējumi, attiecības ar baznīcu un Īriju – autobiogrāfijā ir viss, ko grib zināt mākslinieces cienītāji, un daudz vairāk. "Grāmata ir tik laba, ka jūs gribēsiet to izlasīt otru reizi," teikts Īrijas laikraksta Independent recenzijā. "Tas nav stāsts par karjeru, bet drīzāk par dzīvi. Tas dokumentē dziļi apgarotu dzīves izpēti," ziņo laikraksts The Irish Times.
Autobiogrāfija ir pieejama arī audioformātā, to ir ierunājusi pati autore. "Es ieteiktu izmēģināt audioversiju. Esmu dziedātāja, un visa grāmata ir stāsts par balsi. Turklāt audioformātā smieklīgi fragmenti kļūst vēl smieklīgāki," skaidro mūziķe.
Īrijas jaunāko laiku vēsturē Šineidai O’Konorai ir īpaša vieta – tāpat kā daudzas meitenes un sievietes Īrijā, kur ir stipras katoļu baznīcas pozīcijas, viņa ir bijusi pakļauta mizogīnijai. Šineida ir saglabājusi savu neatkarīgo, spītīgo garu un lielā mērā ir ietekmējusi pārmaiņas īru sabiedrībā.
Šineidai O’Konorai ir 54 gadi, viņai ir četri bērni, un viņa jau ir vecmāmiņa. Viņa ir bijusi precējusies četras reizes. 2018. gadā mūziķe pārgāja islāmā, un tagad viņu sauc Šūhada Sadakata – šis ir viens no daudzajiem vārdiem, ko savā dzīvē ir pieņēmusi māksliniece. Pašlaik Šineida (turpināsim saukt viņu tā, turklāt viņa joprojām atsaucas uz šo vārdu) dzīvo vientulībā – tā ir apzināta viņas izvēle – nelielā Īrijas piekrastes pilsētā Viklovā. "Es izbaudu pati savu kompāniju," 18. maijā laikrakstā The New York Times publicētajā sarunā apgalvo dziedātāja. "Speciāli iegādājos neērtus krēslus, jo man nepatīk, ka viesi aizkavējas pārāk ilgi. Man patīk būt vienai." Ik pēc desmit dienām Šineida skuj galvu, kuru parasti klāj hidžābs: "Kad man ir mati, es nejūtos kā es."
Seši gadi slimnīcā
Pēdējos sešos gados lielu daļu laika mūziķe ir pavadījusi Svētā Patrika universitātes psihiatriskajā klīnikā Dublinā. Grāmatu Rememberings viņa daļēji ir veltījusi slimnīcas personālam un pacientiem. Klīniku Šineida dēvē par savām otrajām mājām un neslēpj: "Ja nebūtu ārstējusies, es vairs nebūtu dzīva." Šajā laikā viņa ir cīnījusies ar mentālo sabrukumu, dzemdes izoperēšanas sekām, pašnāvniecisku noskaņojumu, bipolārajiem traucējumiem, pēctraumatiskā stresa traucējumiem un robežstāvokļa personības traucējumiem. Šineida atstāja klīniku šā gada janvārī pēc astoņiem tajā pavadītiem mēnešiem – tas ir bijis ilgākais ārstēšanas periods, un tā beigās gan paciente, gan ārsti zināja, ka viņa var doties mājās. "Es vairs nejutos skumji un depresīvi. Vairs nebiju pārbijusies visu dienu. Biju spējīga iziet ārā, būt jautra un nešaustīt sevi par saviem trūkumiem," 29. maijā britu laikrakstā The Guardian publicētajā intervijā saka Šineida O’Konora.
Par dziedātāju viņa kļuva tāpēc, ka nevarēja kļūt par priesterieni. Mūziķes debijas albums The Lion and the Cobra iznāca 1987. gadā, trīs gadus vēlāk viņa izdeva otro albumu I Do Not Want What I Haven’t Got, kurā bija iekļauta dziesma Nothing Compares 2 U. Par punktu, kurā viss viņas veiksmīgajā karjerā nogāja greizi, tiek uzskatīta Šineidas uzstāšanās ASV televīzijas šovā Saturday Night Live 1992. gada oktobrī – pēc Boba Mārlija dziesmas War izpildīšanas, skatoties kamerā, viņa saplēsa Romas pāvesta Jāņa Pāvila II fotogrāfiju un teica: "Cīnieties pret īsto ienaidnieku!" Tas bija mūziķes protests pret katoļu baznīcā gadiem ilgi izplatīto un rūpīgi slēpto bērnu seksuālo izmantošanu. "Es to izdarīju nevis tāpēc, ka biju slavena, bet tāpēc, ka esmu cilvēks. Man ir tiesības pacelt roku un pateikt, ko es jūtu," viņa apgalvo.
Šineidai O’Konorai nav šaubu: viņas karjeru satricināja fakts, ka viņas izpildītā dziesma ir sasniegusi topa pirmo vietu, – tajā brīdī māksliniece tika izsista no sliedēm. "Fotogrāfijas saplēšana atgrieza mani uz pareizā ceļa," viņa ir pārliecināta. "Nekad neesmu nožēlojusi, ka es to izdarīju. Tas bija brīnišķīgi, bet ļoti traumatiski, pret mani sāka izturēties kā pret neprātīgu kuci." Memuāros dziedātāja raksta, ka viņai ir divas balsis: viena skan pirms 1992. gada notikuma, otra – pēc tā. "Pirmā ir spoka balss, otra ir dzīvas sievietes balss."
Spilvenu kauja
Memuāros Šineida raksta par ierakstu kompānijas attieksmi pret viņu: pirms viņas debijas albuma izdošanas kompānijas boss aicinājis dziedātāju ģērbties sievišķīgāk un ataudzēt matus, bet viņa uzreiz aizgāja pie friziera un noskuva galvu. Šineida vienmēr ir uztvērusi sevi kā protestējošu pankmūziķi, savukārt popmūzikas topu augšgalā viņa jutusies kā ieslodzījumā. "Plašsaziņas līdzekļos mani sauca par traku, jo es nerīkojos tā, kā popzvaigznei pienākas. Būt popzvaigznei ir gandrīz tāpat kā būt cietumā – ir jābūt labai meitenei," intervijā The New York Times uzsver Šineida O’Konora.
Pēc dziedātājas izrīkošanās televīzijas šovā viņu pārstāvošās ierakstu kompānijas biroja priekšā Ņujorkā tika publiski iznīcināti viņas kompaktdiski. Šineidai ilgi nācās izjust savas rīcības sekas, viņa kļuva par nevēlamu personu kultūras vidē: mūsdienu valodā runājot, 1992. gadā Šineida O’Konora tika "atcelta".
Sarunā ar laikrakstu The Guardian Šineida atzīst, ka incidents ar Romas pāvesta fotogrāfiju "sasodīti skaistā veidā" ir kļuvis par noteicošo viņas karjerā: "Nevienam vairs nebija šaubu, kas ir šī kuce. Šo sievieti neviens vairs maldinoši neuzskatīja par popzvaigzni. Ja cilvēkiem liekas, ka esmu sacūkojusi savu karjeru, viņi runā par karjeru, ko paši bija iedomājušies manā vietā. Ar savu rīcību es izjaucu plānus čaļiem no ierakstu kompānijas, kuri gribēja nopirkt sev māju Antigvā. Es izjaucu viņu karjeru, nevis savējo. Tas arī nozīmēja, ka turpmāk man būs jāpelna iztika, sniedzot koncertus, nevis izdodot ierakstus. Esmu dzimusi, lai uzstātos uz skatuves."
Grāmatā var uzzināt, ka pēc tam, kad dziesma Nothing Compares 2 U bija padarījusi Šineidu par zvaigzni, viņa pavadīja šausminošu vakaru kompozīcijas autora Prinsa mājā Holivudā – Prinss viņu uzaicināja ciemos un jau no paša sākuma uzvedās dīvaini, spriedze auga, un viņš sāka terorizēt viešņu. Namatēvs neļāva Šineidai pamest māju un ierosināja spilvenu kauju, savā spilvena pārvalkā viņš bija ielicis kādu smagu priekšmetu, ar ko iesita Šineidai. Kad nakts vidū viņa no turienes aizbēga, Prinss viņai sekoja automašīnā. Viņi vairs nekad nav tikušies. Šis atgadījums Šineidā joprojām raisa nepatīkamas sajūtas. "Viņš bija velns," par Prinsu saka Šineida.
"Cik saprotu, tā ir mana dziesma," Prinsa komponēto hitu Nothing Compares 2 U tagad raksturo dziedātāja.
Vismazākais kamoliņš
Pamatā Šineidas O’Konoras repertuāru veido viņas pašas rakstītās dziesmas. Viņa sacer mūziku kopš agras jaunības. Lielu iespaidu uz viņu atstāja Elvisa Preslija nāve 1977. gada 16. augustā. "Tagad, kad Elviss ir aizgājis, man ir vajadzīgs jauns tēvs. Mans tēvs nav miris, bet es viņu sen neesmu redzējusi, jo viņš nepatīk manai mātei," viņa raksta. Attiecības ar monstrozo māti ir būtiska grāmatas daļa – tā palīdz saprast daudz ko no tā, kas ar Šineidu ir noticis turpmāk, arī to, kāpēc viņa ir kļuvusi par tādu mākslinieci, kādu mēs pazīstam. "Tā palīdz saprast, kāpēc viņas dzīvē ienāca ticība Jēzum un izglāba viņu," vēsta Īrijas laikraksts Independent.
Šineida ir trešais no pieciem bērniem savu vecāku Marijas un Džona ģimenē. Mūziķe neslēpj, ka māte pret viņu izturējusies vardarbīgi. "Bērnudārzā ieguvu balvu par spēju saritināties vismazākajā kamoliņā, bet audzinātāja nezināja, kāpēc es to varu izdarīt tik labi," Šineida atklāj memuāros. Māte mēdza ieslēgt Šineidu telpā zem kāpnēm un sist viņu ar paklāju dauzāmo. Māte lika viņai atkārtot vārdus: "Es neesmu nekas" un pavēlēja lūgt žēlastību. Kādu nakti, kad māte sita Šineidu uz virtuves grīdas, meitenes apziņā ir parādījies krustā sistais Jēzus un teicis, ka atdos viņai asinis, ko māte viņai ir atņēmusi.
Māte likusi Šineidai izģērbties kailai, gulēt uz grīdas ar izplestām rokām un kājām un situsi viņu pa intīmajām ķermeņa daļām. Šineida ir pārliecināta, ka māte centās iznīcināt viņas dzimumorgānus: "Viņa vēlējās, lai es būtu zēns. Viņa negribēja meitenes." Vizuāli Šineida ir ļoti līdzīga mātei. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņa skuj galvu: "Ja man ir mati, es vairāk līdzinos viņai. Man nepatīk redzēt viņu spogulī. Grāmatā nav nevienas viņas fotogrāfijas."
Kad Šineida bija maza, māte lika viņai zagt naudu – viņas kopā vāca ziedojumus, un māte tos piesavinājās. Viņa bija kleptomāne, kura mēdza apmeklēt pārdošanā izliktās mājas, lai kaut ko nozagtu. Viņa zaga ziedojumus, kas tika atstāti baznīcā. Ar kleptomāniju inficējās arī Šineida, viņa zaga zagšanas dēļ – gan paklāju no viesnīcas, gan apģērbu un apavus no veikaliem. Taču O’Konoru ģimenē līdzekļu netrūka, jo Šineidas tēvs inženieris ļoti labi pelnīja.
Bērnībā Šineidai attīstījās agorafobija – bailes no ārpasaules, plašām, atvērtām telpām –, no kuras viņa cieš joprojām. Kad tēvs aizgāja no ģimenes, māte izmitināja astoņus gadus veco Šineidu kopā ar brāļiem un māsām dārza būdiņā. Iestājoties tumsai, Šineida vaimanādama lūdza māti ielaist bērnus mājā. "Tieši tad es zaudēju prātu un sāku bīties no debesu varenuma," atminas mūziķe. Šis gadījums ir iespaidojis visu viņas dzīvi. "Tāpēc man ir agorafobija. Man ir grūti atrasties ārā. Man nav problēmu, kad iestājas tumša nakts, bet krēslas stundās mani pārņem satraukums."
Piecpadsmit gadu vecumā Šineida nonāca rehabilitācijas centrā, kur tika sniegta palīdzība meitenēm ar uzvedības problēmām. Viņai bija astoņpadsmit gadu, kad viņas māte gāja bojā autokatastrofā pa ceļam uz svētdienas dievkalpojumu. "Tajā dienā viņa noņēma no mātes guļamistabas sienas fotogrāfiju – pāvesta attēlu. Šineida O’Konora rūpīgi glabāja fotogrāfiju, gaidot īsto brīdi, lai to iznīcinātu," vēsta The New York Times.
Spoku piegādātāja
"Bērnībā piedzīvotā vardarbība izraisa identitātes krīzi, un slava izraisa identitātes krīzi. Pēc vienas krīzes man sākās cita," atceras Šineida. Ar savu žestu raidījumā Saturday Night Live viņa mēģināja pievērst uzmanību vardarbības problēmai. Par spīti vajāšanai un zaudētajām komerciālajām iespējām, viņa nesabruka. "Es varēju būt es pati. Darīt to, kas man patīk. Būt nepilnīga, pat traka," viņa raksta grāmatā. "Es neesmu popzvaigzne. Esmu satraukta dvēsele, kurai šad un tad vajag kliegt mikrofonā."
Lai gan Šineida jutās atbrīvota, pēc 1992. gada skandāla piedzīvotais bija dziļi traumatisks. Nākamie desmit gadi bija ļoti vientuļi, un Šineidai ir grūtības atcerēties to laiku: "Es uzticos zemapziņai. Ja tā nevēlas, lai cilvēks kaut ko atcerētos, tam ir pamatots iemesls." Savukārt cits iemesls, kāpēc māksliniece neatceras daudzas savas dzīves epizodes, ir saistīts ar to, ka tajā laikā viņa nepārtraukti ir bijusi apreibinošo vielu iespaidā. Grāmata nav tikai traģisku un dramatisku mirkļu apkopojums, tajā ir arī ironija un daudzus interesējošas šarmanti pikantas detaļas par Šineidas privāto dzīvi.
Memuāros ir nopietna informācija mūzikas cienītājiem: katram albumam ir veltīta atsevišķa sadaļa, mūziķe stāsta, kā tapuši šie darbi un kā viņa ir strādājusi ierakstu studijā pie mikrofona. Par debijas albumu Šineida raksta: "Esmu vientuļa, es saceru dziesmas savam pirmajam albumam, un dziesmu sacerēšana ir vientuļa cilvēka nodarbe. Dziesmas ir spoki. Kad iznāks šis albums, es būšu ceļojoša spoku piegādātāja. Tā būs atvadu pilna dzīve. Man ar to nevajadzētu būt nekādu problēmu."
Tās nav prieka asaras
"Šineidu var uzskatīt par ķermenisku teritoriju, kurai mēģināja uzbrukt, kolonizēt un apspiest mizogīnija, konservatīvisms un vispārēja aprobežotība. Šineida ir pamācošs piemērs, kā no tā visa var atbrīvoties, bet par šādu pretestību viņai bija jāmaksā," savu viedokli laikrakstā The Irish Times publicētajā autobiogrāfijas Rememberings recenzijā pauž apskatniece Una Malelija. "Grāmatas vērtība ir pacilājošā atziņa, ka neatkarīgi no tā, cik nelabvēlīgi vide ir reaģējusi uz Šineidas personisko un māksliniecisko pasauli, viņa ir spējusi darboties šajā valstī, pasaulē un toksiskajā industrijā, saglabājot īpašību, kas ir katrā viņas elpas vilcienā un katrā solī, – tā ir integritāte. Grāmata ir iedvesmojoša, atbrīvojoša, jautra un aizraujoša. Tā atgādina, ka veselumam ir tikpat svarīga nozīme kā spējai nodibināt saikni ar auditoriju, ka garīgie ideāli un nodomi palīdz radīt daudz vērtīgāku mantojumu nekā tiekšanās pēc slavas un materiāliem panākumiem," turpina Una Malelija.
Uz laikraksta The Guardian jautājumu, kāpēc viņai ir tik maz hitu, Šineida atbild, ka tā nekad nav bijusi viņas prioritāte. Uzzinot, ka dziesma Nothing Compares 2 U ir sasniegusi pirmo vietu topos, Šineida apraudājās – un tās nebija prieka asaras. Mūziku viņa allaž ir uztvērusi kā terapijas formu: "Vienīgais iemesls, lai radītu albumu, ir tas, ka jūs sajuksiet prātā, ja to neizdarīsiet. Ja jūs to darāt tāpēc, ka vēlaties būt slavens, pārsteigt kādu vai nopelnīt, jums nesanāks labs ieraksts." Šineidai ir izdevies nopelnīt ar savu mūziku – otrais albums I Do Not Want What I Haven’t Got viņai ir atnesis desmit miljonu sterliņu mārciņu. Pusi naudas dziedātāja ir ziedojusi labdarības organizācijām un dažādiem cilvēkiem. Grāmatā gan viņa par to neraksta. Kāpēc? "Jums nav jāstāsta, ka esat izdarījis labu darbu," Šineida saka sarunā ar The Guardian.
Savā dzīvē mūziķe nekad nav zaudējusi ticību. Šineida ir asi kritizējusi institucionalizēto reliģiju, īpaši katoļu baznīcu, kurai ir bijusi piederīga kopš dzimšanas, taču vēlāk no tās attālinājusies. Reliģija ir ticības platforma, un Šineida nolēma, ka katolicisms ir slikta platforma, tāpēc izvēlējās islāmu. "Esmu dzimusi ar milzīgu ticību, un tā nekad mani nav atstājusi, nekas to nav satricinājis," viņu citē The Guardian.
"Man patīk, ka islāms ir antireliģisks. Līdzīgi kā Jēzus bija kareivīgi antireliģiska personība, arī Allāhs saka – cilvēki nedrīkst pielūgt neko citu kā tikai Dievu. Vissliktākais, kas ir noticis ar Dievu, ir reliģija," savu domu turpina Šineida O’Konora. Viņa uzskata, ka cilvēki pārāk ilgi ir pielūguši priesterus, nevis Dievu. "Islāms ir visvairāk pārprastā reliģija, jo tajā ir patiesības, kas liek nepielūgt naudu un nezagt, liek labi izturēties pret saviem brāļiem un māsām un padara cilvēkus maigākus," uzsver Šineida O’Konora.
Ir taču labi!
Pašlaik Šineida jūtas labi, viņai ir labas attiecības ar saviem bērniem, viņa ir sadraudzējusies ar sievietēm, kuras dzīvo Viklovā netālu no viņas. Taču māksliniece zina, ka nekas nav pastāvīgs: "Neesmu tik stulba, lai domātu, ka man vairs nebūs recidīvu un atkal nenonākšu slimnīcā. Es atgūstos pēc piedzīvotās vardarbības, un šis process turpināsies visu mūžu."
Šogad vai nākamgad Šineida O’Konora plāno izdot vienpadsmito studijas albumu No Veteran Dies Alone, kuru ierakstījusi kopā ar īru producentu Deividu Holmsu un kura tēma ir dziedināšana. Viņas iepriekšējais albums I’m Not Bossy, I’m the Boss iznāca 2014. gadā. Pērn oktobrī Šineida izdeva gospeļu dziedātājas Mehelijas Džeksones skaņdarba Trouble of the World kaverversiju – 100 procentu no ienākumiem, kas tika gūti digitālajās platformās, tika ziedoti labdarības organizācijām, kuras ir saistītas ar kustību Black Lives Matter. XXI gadsimtā izdotajos albumos Šineida O’Konora ir dzirdama ne tikai popmūzikā un rokā – viņa izpilda arī īru tradicionālās dziesmas, regeja klasiku un rastafariānisma iedvesmotas melodijas, kompozīcijas ar psalmu tekstiem.
Šineida ir aktīva sociālajā tīklā Twitter, kur patiesi priecājas par to, kā tiek uzņemta viņas grāmata, – viņa jūtas saprasta. Viņa ir pārsteigta, ka lielo interviju The New York Times ir izlasījuši jau vairāk nekā divi miljoni cilvēku. Drīz Šineida sāks rakstīt nedēļas sleju laikrakstam Irish Sunday Independent, par ko visu mūžu ir sapņojusi: "Beidzot varu teikt savam tēvam, ka man ir īsts darbs."
Memuāros viņa izpaužas poētiski, asprātīgi un taupīgi, nemētājoties ar liekiem vārdiem. Autore spēj izklaidēt lasītāju, piešķirot stāstījumam dzeltenu asumiņu, piemēram, atminoties savas attiecības ar Pīteru Geibrielu.
Rakstot grāmatu, Šineida ir sapratusi, ka viņai tomēr ir ļoti paveicies un piedzīvojums ir bijis fantastisks. Pavisam nesen mūziķe ir sākusi skatīties savus koncertierakstus YouTube, lai atcerētos veco dziesmu vārdus. Viņai paticis tas, ko viņa ieraudzījusi: "Ak dievs, tā esmu es! Ir taču labi!" Viņa nekad nebija domājusi par sevi kā par skaistu sievieti: "Man tas nebija ienācis prātā. Esmu īriete, uzaugu 70. gados. Lai būtu labs katolis, par sevi bija jādomā, ka esi sūds. Cilvēkam netika ļauts lielīties un lepoties ar sevi. Tajā laikā nevarēja paziņot: es mīlu, un mani var mīlēt!"
Piektdien, 4. jūnijā, Šineida O’Konora tviterī paziņoja, ka viņa vairs nekoncertēs, nesniegs intervijas un nedarbosies ierakstu industrijā: gaidāmais albums No Veteran Dies Alone būs viņas pēdējais mūzikas darbs. "Esmu kļuvusi vecāka un esmu nogurusi," viņa piebilda. "Tās nav skumjas ziņas. Tās ir satriecoši skaistas ziņas. Gudrs cīnītājs zina, kad vajag atkāpties. Tas ir bijis četrdesmit gadu ceļojums. Laiks atpūtināt kājas un piepildīt citus sapņus."